Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

(Uz-), (pa-) vai spēlēšana?

(Uz-), (pa-) vai spēlēšana?
Sandis Ozoliņš izlases sastāvā līdz šim ir uzspēlējis. Beidzot vajadzēs...spēlēt.

Nebūsim naivi – Ozoliņš nebūs tas, kas Latvijai dāvās olimpisko ceļazīmi. Tāpat viņš nebūs tas, kas pēkšņi vienā naktī vai divos vakaros pārvērtīsies par supermenu un draudīgi arēnā piebaidīs pretiniekiem žagas... Pat savos labākajos gados viņš tāds nebija. Kas būs tagad?

Vispirms tiksim skaidrībā ar jautājumu – kāpēc? To uzdod līdzjutēji, vaicā garāmgājēji, prasa mājsaimnieces... Vai tas ir svarīgi, zināt – kāpēc Sandis Ozoliņš četrdesmit gadu vecumā nolēmis palīdzēt Latvijas izlasei? Būtiski to bija saprast 2006. gada februārī, kad viņš pēc Turīnas olimpiskajām spēlēm pateica – viss, pietiek! Arī motivāciju Sandis tolaik neslēpa – lai nāk jaunie, viņi ir izauguši, viņiem vairāk spēka... Vai toreiz viņš savu pārliecību sasteidza? Laikam jau – nē. Pirms mēneša viens no visu laiku talantīgākajiem Latvijas hokejistiem bija izgājis pirmo no atkarību kursiem. Izlases trenerim Beresņevam bija risks šo cilvēku iekļaut sastāvā, taču viņš uzstāja – sak, man Sandi vajag, viņš noteikti noderēs. Atzīsim – noderēja ar’. Tobrīd Ozoliņš vēl nezināja, ka viņa lielā cīņa tikai sākas. Burtiski uzreiz pēc olimpiādes viņu aizmainīja no Anaheimas uz Ņujorku, pēc tam sekoja dramatiska sevis apliecināšana „Rangers” kreklā, kas atkal beidzās – rehabilitācijas centrā. Pa vidu viņu izsvilpa līdzjutēji, noķēra dzērumā pie stūres policisti... Tas būtu ļoti maigi teikts, ja mēs apgalvotu – viņš nodzērās. Pēc vasaras atkal bija Ņujorka, atkal dzeršana un – kārtējo reizi viss nonāca līdz Malibū klīnikai... Tad atkal bija svinīgās apņemšanās, svīšanas Denveras saulē un – vēl viena iespēja Sanhosē... Un atkal tā beidzās ar pudeli... Šie apļi uzkrājās kā gargabalniekam stadionā, riņķojot pa saules nokarsēto bitumenu. Tad bija brīdis, kad viss sastājās pa plauktiem – ka beidzot laimīga bija arī Sanda ģimene, sieva un abi pusaudža vecuma dēli. Viņiem beidzot bija tēvs, vīrs – cilvēks...  Rīgas „Dinamo” piedāvājums nāca brīdī, kad viņš bija visvājākais – brīdī, kad viņš tikai sāka normāli dzīvot. Gribēja sevi apmierināt – kā sportists ar lielu ego. Izdarīja!
 
Ozoliņu viņa labākajos gados Latvijā maz kāds bija redzējis hokeju spēlējam, tāpēc pieņemu, ka lielai daļai no līdzjutējiem radās priekšstats – jā, tas tik ir vecis, tas tik ir raksturs, tas ir monstrs... Ziniet – bet NHL viņš pat tuvu nebija tāds!  Ne kā cilvēks un vēl mazāk – kā hokejists. Jā, talantīgs, draudzīgs, atsaucīgs komandas biedrs, bet – ne miņas no tā Ozoliņa, kas vienā oktobra vakarā ienāca Rīgas „Dinamo” ģērbtuvē un pateica savu stingo vārdu... Ja šis Rīgas laiks pašam Ozoliņam kaut ko deva, tad tā bija pārliecība. Protams, blakus liekam anonīmos alkoholiķus, kas arī lielā mērā veicināja un atvēra Sandī tās īpašības, kas viņam līdz tam nepiemita vai – vai teiksim, viņā snauda... „Dinamo” kreklā viņš pēkšņi izdzīvoja un piedzīvoja tādus brīžus, kas viņu kā profesionālu hokejistu iecēla nākamajā līmenī. Jautrais pašpuika, kas Rīgu pārsvarā pirms tam bija redzējis skurbumā, nu bija pārvērties nevis par vakara naglu, bet gan – par āmuru... Ar stingru stāju, pašapziņu un savu vērtību mēru, ko līdz tam ne viņš, ne apkārtējie nebija pieredzējuši. Ozoliņš dzima vēlreiz, tikai šoreiz kā savas paaudzes ikona... Kāpēc viņš aizgāja no izlases, kāpēc tas notika tik ātri, kāpēc Sandis nevarētu vēl uzspēlēt? Tā viņš klausījās un skaitīja šos „kāpēc” un skatījās spogulī. Septiņus gadus! Tas Sandis Ozoliņš, kurš 2006. gadā pateica „ardievas” valsts izlasei, nav nekādi salīdzināms ar to personību, kas mūsu priekšā stāv tagad. Ignorējiet pases datus - runa ir par īpašībām, kas izceļ viņu kā līderi. Un te nav runa par statistiku! Viņš jau sen neslido tik ātri kā kādreiz un arī piekūst spēles laikā divreiz ātrāk – kā kādreiz. Tad – kāpēc?
 
