Znaroks pret Šupleru – 6:3. Vismaz.

Mēdz teikt, ka visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas un aktuālā jautājuma „kas (kurš) labāks?”. Ja pašiem iet labi, salīdzināšana nevietā. Ja pašiem ne tikai neiet labi, bet ir redzams, kur varēja būt labāk, nepiekrītu.

Visiem vēl svaigā atmiņā 1. oktobra „Dinamo” spēle izbraukumā pret Omskas „Avangardu”. Ņemot vērā tikai galarezultātu, divi punkti viesos (pēcspēles metienu sērijā) pret Jagra blici ir varens sasniegums. Ņemot vērā, ka vēl 33 sekundes pirms spēles beigām mūsējie bija vadībā ar 3:1 un pretinieku vārti tukši, tā vairs neliekas.

Rīdzinieku galvenais treneris Jūliuss Šuplers preses konferencē pēc spēles atzina, ka „galotnē kļūdījās arī treneri un gandrīz izpildījām spēles plānu.” Manā izpratnē nevar gandrīz izpildīt spēles plānu. Tas vai nu ir izpildīts, vai nav! Tāpat kā sieviete nevar būt gandrīz stāvoklī – vai nu viņa ir, vai nav stāvoklī! Ne lielākā, ne mazākā vai drusciņ stāvoklī.

Par to, kur tieši kļūdījās rīdzinieku treneri un vai tas bija Šuplers jeb kāds cits no Rīgas vienības treneru korpusa, vēsture (un preses konference) klusē. Pameklēsim kopā.

Nedaudz vairāk kā 6 minūtes pirms mača (gandrīz jau samelojos, ka beigām – tik ļoti tas likās reāli) 3. trešdaļas beigām mājinieks Popovs nopelna divas minūtes, ko lieliskā stilā izmanto Hartigana maiņa – 3:1 rīdzinieku labā.

Kad līdz mača beigām atlikušas apmēram divas minūtes, Omska pieprasa pusminūtes pārtraukumu. Lieta skaidra – jāmaina vārtsargs pret sesto laukuma spēlētāju. Godīgi sakot, šajā brīdī likās, ka lielas jēgas tam nebūs, jo laukumā ritēja līdzīga cīņa un tādā gūt divus vārtus nepilnās 2 minūtēs likās fantastika. Tā laikam likās arī rīdziniekiem, kuriem tā likties drīkstēja vismazāk.

Galvenie notikumi vēl bija tikai priekšā. 1:54 minūtes līdz trešdaļas beigām mājinieku vārtsargs soms Kari Ramo atstāja vārtus un deva vietu sestajam laukuma spēlētājam. Bija gan mūsu komandas pārmetiens pāri visām zonām, kad nomainīt sastāvu nebija iespējas, gan Mārtiņa Karsuma reids pa labo malu uz pretinieka tukšajiem vārtiem un metiens sedzošā pretinieka slidās ar ripas tūlītēju pazaudēšanu. Tobrīd joprojām bija 3:1, un sekundes līdz 3. trešdaļas beigām strauji dila.

Pat brīdī, kad rezultāts 32 sekundes pirms trešdaļas beigām kļuva 3:2, vairāk kremta ielaistie vārti nekā potenciālā uzvaras zaudēšana. Liekas, ka pat omskieši uzvarai īsti neticēja un vārtsargu malā sauca vairāk pieraduma dēļ. Kad līdz spēles beigām bija atlikušas apmēram 10 sekundes, iemetiens bija mūsu zonā, un atlika „tikai” uzvarēt iemetienā un izmest ripu no zonas vai novirzīt spēli uz laukuma stūriem.

Kas notika, visi paši redzēja, un 3 sekundes līdz trešdaļas beigām Červenka guva savus otros vārtus 30 sekunžu laikā. Labi, ka izdevās uzvarēt „bullīšu” sērijā un no Omskas uz nākamo pieturvietu Maskavā līdzi vest 2 punktus. Bet vajadzēja būt trim! Ko Šuplers un Co ne tā izdarīja? Kur viņi pārkombinējās?

Pirmkārt, pusminūtes pārtraukums tā arī palika nepaņemts. Ne tad, kad mūsējiem sanāca pārmetiens (lai atpūtinātu hokejistus), ne tad, kad tika zaudēti otrie vārti, ne (jo sevišķi!) pirms pēdējā (labi – priekšpēdējā, jo pēdējais trešdaļā bija laukuma centrā pēc zaudētiem vārtiem) iemetiena.

