Zādzība, korupcija, neizmaksātās algas...

33. gadus vecais Maiks Dentons ir ar nelielu NHL pieredzi. Ņūdžersijas "Devils" un Sentluisas "Blues" sastāvos viņš ir aizvadījis tikai 87 regulārā čempionāta spēles un piecas Stenlija kausa izcīņā. Piecus gadus nosēdējis cietumā par līdzdalību slepkavībā. Pēc atgriešanās brīvībā par NHL bija jāaizmirst, taču hokejs viņam joprojām bija tuvs. Sākās klejojumi pa dažādām Eiropas hokeja līgām, līdz 2014. gada sezonas sākumā nokļuva Kazahstānā. Kā zināms, tad šajā valstī ar hokeju var nopelnīt gana labu iztiku un tā ir pieturvieta daudziem dažādu iemeslu hokeja sapņus nepiepildījušajiem spēlētājiem. Atiravā Dentons ilgi neuzkavējās, viņam pietika ar 25. spēlēm, lai saprastu, kur viņš ir nokļuvis. Aizmūkot no šīs komandas, Dentons neklusēja un savā blogā atklāja nianses, ar kādām hokejistiem ir jāsadzīvo šajā komandā. Daži izvilkumi no viņa stāstījuma.

1. Līgums paredzēja, ka algu par iepriekšējo mēnesi saņemsim nākamā mēneša pirmajā datumā, taču nekā tāda nebija. Piemēram, par augustu algu saņēmām tikai 17. septembrī un arī tad tikai daļu no paredzētās summas. Kluba direktors bija nolēmis, ka mēs vāji aizvadījām pārbaudes spēles un izdomāja algu samazināt par 10%.

2. Par algas izmaksām tiešais atbildīgais bija kluba direktors. Tā kā "Beibaris" tiek uzturēts par valsts līdzekļiem, tad cilvēks, kurš atbildēja par hokeja saimniecību, no hokeja neko nesaprata. Viņš vienlaikus vadīja arī basketbola komandu. Gribu atzīmēt, ka šis cilvēks šobrīd tiek turēts aizdomās par nelikumīgu naudas izšķērdēšanu lielos apmēros.

3. Līdz šim nekad nebiju dzirdējis, ka spēlētāji maksā trenerim par to, lai viņš tiktu spēlēt. Kad pavadīju laiku Kazahstānā, beidzot par to uzzināju. Jūs nepārklausījāties, tā tiešām bija!

4. Kad ar komandu atradāmies treniņnometnē Latvijā, kluba vadība teica, ka nokārtot manas ģimenes pārcelšanos uz Kazahstānu neesot nekādu problēmu, sportistiem šie jautājumi risinoties pavisam vienkārši un bez sarežģījumiem. It īpaši, ja ir runa arī par bērniem. Nometnes laikā Latvijā uzzināju, ka sieva Nensija un dēls Tenners var saņemt tikai trīs mēnešu vīzu. Uz ilgāku laiku nevarēja, jo mēs ar Nensiju oficiāli nebijām sieva un vīrs. Klubs no paša sākuma to zināja, taču tik un tā solīja visu nokārtot laicīgi, taču tiku piemānīts.

5. Saskaņā ar līgumu, man pienācās dzīvoklis. Nometnē Latvijā man tika apsolīts, ka klubam ir nepieciešamie dzīvokļi hokejistiem. Kad ierados Atiravā, devāmies izvēlēties dzīvokli. Man piedāvāja dzīvokli ar virtuvi, vannas istabu un vienu dzīvojamo istabu. Palūdzu, lai man piemeklē citu dzīvokli, kurā ir vēl vismaz viena istaba, jo nespēju iedomāties, kā trīs cilvēki var sagulēt vienā gultā un, ja viens no viņiem ir mazs bērns. Protams, man tika apsolīts, ka nekavējoties tiks atrasts jauns dzīvoklis, taču meklējumi ieilga. Mana ģimene Atiravā ieradās 12. oktobrī agri no rīta. Jaunu dzīvokli man piemeklēja iepriekšējās dienas vakarā. Jaunajā dzīvoklī ievācos tikai pusnaktī, tāpēc manā rīcībā jaunā mitekļa sakārtošanai bija pavisam maz laika. Jūs pat iedomāties nevarat, cik reizes prasīju, lai man atrod jaunu dzīvokli.

6. Arī Atiravā tika domāts par komandas kopējo tēlu, par ģērbšanās stilu. Dienu pirms spēles un spēles dienā mums bija jāievēro noteiktas dresskods, taču reiz divi mūsu spēlētāji brokastīs ieradās sporta tērpā. OK, tas ir pārkāpums, taču, vai varat iedomāties, kāds bija sods? 50% no algas!!! Viens no šiem diviem spēlētājiem mēnesī saņēma 8000 dolāru. Iedomājieties, viņš samaksāja 4000!!! Šķīries no šādas summas, šis spēlētājs nekad neaizmirsīs šīs brokastis, bet jūs paši varat izdomāt, kura cilvēka rokās nokļuva šie četri tūkstoši.

7. Pirms spēlēm mums bija ļoti pieticīga ēdināšana. Viendien, kad spēles sākums bija 14.00., vienīgais ēdiens, ko mēs saņēmām, bija bļoda ar auzu pārslu putru un tas bija pulksten 9. no rīta. Iesildīšanās laikā mēs nedrīkstējām sarunāties savā starpā. Mēs nedrīkstējām smaidīt! Nopietni, bez jokiem. Man pat šķita, ka Kazahstānā smaidīšana ir noziegums! Pirms spēles mēs nedrīkstējām dzert kafiju, toties ārsti nežēloja dažādus nezināmas izcelsmes vitamīnus. Reiz man treneri aizrādīja, kad ģērbtuvēs mūzika skanot pārāk skaļi. Kaut kas neticams, neko tādu iepriekšējā karjerā nebiju piedzīvojis. Nevaru iedomāties, ka ģērbtuvēs ir klusums.

Pēc pavadītā laika Kazahstānā nav tā, ka neieredzu šo valsti. Noteikti nē. Patiesībā, es šajā valstī satiku ļoti daudzus jaukus cilvēkus un ne viss bija tik briesmīgs. Viņiem ir garšīgs saldējums, neslikta pica... Taču, kopumā mans lēmums spēlēt Kazahstānā bija sliktākais, ko izdarīju savā hokejista karjerā. Pat atrodoties cietumā tiku barots nesalīdzināmi labāk, pat cietumā bija daudz lielāka brīvība, nekā "Beibaris" komandā. Pēdējais piliens manā pacietības mērā bija gadījums ar kādu komandas biedru. Savainojuma dēļ šīs spēlētājs mēnesī aizvadīja tikai četras spēles, taču klubs viņam "nogrieza" pusi algas, bet viņam sieva bija stāvoklī!

Audioieraksts dzirdams šeit: