Basketbols pirms mūsu ēras

Kaut arī basketbola dzimšanas diena ir zināma un vēsturē ierakstīta kā 1891. gada 21. decembris, kad ASV Springfīldas koledžas sporta zālē notika pirmā groza bumbas sacensība, tomēr ir ziņas par vēl senākiem notikumiem.
15. gadsimtā acteku ciltis tagadējās Meksikas teritorijā spēlēja pok-ta-pok, spēli, kurā lietoja galvenos basketbola elementus: bumbu (no kaučuka sveķiem) un grozu (akmens plāksnē izurbtu caurumu). Masīvā plāksne bija iemūrēta laukuma galasienā vertikāli un 90 grādu leņķī pret sienu; tādējādi grozu nācās iekarot nevis no augšas – kā šodien – bet gan no sāniem. Spēlētāju skaits komandās reizi no reizes mainījās, viņi valkāja acteku kaujas tērpus. Bumbu pārvaldīja vienīgi ar elkoņiem, gūžām un ceļgaliem. Pats galvenais noteikums: zaudētāja komanda pilnā sastāvā tiek ziedota dižajiem dieviem, ikvienam spēlētājam izraujot sirdi...

Bet tajā, turpat 120 gadus tālajā decembrī, Springfīldas koledžas sporta skolotājs Džeimss Neismits vēlējās saviem audzēkņiem intereses rosināšanai piedāvāt kaut ko jaunu, sporta zālē, ne regbija laukumā piekopjamu. Un piekāra zāles galasienām no skaliem pītus persiku grozus pilnā kārtībā, kur tad vajadzēja iedabūt futbola bumbu. Tajās retajās reizēs, kad bumba tiešām nonāca grozā, tās laukā dabūšanai lietoja pieslienamās kāpnes. Spēlētāju skaits komandās bija atkarīgs no sporta stundu apmeklējušo skaita – tos tad sadalīja divās grupās un mačošanās gāja vaļā. Tie bija Neismita audzēkņi, ne skolotājs pats, kas jauno un tūdaļ iecienīto nodarbību nosauca par groza bumbu (angļu basket-ball). Pirmajos, 1892. gada janvārī izdotajos basketbola noteikumos ierakstīts:
„Bumba jātur plaukstās. Bumbas turēšanai nedrīkst lietot augšdelmus, plecus vai kādu citu ķermeņa daļu. Skriet ar bumbu nav atļauts, tā ir jāpiespēlē vai jāmet no vietas.”
Komandā varēja būt no trim līdz 40 spēlētājiem – atkarībā no sporta zāles izmēriem, jo strikti laukuma parametri vēl nebija noteikti. Taču noteikumi bieži un daudz pilnveidojās, krietni mainoties uz augšu – šis process, kā redzam, nestājas arī mūsdienās.

Latvijā basketbolu atveda Jaunekļu Kristīgās Savienības (YMCA) amerikāņu treneri līdz ar saviem noteikumiem. Taču basketbola dzimtenē spēles likumi bieži mainījās; nonākt līdz Latvijai vieniem, jau aiz okeāna bija pieņemti citi, atšķirīgi. Tiesnešiem trūka pieredzes, spēles vadot viņi vairāk rīkojās pēc sirdsapziņas, ne likuma burta. (Kas notiek, tiesnešiem klausot „savai sirdsapziņai”, varējām izteikti vērot pēdējā futbola pasaules kausa izcīņā).
Nepilnīgo noteikumu dēļ arī cīņasspars kļuva par rungu ar diviem galiem. Prese nereti rakstīja par rupju spēli, par spēlētāju noraidīšanu no laukuma „dēļ plēšanās”. Tur gan liela loma bija arī neprasmei, nepilnībām spēles tehnikā. LBS sekretārs redzamo vērtēja šādi:
„Spēlēja gandrīz bez dribla, cenšoties bumbu tūlīt atdot līdzspēlētājam. Aizsardzībā parastais paņēmiens bija tāds, ka spēlētājs sedza spēlētāju visā laukumā. Kā jau mazā zālē, te liela loma bija metienu precizitātei, kurā daži spēlētāji sasniedza lielu virtuozitāti.”
Par to trāpīgumu šodienas skatījumā gan māc šaubas: ja reiz pirmā starpvalstu spēle Eiropā 1924. gada 29. aprīli starp Latvijas un Igaunijas izlasēm beidzās ar 20:16... Latvijas labā gan...

Pirmie, plaši pieejamie basketbola noteikumi Latvijā publicēti 1924. gada laikrakstā „Sports”” ; turpat arī jautājumi par neskaidrībām un skaidrojošās atbildes. Piemēram, uz jautājumu: „Vai ir atļauts aizsprostot pretiniekam ceļu?” atbilde skan: „Noteikumos par aizsprostošanu stingri jāievēro, ka aizsargs nedrīkst pieskarties ar roku pie pretinieka komandas spēlētāja, kuru viņš sarga, kaut tikai ar nolūku to uzmanīt, jo ar šo aizskaršanu aizsargs aiztur likumīgu pretinieka spēli. Nedrīkst „dejot” pretinieka priekšā (ja tas bez balles), ar nolūku – neļaut tam tālāk virzīties.”
Interesants un mūsu šodienas vērtējumā dīvains ir arī paragrāfs par bumbas ievadīšanu spēlē pēc gūta groza. Pēc katra gūta panākuma tiesnesi aicināja uz centra apli, kur sacensoņi izspēlēja strīdus bumbu. Abiem pretlecējiem viena roka obligāti bija jātur aiz muguras. Tad nu liela nozīme bija prasmei augstā lēcienā novirzīt bumbu kolēģiem, sākt jaunu uzbrukumu vēlreiz. Garie vīri varēja stāvēt zem pretinieku groza cik ilgi tīk – triju sekunžu limits bija tālā nākotnē. (Kādi gan toreiz bija tie garie, ja vēl 1952. gada olimpiskajās spēlēs PSRS centra uzbrucēja Otara Korkijas augums sasniedza... 182 cm!)
Komandas rīkošanos ar bumbu neierobežoja ne 30, nedz 24 sekunžu limits. Basketbola tēvi amerikāņi nonāca pat līdz ākstībām: kamēr viens bezgalīgi driblēja bumbu, pārējie sēdēja, pļāpāja un dalīja skatītājiem autogrāfus.
Ko līdzīgu tiku vērojis arī Latvijā piecdesmito gadu vidū. Daugavas stadionā republikas meistarsacīkšu spēlē starp „Spartaku” un ASK pirmais puslaiks noslēdzās ar 2:0 karavīru labā. Kā šie iemeta, tā Karnītis ņēmās driblēt visas 19 ar pusi minūtes, bet Hehts pa tam lāgam lasīja avīzi...