Otrkārt, spēles protokols liecina, ka abos pēdējos zaudētajos vārtos laukumā bijuši Reķis ar Ozoliņu. Ko viņi vienlaicīgi laukumā bija pazaudējuši un kāds bija Šuplera plāns? Uzmest divus aizsargus laukumā, kuri kopā, cik vien varu atcerēties, sen (varbūt – vispār; hokeja speciālisti ar labāku atmiņu man palīdzēs) nav spēlējuši. Kopsadarbību tas noteikti neveicināja, tomēr par galvenā trenera spēju piemērot komandai jebkurus aizsargu pāru salikumus sen neviens vairs nebrīnās. Kaut arī parasti neviens tā nedara, kādu rotāciju aizsargiem šosezon ieviesis Jūlis, iespējams, pēc karjeras beigām viņš varēs lasīt lekcijas par tēmu „Kā es to darīju ar Rīgas „Dinamo””.

Treškārt, ja pareizi atceros, situācijā, kad bija pārmetiens, tā varēja arī nebūt, jo ripu bija iespējams no zonas dabūt ārā kādā alternatīvi mierīgākā veidā, lai tā slīdētu lēnāk – sekundes skrietu, un iemetiena mūsu zonā nebūtu, bet tas šajā spēlē bija spēlētāja lēmums. Kāds tam sakars ar Šupleru? Katram trenerim ir uzstādījumi, kā šādās reizēs rīkoties. Jā hokejisti rīkojās pareizi, jo sliktāk. Ja ne, kur palika spēlētāju aukstasinība – tobrīd taču rezultāts vēl bija 3:1.

Ceturtkārt, kad Karsums lauzās par varītēm iemest ceturtos vārtus, kā jārīkojas šādos gadījumos (un te mēs beidzot nonākam līdz OHK „Dinamo” galvenajam trenerim Oļegam Znarokam), lieliski parādīja pēdējās divas minūtes vakardienas spēlē starp OHK „Dinamo” un Jaroslavļas „Lokomotīvi”, kad znarokieši bija vadībā ar tiem pašiem diviem vārtiem – 4:2 un dzelzceļnieki bija nomainījuši vārtsargu pret sesto laukuma spēlētāju. Uzbrucējs slīdēja gar apmali un gaidīja:
pirmkārt, kad tiks pāri centra līnijai, lai nekādā gadījumā „nesaķertu” pārmetienu un iemetienu pie saviem vārtiem,
otrkārt, aizsarga kļūdu, ja nu tas paies nost no vārtiem,
treškārt, kad kļūdu nesagaidīja, ieslidoja ar ripu jaroslavļiešu zonā un, atvirzījis spēli tālu nost no saviem vārtiem, turpināja „bakstīties” ar viesu aizsargiem gar bortiem tur.

Piektkārt, Marks Hartigans iemetienā savā zonā 10 sekundes pirms 3. trešdaļas beigām izdomāja, ka nesitīs ripu uz savu aizsargu pusi, bet mēģinās to uzreiz mest ārā. Iespējams, tieši šī brīvmākslinieka izpausme arī maksāja trešos vārtus. Būtu Marks ripu atķeksējis atpakaļ aizsargiem, pamīcītos sekundes 7-8 pie borta un celtu nūjas gaisā. Stumt ripu uz priekšu attaisnotos, ja iemetiens būtu pie pašas zilās līnijas.

Par ko es te runāju? Ja mūsu veči stāsta, ka paši domā, kā izspēlēt skaitlisko vairākumu, tas daudz liecina par treneri, kam tas būtu jāmāca. Mūsu vairākums strādā labi – 5. vieta līgā ar 22,1% izmantotu skaitlisko vairākumu, taču tā balstās uz viena piecinieka individuālo meistarību – Ņiživija un Ozoliņa dispečeru talantu, kā arī Hartigana metienu. Latvijas izlases puiši mani palabos, ja kļūdos, bet Znaroka komandu treniņi nav iedomājami bez skaitliskā vairākuma darbību atslīpēšanas. Kur šobrīd KHL ir OHK „Dinamo” šajā rādītājā? Atbilde – ar 27,5% 2. vietā līgā, piekāpjoties tikai Ufas „zvaigžņu” vienībai.

