Leģionāru cāļus skaita pavasarī

Lai cik tas skaudri nebūtu, bet tieši ārzemnieku profesionālā atdeve uz ledus noteica Rīgas Dinamo pagājušā gada veiksmi Gagarina kausa izcīņas pirmajā kārtā. Pareizāk būtu teikt – neveiksmi, jo sērijā līdz trīs uzvarām Maskavas Dinamo bez variantiem apspēlēja mūsu komandu. Varianti gan bija, kas mazliet izgaismojās trešajā spēlē Rīgā, kad mača gaitā atradāmies vadībā pat ar 3:1. Taču beigas nepavilka ne komanda, ne tās akcionāri – šķiet, īpašnieka Savicka izgājiens, apbalvojot (jeb faktiski – neapbalvojot) pretinieku komandas labāko spēlētāju, vēl ilgi paliks krievu atmiņā, ko viņi arī nav slēpuši...

Kas notika uz ledus? Tieši Latvijas hokejisti bija tie, kas visos trijos play off mačos vilka komandu vai – vismaz centās to darīt, savas meistarības un atvēlētā laika robežās. Šuplers to pamanīja pārāk vēlu, lai gan viņa mērķis – likt pamatā visus uzsvarus uz leģionāriem, kopumā bija pareizs. Viņi taču sezonas laikā bija galvenie kluba motori, taču - izslēgšanas spēlēs bija vajadzīga pavisam cita pašatdeve. Līdzīgi tai, ko trešajā spēlē nodemonstrēja Saša Ņiživijs, pamanoties izdarīt izmisīgu piespēli ar futbolista cienīgu kājas vēzienu, lai savējie gūtu vārtus. Tādas epizodes spilgti paliek atmiņā! Taču leģionāri bija par mīkstu, lai sev uz ledus izgrieztu oderi. Nesaku, ka viņi necentās, taču play off dzirkstele viņu acīs bija ļoti blāva.

Marsels Hosa, kam treneris visas sērijas laikā uzticējās visvairāk (lielākais spēles laiks laukumā starp uzbrucējiem, ar vidēji mačā nospēlētajām 22:32 minūtēm), savu divus vārtus guva, taču kopumā viņa lietderības koeficents bija -3. Sliktāks par to bija Sotnieks un Miķelis Rēdlihs (pa -4), bet līdzīgi kā slovaks šo statistikas ailīti aizpildīja Dārziņš, Bērziņš un Laviņš. Mīnuss trīs ar otru lielāko spēles laiku uzbrukumā bija arī Elisonam (vidēji mačā 22:06 minūtes), bet Hartigans ar deviņpadsmit spēles laika minūtēm kopā ar Ņiživiju bija vienīgie uzbrucēji, kam šis vērtību koeficents komandā bija pozitīvs (+1). Elisons trīs mačos uz pretinieku vārtiem raidīja trīs metienus – vidēji spēlē pa vienam mēģinājumam, kas laikam priekš uzbrucēja nav nekāda rota. Salīdzinoši – Hosa trīs mačos uzmeta pa vārtiem 11, Hartigans 10 reižu, taču, piemērām, tas pats Cipulis, kas vidēji uz laukuma bija par piecām minūtēm mazāk – šajā rādītajā arī izcēlās ar desmitnieku. Leģionāru loma komandā ir vairāk kā skaidra – izšķirt spēles rezultātu. Šajā ziņā neviens no nosauktajiem trīs musketieriem/uzbrucējiem to pērn play off laikā neizdarīja.

Ar aizsargiem bija labāk– Novaks un Veskots (aizvadīja divas spēles) lielus brīnumus neradīja, taču arī podus negāza – abiem pa mīnuss viens ar attiecīgi labu laiku laukumā (19:36 un 15:59). Lai gan uz viņu fona Pujaca sniegums jau bija no citas līgas – neitrāls lietderības koeficents un 24:25 minūtes mačā! Saprotams, ka no aizsardzības šādās spēlēs tiek gaidīta pelēka stabilitāte, taču play off mačos vēl ir jābūt vismaz vienam, kas mēģina riskēt un lauzt spēles gaitu, piepalīdzot uzbrucējiem. No tā iesaukuma neviens to nespēja demonstrēt, bet, tie, kas potenciāli tādas avantūras atļautos no sava gala, bija nolikti drošā rezervē (Sorokins). Taču galvenais izslēgšanas spēļu veiksmes faktors ir vārtsargs – Pruseks centās, vilka, taču brīnumus nerādīja. Šogad viņš play off sagaida kā otrais numurs un varbūt tā pat ir labāk.

