(Ne-)prātīgie brauc pēc astotās vietas

Pat, ja pirms kāda laika rakstīju, ka federācijai vajadzētu domāt mazliet tālāk nekā par vienu pavasari, uzskatu, ka prasība – no Vācijas čempionāta atvest vismaz astoto vietu – ir pamatots, saprātīgs, bet pats galvenais – izpildāms uzdevums. Olimpiskais gads daudzām izlasēm ir eksperimentāls – vieni mēģina pasaules čempionātā iespēlēt jaunos, citi piesedz pieredzes bagātu veterānu iztrūkumu... Latvijai arī būs seši debitanti, taču nevar teikt, ka mēs ejam pa mērķtiecīgu izlases atjaunošanas taku. Vienkārši – mums valstsvienībā spēlē tie, kas vispār atbilst šim līmenim. Piedodiet, tā ir! Rezervē paliek vienas rokas pirksti – ne vairāk... Ja vadāmies pēc resursu ietilpības, tad latviešus varētu saukt par ambīciju čempioniem – padomājiet paši, kura normāla valsts ar šādu hokeja saimniecību, kas, maigi izsakoties, varētu konkurēt ar vienas Kanādas pilsētas rajona namu pārvaldes apmēriem, spētu ar tādu apņēmību un pašpārliecinātību braukt uz sezonas lielāko turnīru? Ja esam ar veselu saprātu, tad vajadzētu tā kā apjaust, ka ne mums to celt, ne nest. Uz papīra.

Taču reizēs, kad runa ir par hokeju, latvietim vai Latvijā dzimušam, augušam un citādi skolotam krievam - prāts paliek iesāņus. Skatos preses konferenci, kurā LHF nosauca izlases sastāvu un rēcu. No sirds! Federācijas prezidents Kirovs Lipmans vispirms pasaka, ka komandai dots uzdevums – iekļūt ceturtdaļfinālā. Bet pēc tam, sev pārvaicājot – a kas notiks, ja uzdevumu treneris neizpildīs? – Latvijas farmācijas guru sajauc kopā noskaņas un realitātes kolbas:
- Paliks galva savā vietā...,- un ar roku paglauda izlases trenera matu ērkuli. Intonācija kā tēvam pret dēlu, kur pirmais vairāk domā par to – kurā brīdī jaunais viņu varētu ragaviņās vilkt uz meža pusi.
– Ja neizpildīs – būs jāmaina prezidents..., - - pats sevi apsmaida Kirovs, labi saprotot, ka mainītājs sēž viņa uzvalkā...

Kāpēc nevajadzētu baidīties no astotās vietas augstumiem? Pirmkārt, mūsu komandā 15 hokejisti nāk no KHL apcirkņiem, kas faktiski ir ļoti laba hokeja līga. Otrā, trešā vai ceturtā pēc spēka – kāda tur starpība! Šajā līgā patiešām ir labs hokeja ieraugs, kas spēj tieši kvalitātē konkurēt ar citiem radniecīgiem hokeja veidojumiem. Saprotu, ka daļai no līdzjutējiem gluži organiski pumpas uzmetas no pašas abviatūras – KHL – kas esot krievu pasākums. Nu, labi – lai tā būtu! Taču paturēsim prātā, ka tādā veidā krievi maksā par mūsu hokeja mākslīgo elpināšanu. Jo dabiskā ceļā mēs citādi pie Rīgas Dinamo projekta netiktu. Te nonākam pie nākamā atskaites punkta: 12 no izlases ir viena kluba pārstāvji. Saspēlētība un sistēmu kopums ir ticis slīpēts visas sezonas garumā – proti, ja citugad vajadzēja pavasarī kaut ko atsvaidzināt, tad te drīzāk treniņnometnē prasījās pēc atpūšanās vienam no otra. Šī teikuma otro daļu lasiet ar labām domām un bez zemtekstiem...

Nākamais – treneri. Man varētu arī neuztraukt, ko Znaroks un Vītoliņš ir darījuši sezonas laikā, taču fakts, ka abi kā treneri progresē un iegūst pārliecību burtiski pa dienām un kārtējo spēļu vakariem – to nevar noliegt. Viņu personās nesaskatu ar dzīvi apmierināta zviedra, iztukšota slovāka vai uzpūtīga krieva apņēmību par naudu atvest federācijas nosaukto vietu. Abi treneri ir iemācījušies spiest citronus, kas mūsu hokeja valstsvienības resursam ir kategoriska prasība. Znaroks var zem ūsām paņaudēt par mūsu spēles lielumiem vai liesumiem, taču viņš nekad to neuzskatīs par attaisnojumu sasniegtajam rezultātam. Bet Vītoliņš ir vienkārši jaunās paaudzes hokeja dators... Abiem piemīt kāda svētīga īpašība – darīt un pēc tam runāt. Bet pats galvenais – autoritāte. Hokejisti pilnībā uzticas treneru spēles zīmējumam un izpratnei, kas nav bijis ne pie viena no iepriekšējiem priekšstāvjiem. Diemžēl. Tā gan nav bijusi mums zināmo treneru, bet gan komandas īpatnība... Šajā iesaukumā komanda ir par treneriem, bet viņi – par komandu. Znarokam gan dažos gadījumos patīk gluži kā Valteram visus sev zināmos varoņus saukt par saviem audzēkņiem, taču kaut kādā mērā viņam var piekrist – ja junioru vecumā māki viņos saskatīt vai uzpotēt večus uz ledus, tad pieaugušo kārtā šie var palikt tikai spraunāki. Turklāt, kas svarīgi – pilnībā pakļaujas dresūrai... Ko jūs domājat, ka Šveice savu Ralfu Krīgeru tāpat vien pie izlases katla turēja vairāk kā desmit gadu? Tur bija savstarpējā uzticība, kas komandu sporta veidos parasti dod pārliecinošu rezultātu.

Visbeidzot – materiāls. Par pieredzes bagātajiem nerunāšu – tie paši zina, ko prot un var izdarīt laukumā. Paņemam debitantus: vārtsargs Edgars Lūsiņš darba ētikā līdzinās fanātiskam sprīdītim, aizsargs Jānis Andersons top par nākamo dzelzs latvieti, uzbrucēji - Andris Džeriņš ir radīts komandas saspēlei, Sergejs Pečura ir gatavs patentēt tanku vai visurgājēju, Gints Meija ir filigrāns nūjas tehnikā, bet Kaspars Saulietis ar enerģiju varētu radīt jaunu spēkstaciju uz Daugavas. Nē, atvainojiet, sākumā uz Gaujas... No šiem izstaro gribasspēks un ar to bieži vien sākas lielas lietas. Priekšnoteikumi ir labi, lai noticētu šai komandai. Arī tad, ja viņi uzvarēs tikai vienu spēli... Bet – sāksim ar pasaku par Milžiem. Dūšā Latvijas hokejs līdzinās pasaules elitei. Lai šī dūša, kā saka latvieši – neapskrienas! Būs labi!