Ja vajag, Znaroks noteikti paņems pusminūtes pārtraukumu. Parasti – īstajā laikā. Taču galvenais, kas krita acīs pēdējās divās OHK „Dinamo” un Jaroslavļas „Lokomotīves” spēles minūtēs, bija disciplīna, kad katrs laukumā esošais zināja spēles noteikumus (kā viņam ir jāspēlē) un tos izpildīja (nevis gandrīz izpildīja) līdz spēles beigām. Tāpēc arī „Dinamo” dabūja tikai divus punktus (puiši tiešām malači, ka nenokāra degunus!), bet Znaroka blice – trīs. Tieši tāpēc mūsējie līdz šodienas spēlēm pēc zaudētajiem punktiem bija ārpus pleiofa, bet maskavieši – pirmajā vietā Rietumu grupā un otrajā – visā līgā.

Kā jau teicu, nav bez vainas arī paši mūsu hokejisti. Ne velti komandas kapteinis Sandis Ozoliņš pēc pārliecinoši uzvarētās spēles Rīgā pirmssezonas pārbaudes turnīrā Latvijas Dzelzceļa kausā pret Jaroslavļas „Lokomotīvi” atgādināja deviņgalvu pūķi (nejaukt ar zaļo!), laužot nūju par to, ka spēlēt sarunāts bija savādāk. Daudziem latviešu viensētniekiem vēl šodien liekas, ka viņi ir gudrāki par kaimiņu, par treneri nemaz nerunājot.

Protams, nevar salīdzināt Maskavas un Rīgas, kā kādreiz mēdza teikt – kluba biedru, budžetus un spēlētājus, taču pagājušajā sezonā Znaroks līdz Gagarina kausa pēdējai spēlei tika ar apmēram tādu pašu blici, kāda bija rīdziniekiem. Neko sliktu nevaru teikt arī par Šuplera trenera karjeru, jo, ja nemaldos, tieši viņu kā Slovākijas izlases galveno treneri nelabprāt atceras Arturs Irbe un visa Latvijas hokeja izlase no 90. gadu vidū aplūzušā lidojuma uz olimpiādi – 1:7. Viņš ir ja ne pirmais, tad viens no pirmajiem, kas lielu nozīmi treniņos pievērš slodzes ietekmei uz spēlētājiem, bet kā spēles vadītājs? Varbūt viņš vienkārši apjūk? Un viņa palīgi? Vai Jūlis palīgos ieklausās, ja tie neapjūk?

Vai viss ir pavisam slikti? Nē, pēc iegūtajiem punktiem joprojām esam virs ūdens (pleiofā), turklāt brīžiem komanda rāda acīm tīkamu hokeju. Tas, ka labāk spēlējam pret spēcīgiem pretiniekiem (ja ne rezultāta, tad spēles ziņā noteikti), priecē, jo potenciāls ir. Tas, ka bieži zaudējam „vājajiem” klubiem, jāuztver ar izpratni, jo šajā līgā mēs esam tādi paši „vājie”. Turklāt kā „pirmais numurs” pret spēkos līdzīgiem pretiniekiem ar viņu saceltiem aizsardzības cietokšņiem mums spēlēt ir lielas grūtības. Jebkurā gadījumā „Dinamo” treneru kolektīvam vēl ir daudz darāmā, lai no mācekļa kļūtu par skolotāju un tādas spēles kā pret „Avangardu” neatkārtotos. Kā saka, viss nāk ar laiku.

Pati labākā ziņa ir tāda, ka Oļegs Znaroks joprojām ir pie Latvijas izlases kuģa stūres, pie kuras, sākot ar jauniešu izlases stūrēšanu, tā pa īstam vājāk, kā gaidīts, nospēlējis tikai vienreiz – 2010. gada pasaules čempionātā.

P.s. Kāds sakars tēmai ar rezultātu 6:3 Znaroka labā virsrakstā? Znaroka vadītā Balašihas MVD komanda iepriekšējās divās sezonās rīdziniekus uzveica sešreiz, kamēr mūsējie to spēja trīsreiz, pie tam divreiz 2008./9. gada sezonā.

P.s. 2. Kāpēc „vismaz”? Tāpēc, ka taktiski Oļegs Jūli izģērbj kā Raitis Ivanāns piecpadsmitgadnieku kautiņā uz ledus, bet pagaidām nav redzams, kā ar mazorganizētu spēli aizsardzībā (3. vieta no beigām skaita (36 ielaistas ripas) un 15. vieta rādītājā ripas spēlē (3,00)) sezonas turpmākajās spēlēs iespējams vinnēt Znaroka un Harija Vītoliņa vadītos „kluba biedrus”.

P.s. 3. Izsaku līdzjūtību Znarokam, jo Latvijas izlases vairākuma brigādēs Ozoliņa un Hartigana (arī Surovija) nebūs...