Vai Čikāga atkal ir gatava svētkiem?

Virsotnē arī bez Rouza

Čikāgas stāsts par atgriešanos virsotnē ir diezgan klasisks, taču Ziemeļamerikas profesionālajā sportā tik tipisks. Proti, izdevās neticamā veidā uzvarēt 2008. gada drafta loterijā, iegūstot pirmās izvēles tiesības. Komanda draftēja 19 gadus veco saspēles vadītāju Dereku Rouzu, kurš, starp citu, bija vietējais kadrs. Sākas lēns un pacietīgs darbs, lai kādu dienu atgrieztu NBA čempionu kausu Čikāgā. Tomēr punkts uz i tika uzlikts 2010. gada vasarā jeb pirms iepriekšējās sezonas, kad par kluba galveno treneri tika iecelts Toms Tibodo, kuram tā bija debija galvenā trenera amatā. Cik tā bija veiksmīga? Tika atzīts par aizvadītās sezonas labāko treneri, komanda aizkļuva līdz NBA pusfinālam, bet šosezon viņš uzstādīja jaunu NBA rekordu, 100 uzvaras izcīnot nieka 130 spēlēs. Nevienam nekad NBA nav vajadzējis tik maz...
Šosezon „Bulls” tikai nostiprina savu statusu, jo viņu sniegums šosezon vairs nav pārsteigums - tā ir rutīna. Arī šobrīd komanda ir visas līgas līderi, lai arī pēdējā laikā šis gods lēnām slīd ārā no ķetnām. Iemesls – Dereks Rouzs un viņa veselība, kura šosezon pieklibo. Aizvadītās sezonas MVP ir izlaidis 21 spēli, no kurām „Bulls” zaudējuši ir septiņās. Salīdzinājumam – sezonas bilance ir 42 – 13, līdz ar to varam secināt, ka vairāk nekā puse zaudējumu iekrāti bez komandas līdera.

Tomēr katram mākonim ir arī zelta maliņa, un tāda ir arī „Bulls” šīs sezonas stāstā. Proti, ja arī būtu visa sezona jāaizvada bez Rouza, šī komanda tāpat būtu starp labākajām NBA! Vai „Lakers” bez Braienta, „Thunder” bez Duranta tādas būtu? Diez vai. Čikāgas „Bulls” šosezon sevī visvairāk iemieso vārdu „komanda”, ko pierāda spēlējot arī bez sava līdera. Tiesa, Rouza prombūtnē kā uz delnas tiek izgaismoti visi trūkumi, kas tomēr liek zaudējumiem krāties. Par tiem – mazliet vēlāk.
Tikmēr Rouza veselība uztrauc arvien vairāk, ja runājam par izslēgšanas spēlēm, kas tuvojas. Rūpes raisa fakts, ka savainojumi ir bijuši vairāki, un šāda regularitāte it nemaz nav iepriecinoša, it sevišķi 23 gadus vecam spēlētājam. „Bulls” bez Rouza nebūtu peramie zēni izslēgšanas spēlēs, taču galvenie titula pretendenti - arī ne.

Aizsardzības meistari

Kas ir Čikāgas „Bulls” panākumu pamatā? Tas nav Dereks Rouzs, bet gan sistēma un kārtība, uzsvaru liekot uz aizsardzību, kura ir labākā līgā. Atziņa „uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība – čempionātus” Čikāgā ir ieskrāpēta spēlētāju zemapziņā un, iespējams, ka pat kaut kur ģērbtuvē. Komanda nespēlē skatāmāko basketbolu, ja runājam par rezultativitāti, taču efektīvāko gan.

Pirmkārt, izcilu darbu sastāva komplektācija jau pērn bija paveicis ģenerālmenedžeris Gars Formens, taču šosezon uz putukrējuma ir izdevies uzlikts ķirsīti Ričarda Hamiltona izskatā. Izcili nokomplektēts sastāvs, kurā galvenā vadlīnija ir prasme spēlēt aizsardzībā. Otrkārt, teju visi komandas spēlētāji ir ļoti labi individuālie sedzēji – varbūt vienīgi par Korveru un Lukasu var pastrīdēties. Apliecinājums individuālajai meistarībai ir Tibodo attieksme pret dažādiem palīdzības mehānismiem, ieslēdzot tos tikai nepieciešamības gadījumā. Tomēr daži no tiem ir visai interesanti, pat pārsteidzoši. Piemēram, centra spēlētāja „step – out” uz saspēles vadītāju, kuram nemaz netiek likts aizsegs, apstulbinot pat tādus vīrus kā Rasels Vestbrūks, kuri kā likums piespēlē tuvākajam, nevis bez uzmanības atstājam centram groza apakšā. Šādu knifiņu „Bulls” aizsardzībā netrūkst, turklāt daži noteikti ir paslēpti azotē gaidāmajām izslēgšanas spēlēm. Vienīgi jāpievērš uzmanība ātrajiem un pusātrajiem uzbrukumiem, uz kuriem „Bulls” mēdz iekrist. Komandai ar tik plašu sastāva rotāciju nevajadzētu būt problēmām ar laicīgu atgriešanos aizsardzībā, ko kavē nogurums.

