Krievu dāvana

Protams, pašapziņas un pārliecības iedragāšana nav pats pozitīvākais notikums dzīvē. Tomēr šajā gadījumā tam drīzāk ir jābūt ar pluss zīmi un svarīgākais būs, kā komanda uz to noreaģēs, kāda būs komandas atbilde. Ilgi pārdzīvot vai izvairīties no atbildes demonstrēšanas nav iespējams, jau šodien jādodas laukumā pret nākamo pašpārliecināto pretinieku, kurš nekautrēsies izmantot katru Latvijas izlases vājumu. Tātad, kā teica izasēs kapteinis – jāizdara secinājumi:

1. + Latvijas izlase pirmajā periodā pret Krieviju un arī lielajā mazākumā otrajā periodā nodemonstrēja, ka ir kaujas spējīgs kolektīvs, ka spēj ievērot trenera norādījumus un spēj slāpēt pretinieka uzbrukumus. Pirmais periods pierādīja, ka šādā veidā darbojoties izdodas piespiest pretinieku kļūdīties un tikt pie vārtu gūšanas iespējām. Lielais mazākums nodemonstrēja, ka puiši spēj darboties reizē ar lielu enerģiju un gudri, krieviem, kuri centās izspēlēt līdz tukšiem vārtiem, pārāk daudz iespēju neiedodot. Komanda parādīja, ka tā var spēlēt .

- Tajā pašā laikā spēles turpinājums arī uzskatāmi parādīja cik tievā diegā tas viss karājas. Spēle pret Krieviju tikai apliecināja, ka komanda ir nepieredzējusi un nenobriedusi. Komanda tā arī nesaprata kā laukumā atbildēt un reaģēt uz to, ka lietas attīstās ne Latvijas izlasei vēlamā virzienā. Protams, te jāatzīst, ka pēc tādā brīdī ielaistiem otrajiem vārtiem, arī liela daļa krietni pieredzējušākas un meistarīgākas komandas emocionāli sabruktu un tām būtu vajadzīgs kāds laiks vai pozitīvs pavērsiens, lai atgūtos. Latvijas izlase tā arī neatguvās un, kas būtiski, Latvijas izlase parādīja, ka tā nezina kā atspēlēties. Spēles otrajā daļā nebija iespējams saskatīt kādu pārdomātu taktisko risinājumu, kādas iestrādnes, kas liecinātu, ka Latvijas izlasei ir plāns, ka tā zina ko dara, ka tā tic, ka var pārlauzt spēli sev vēlamā virzienā. Secinājums sanāk paskarbs, sevišķi, domājot par turnīra turpmākajām spēlēm - Latvijas izlase nedrīkst nonākt iedzinējos . Treneriem priekšā nopietns darbs, lai šo labotu un komanda spētu pārdomāti darboties arī tad, ja lietas nenotiek kā gribētos. Pret Krieviju spēles otrajā daļā bija individuāli centieni, skriešana, cīnīšanās, bet nebija pārdomātas komandas darbības.

2. + Spēles pirmajā daļā malējie uzbrucēji (vismaz daži) parādīja, ka ir spējīgi efektīvi darboties, ir gana enerģiski, spēj uzsēsties pretiniekam, spēj radīt vārtu gūšanas iespējas un problēmas pretiniekam, proti, ka ir gana jaudīgi un spēj vidus un pretinieku zonā darīt to, kas malējam uzbrucējam jādara.

- Tomēr, ja pretinieks spēja novirzīt spēli Latvijas izlases zonā, tad šie paši malējie uzbrucēji vai nu nespēja pārslēgties un turpināja joņot arī pa savu zonu, vai vienkārši nenolasīja situāciju, bet regulāri atstāja nepiesegtus savus aizsargus, ko pretinieks lieliski izmantoja, ar vairākiem aizsargu vārtu guvumiem arī salaužot Latvijas izlase pretestību. Malējiem uzbrucējiem, spēlējot savā zonā, papildus kājām jāieslēdz arī galva un jānospēlē krietni atbildīgāk.

3. + Vārtsargs šajā izlases modelī ir ļoti trausla pozīcija un iemesli ir jau aprakstīti iepriekš. Spēles pirmajā daļā varēja redzēt, ka arī laukuma spēlētāji to apzinās un ļoti pašaizliedzīgi darbojās savā laukuma pusē, cenšoties maksimāli bloķēt metienus, lai palīdzētu vārtsargam. Proti, komanda ir gatava palīdzēt savam vārtsargam.

- Tomēr, kā varējām redzēt šajā spēlē, lai komanda spētu veiksmīgi darboties visu sešdesmit minūšu garumā, ir nepieciešams, lai arī vārtsargs ar savām darbībām, ja ne pārliecinoši glābj (kā to darīja somu vārtsargs pret slovākiem), tad - dod iespēju uzvarēt. Spēlē pret Krieviju pirmie divi zaudētie vārti diezin vai pieskaitāmi pie neņemamajiem un tie, sevišķi otrais, izrādījās komandai nāvējoši. Lai izcīnītu uzvaras, vārtsargiem ir jāspēj darboties pārliecinošāk nekā pirmajā spēlē, proti, vārtsargiem ir jādod iespēja komandai uzvarēt.

4. - Protams, nav iespējams nepieminēt sauso sēriju. Arī šajā spēlē Latvijas izlase neguva vārtus. Pats fakts, ka komanda palika uz nulles būtu sekundārs, ja vien nebūtu tā, ka komanda pa visu spēli tā arī nespēja izveidot vairāk par 2-3 reālām vārtu gūšanas iespējām un tos pašus spēles pirmajā periodā. Ja apskatās dziļāk, tad arī šie momenti radās nevis mūsu komandas pārdomāta uzbrukuma vai izspēļu rezultātā, bet gan no mūsu uzbrucēju agresivitātes pretinieku vai vidus zonā, piespiežot viņus kļūdīties. Arī šeit secinājums ir skarbs un treneriem ir ko palauzīt galvu, kā šo mainīt - Latvijas izlases uzbrukuma potenciāls ir ļoti neliels, tie daži izpildītāji vienatnē rezultātu neuztaisīs. Atliek tikai darbs, darbs un vēlreiz darbs. Ir jāpārstrādā pretinieks un jāpiespiež kļūdīties.

Protams, vēl jau ir skaitliskais vairākums, kas pirmkārt ar aktīvu spēli ir jānopelna, otrkārt – vēl ir jāizmanto. Spēlē pret Krieviju nekas prātīgs neizdevās ne ar iespēju pelnīšanu, ne ar izmantošanu. Mūsu vadošajai maiņa ne tikai nespēja neko izspēlēt, nespēja pat zonā ieiet. Skaitlisko vairākumu nevajadzētu atstāt pašplūsmā, nepieciešamas konkrētas iestrādnes. Būtu vēlama atbildīgāka pieeja šim spēles elementam.

Lai komandai izdodas izdarīt pareizos secinājumus un, lai jau šodienas spēlē būtu vērojams kaut tikai lielāks vai mazāks, bet solis pozitīvas attīstības virzienā. Lai izdodas!

PS Nevar noliegt, ka šajā spēlē milzīgu ietekmi uz notiekošo laukumā atstāja Bērziņa 5+20 noraidījums, tomēr tas drīzāk ir negadījums, kas jāpatur prātā, bet arī nav nepieciešams uz to pārlieku iespringt. Treneriem gan būs jāatrod risinājums maiņas virknējumos šī vakara spēlei.