Šogad ar ārzemniekiem Rīgas komandai ir cita politika. Pirmkārt, mēs esam daudz vairāk iztērējuši naudu, mainot spēlētājus un meklējot labākās saiknes. Otrkārt, esošais leģionāru sastāvs, salīdzinot ar pērno gadu ir viengabalaināks. Ko tas nozīmē? Hosa ir par gadu vecāks un, redzot viņa rezultativitātes noturīgumu regulārā čempionāta laikā, jādomā – arī stabilāks. Simpatizē, ka sezonas beigās arvien vairāk ir tādu spēļu, kurās Marsels tromēr strādā arī pašaizliedzīgi aizsardzībā. Tas gan viņam nesanāk dabiski, bet prieks, ka ir vēlme. Iguldens nav baļķa nesējs vienatnē, taču veidojot ap viņu dinamisku saspēli, tur var redzēt lietderīgu karotāju – arī fiziskais spēks viņam labs, būtu vēl maķenīt vairāk nekaunības. No mūsu ārzemniekiem Petrovickis varētu būt play off nopietnākais raksturs – ar viņa pieredzi un prasmi lauzt spēles gaitu, šis centra uzbrucējs jebkurā no KHL komandām būtu vērtīgs ieguvumus. Karija – sparīgs ķipars, ātrs slidojums, taču joprojām tā pa īstam nav atguvies no sezonas sākumā gūtā smadzeņu satricinājuma sekām. Spēka cīņā iesaistās tikai tad, ja galīgi nav kur likties – zinot viņa etnisko izcelsmi, tieši play off laiks varētu būt viņam kā radīts, lai ar darbībām laukumā savu augumu izceltu vēl par pieciem vai desmit centimetriem. Taču – ļoti ātri tiek nolikts pie vietas, ja pretinieks nolēmis spēlēt asi. Arnasons pagaidām lai paliek iekavās, jo nedz viņš pats, nedz Šuplers tā pa īstam nemaz nezina, kā šīs iemaņas izmantot laukumā. Lai gan precīzāk būtu teikts: viens negrib, otrs nesaprot... Kur tad pieminētā viengabalainība? Manuprāt, komandas ģenerālmenedžerim salīdzinoši veiksmīgi izdevies piemeklēt spēlētājus, rēķinoties ar pašmāju hokejistu varējumu. Pērn viņi visi bija pirmgadnieki, tāpēc nesaprata – ko darīt, cik nest? Šogad ir savādāk, turklāt, kas labi – savējie nav gatavi skatīties tikai uz leģionāriem, jo pašiem pietiek spēka un izveicības. Jādomā, no pagājušā gada gūtās pieredzes būs mācījies arī Šuplers – play off laiks ir kā reizi radīts, lai viņš nodemonstrētu savas psihologa spējas, ar runām iedvesmojot un noskaņojot spēlētājus.

Ko viņi var izdarīt?

- Hosa ir piešāvis rokas un atšķirībā no pērnā gada, tās nav nolaidis arī sezonas otrajā pusē;
- Iguldens nav līderis, taču viņš pašaizliedzīgi spēj izmantot iespējas, ja vien komandas biedri tās izspēlē uz viņa nūjas;
- Ja Karija būtu latvietis, tad zinātu, ko parasti dara mazi cinīši.. Bet viņš ir kanādietis, kuriem play off laiks ir iezīsts kopā ar mātes pienu;
- Petrovickis ir labākais centra uzbrucējs šī gada Rīgas Dinamo modelī un ir viens no retajiem, kas ripu spēj ievadīt pretinieku zonā arī vienatnē;
- Pruseks ir stabils komandas otrais numurus vārtos, kurš vajadzības gadījumā spēj pārliecinoši piesegt kolēģa vājuma mirkļus;
- Arnasonam ar savu piespēļu kultūru un mīkstajām rokām prasītos vairāk laiks skaitliskā vairākuma otrajā maiņā;
- Šuplera iekāre raustīt sastāvu brīžos, kad uz laukuma nekas jēdzīgs nenotiek, var izrādīties par play off sezonas buldozera lāpstu.

P.S. Aptaujā par vērtīgāko leģionāru neesmu apzināti licis Pruseku, kas šogad spēlēja otro vijoli, Hosam tur arī nav vieta, jo KHL labākais snaiperis pārliecinoši izpildīja sev atvēlēto misiju, bet Arnasonam būtu jāizdomā cits jautājums...