Kas attiecas uz uzbrukumu, tad tur atslēgas figūra neapšaubāmi ir Dereks Rouzs, tāpēc viņa trūkums tur ir jūtams visvairāk. Rouza prombūtnē uz nepilnībām asi norādīja „Thunder”, lieliski neitralizējot visus „Bulls” ieročus – gan pistoles, gan kaķenes. „Bulls” uzbrukums nav no sarežģītākajiem. Viena no šķautnēm ir Rouza individuālā darbība, uz kuru koncentrējoties, pretinieki nespēj tikt galā ar pārējiem, kurus līderis labprāt pabaro ar piespēlēm. Vēl topā ir spiediens uz groza apakšu, savu lomu tur nospēlējot arī Dengam, kā arī pustālie un tālie metieni gan pēc individuālām (Dengs, Būzers, Vatsons), gan komandas biedru darbībām (Korvers, Gibsons, Lukass).

Paliekot bez Rouza, komanda paliek bez savas galvenās uzbrukuma opcijas, jo Vatsons un Lukass, lai cik labu sezonu arī aizvadītu, nespēj aiz sevis vest visu komandu. Gudrākās komandas ir atkodušas – uz šo spēlētāju individuālajām darbībām nevajag reaģēt ar iešanu palīgā vai kādām citām lamatām. Vienkārši jānosedz pārējie, bet individuāli šie saspēles vadītāji nav sevišķi bīstami, labas situācijas partneriem izkārtojot tikai tad, kad kāds mēģina nākt palīgā – tad piespēle seko un saasinājums ir. Kopumā šie spēlētāji ir labi snaiperi, taču neatbilst saspēles vadītāja pozīcijai, turklāt Lukass pats sev jau paspējis piekabināt terminu „shooting point guard” jeb uzbrūkošais saspēles vadītājs, ja gribam šo inovāciju latviskot. Trāpīgs pašnovērtējums.

Tāpat arī spiedienu uz apakšu Rouza prombūtnes laikā dažiem klubiem ir izdevies neitralizēt, soda laukumā brīžiem pulcējot pat 4 spēlētājus, apstulbinot tādus vīrus kā Karloss Būzers un Joakims Noā. Uzbrukuma iespēju meklēšana tālāk no groza ne vienmēr ir tik sekmīga, cik gribētos un vajadzētu.
Kopumā sastāvs ir sabalansēts, veidots visām gaumēm un gadījumiem. Vēl multifunkcionālāks tas ir tikai Sanantonio „Spurs”. Kopumā rotācijā vieta atrodas 11 spēlētājiem, tomēr spēles laiks daļai ir svārstīgs – atkarīgs no pretinieka. Kopumā šosezon Tibodo ar sastāva rotāciju spēlējas visai plaši un virtuozi, kas pretiniekiem ir tikai un vienīgi traucēklis. Priekšā palikusi vēl cīņa par uzvaru regulārajā čempionātā, lai nodrošinātu sava laukuma priekšrocības arī NBA finālā, ja izdosies tur iekļūt. Pagaidām šķiet, ka vajadzētu. Austrumos pērn patraucēja Maiami, bet šosezon drīzāk ir jāuzmanās no Indianas „Pacers” – ļoti savdabīgas komandas.

Ja salīdzinām šo „Bulls” modeli ar 90. gadu, tad šajā ir mazāk talanta un spilgtu personību, bet vairāk darba un kārtības. Nav šajā komandā tādu neordināru spēlētāju kā Džordans, Pipens, Rodmens un Kukočs, taču sastāvs ir viengabalaināks. Kas šīm komandām ir kopīgs? Aizsardzība jeb spēlētāji, kas var veiksmīgi segt gan individuāli, gan sistēmā. Vai šajā desmitgadē „Bulls” izcīnīs 6 titulus, atkārtojot priekšteču iespēto? Nereāli tas nav, bet neticami – gan.