Basketbola noteikumi attīstās ne tikai atļaujot ko jaunu, bet arī ieviešot aizliegumus pret nevēlamām parādībā. Tajos pašos piecdesmitajos no ASV profesionāļiem basketbolā ieviesās mode triekt bumbu grozā pēc strīda, kurš izspēlēts uz soda līnijas. Nereti arī izdevās. (Pats tā esmu sagrēkojis pret pusotru galvu mazāku pretlēcēju sporta skolu mačos.) Tad vēl lieli meistari pret vājākām komandām atļāvās stilot, soda metienu nevis raidot uz grozu, kā pieklājas, bet gan triecot bumbu soda laukumā pret grīdu ar aprēķinu, ka tā iekritīs ķocī. Arī tas nereti izdevās – skatītājiem par gaužām gavilēm. Taču tādu cirkošanos noteikumi drīz vien aizliedza – šādi gūtus grozus vienkārši vairs neieskaitīja.

Noteikumu maiņa tomēr ne ik reizes nozīmē iecienītās spēles progresu. Tā notika ar mums Baigajā gadā, kad „vecākais brālis”, kā jau radis, arī basketbola pasauli pāršuva pēc savas šnites.
Lūk „Sarkanais Sports” no1940. gada 14. septembra:
„Uzsākot jauno basketbola sezonu, mūsu sportistiem šī spēle turpmāk jāspēlē pēc noteikumiem, kādi pastāv Vissavienībā. Šīs spēles noteikumi mūsu spēlētājus it kā pārsteigs, un pirmajā brīdī var likties, ka būtu saistītas rokas, bet iedziļinoties redzam, ka nolūks ir nepārprotami visu spēli padarīt daudz vieglāku, tīrāku. Ja amerikāņu basketbols vairāk izgāja uz fenomentu radīšanu, radot zināmu virtuozu spēlētāju kategoriju, kas sagādāja saviem darba devējiem pilnu kasi skanošu dolāru, tad PSRS basketbola uzdevums ir – masu sports, lai sasniegtu katra fizkultūrieša mērķi GTO.”
Tie jaunie noteikumi izrādījās pagalam arhaiski. PSRS basketbolisti visus trīsdesmitos gadus bija darbojušies, izolēti no pārējās pasaules basketbola progresa. Tagad latviešiem atkal bija atļauts sacensībai pieteikt vien 7 komandas dalībniekus (bijām jau pieraduši pie starptautiskā desmitnieka); ja spēlētājs saņēmis četras piezīmes, tad jāiet malā bez tiesībām viņa vietā nākt komandas biedram; nedrīkstēja pieprasīt minūtes pārtraukumu; sacensību vadīja tikai viens tiesnesis; spēlētāji laukumā nedrīkstēja sarunāties – tikai plātīties rokām un plaukšķināt uzmanības pievēršanai, utt.
Un tad līksmais mērķis – nozīmīte „Gatavs darbam un PSRS aizsardzībai” – jau bija gluži vai ar roku sasniedzama.

Vienalga, dažkārt notikumu loģika diktē arī atgriešanos pie bijušā. Tā noticis nupat, kad soda laukums (jeb triju sekunžu zona – kā tagad to sauc) atkal atgriežas savā iepriekšējā konfigurācijā. Par trapeci to pārkrāsoja tad, kad piecdesmitajos gados starptautiskajā basketbolā aizvien lielāku svaru ieguva milži, punktu guvēji – centra uzbrucēji. Soda laukuma līnijas izvērsa trapecē tālab, lai retajiem garajiem torņiem nebūtu iespējams bazēties groza vistiešākā tuvumā. (Liela nozīme šī noteikuma ieviešanā bija arī 218 cm garā latviešu milža Jāņa Krūmiņa agresijai pie groziem.) Tagad, kad virsdivmetrinieki nav nekāds brīnums arī ikdienišķā uzbrucēja postenī, jāļauj lietām ritēt savu gaitu.

Bet!
Sen aizmirsts noteikums apstiprina Latvijas izlases Eiropas čempionu titulu... 1939. gadā. Kā zināms, Latvijas valstsvienība tajās Eiropas meistarsacīkstēs Kauņā palika otrajā vietā aiz krāpniekiem lietuviešiem. Tad, mūsējo sirdssāpju remdināšanai, Latviju pasludināja par kontinenta čempioni ierobežoto augumu grupā (komandā nebija par 190 cm garāki basketbolisti, toties leišiem bija 206 cm garais Prans Ļubins). Taču šis noteikums tālāku izplatību pēc kara neguva, lai arī 1969. gadā Spānijā vēl pamēģināja sarīkot pasaules basketbola čempionātu īsajiem. No tādas samākslotības nekas nesanāca.

Vai viss, kas mainās, ir uz labu?