Vai esat kādreiz aizdomājušies par tādu pliekanu parādību kā briedums? Ozoliņš tā šobrīd jūtas. Tas nevarēja notikt ātrāk, tam nebija lemts piepildīties, pārlecot laikam, gadiem. Šobrīd Sandis redz savu piepildījumu uz ledus nevis kā atlēts, kā hokejists, kā aizsargs, bet gan kā līderis. Iespējams, nebūtu savulaik jaunību nodzēris, tas viss atnāktu pie viņa ātrāk – bet, ko mums tagad zīlēt? Kas interesanti – ja noliek uz galda un saskaita tos mēslus, ko Ozoliņš ir vārījis pie valstsvienības, Latvijas basketbolisti varētu žāvēt airus. Bet tomēr – viņu atceras nevis mēslu, bet gan darbu dēļ... Skaitu un nākas atzīt – bet darbu taču izlases labā no viņa puses tik pat kā nav! Darbu tādā nozīmē, ka atbrauca viens varens talants ar savu lielo nūju un sagrieza visiem virpuli... Uz ledus. Kad Ozoliņš brauca izlasei savulaik palīgā, tad izgāja caur lidostu tax free alkoholu stendiem un sevi nolika priekšā kā skatlogā – še, esmu klāt! Kura bija tā reize, kad varam teikt – ja nebūtu viņa, mums klātos plāni? Nav runa par vienu spēli – to viņš vienmēr mācēja nospēlēt. Mēģiniet atcerēties kaut ko vairāk – nu, vismaz vienu turnīru. Nekā tāda nav! 1996. gadā – pirms 17 gadiem! – viņš svinēja Stenlija kausu un palaida pa vējam izšķirošo maču pret Baltkrieviju. Protams, protams, Sandis toreiz ar visām paģirām bija pārliecinoši labākais, tikai maza nianse – viņš spēlēja sev, nevis komandai... Un tā viņš skrēja palīgā valstsvienībai uz Šveici, pēc tam uz Vāciju, pēc tam... Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs NHL viņam ļāva nospēlēt Latvijas izlases kreklā tikai vienu maču, toties – kādu! Slovāki vēl tagad raud, bet pats Ozoliņš kā vēja rādītājs – aizvilies, gribošs, azartisks. Starp citu, februārī viņam vienmēr ir bijusi labākā sportiskā forma, vienmēr. Arī tagad...
 
Bet toreiz Amerikā, pēc olimpiskās uguņošanas, viņš tā arī nesaprata, ka vajadzēja atbraukt palīdzēt nevis uzspēlēt, gūt vārtus vai izdarīt piespēles – bet gan plēst kreklu. To – kas Latvijas! Mēs zinām, cik viņš toreiz atdeva piespēles, bet citi skaita – cik reizes viņš pēc vētrainās nakts torīt mainīja savus lidojumus, lai tiktu atpakaļ savā maizes darbā. Un, ne jau tāpēc, ka lidmašīnas nelidoja, vai nebija naudas biļetei... Viņš bija atbraucis uzspēlēt! Tieši uzspēlēšana piemita Ozoliņam kā firmas zīme, jo – talants gāja pāri malām un tas nepagura pat pēc spēles sešdesmit minūtēm. Tādā vīzē, pārdomājot, ko Sandis Ozoliņš valstsvienības labā ir paveicis lielu, tad, piedodiet – nekas vairāk kā viņa principiālā aiziešana un cietā pārliecība šajā sakarā - prātā nenāk. Ak, bija gan viens turnīrs – 2005. gada olimpiskā kvalifikācija, kad mēs paveicām mazo brīnumu uz ledus - taču, lai teiktu, ka Ozoliņš toreiz bija zvērs un pārcilvēks, pozitīvā nozīmē – noteikti nevar. Viņš pat turnīra laikā vienubrīd atkal atrada korķi... Un tagad nolieciet istabā pie viena galda veco Ozoliņu (versija no 1992. līdz 2008. gadam) un to jauno – sūro kapteini, cieto riekstu, veci ar pautiem un skarbajiem video monologiem... Tie ir divi dažādi cilvēki, lai arī saprotam, ka bez tās priekšvēstures, nebūtu arī tā emocionālā pamatīguma, kas tik ļoti Sandim piestāv šobrīd. Manuprāt, viņš jūtas mazliet parādā, tieši izlasei un, tāpēc jautājums – kāpēc – vienkārši nav aktuāls...
 
Sanda Ozoliņa atgriešanās pie valsts izlases nav un nebūs sportisks fenomens ar pliku rezultātu. Te jārunā par vērtībām. Jo, pat zaudējot šo vienreizējo iespēju uzspēlēt Sočos, mēs tomēr iegūstam dažas patiesībās, kas veido ap sarkanbaltsarkano kreklu pavisam citu svaru, sajūtas... Te ir stāsts par attieksmi, par pašatdevi, par gribasspēku. Vai tiešām jūs domājat, ka Ozoliņš var vienatnē kaut ko izdarīt? Ka viņš četrdesmit gadu vecumā metīs uzvaras nesošos vārtus un dalīs piespēles? Nu, vispār – mazliet jau no tā visa uz ledus noteikti būs... Bet tas nebūs galvenais. Viņš var savilkt kulakā komandu, atdot sevi visu spēlei, vai likt pārkāpt slieksnim... Ja uzvarēsim, būs labi! Ja paspēlēsim... Sandis labi saprot, ka šobrīd viņš ielec, iespējams, visnepateicīgākajā no
hokeja vagoniem, taču viņš zina, ka tieši tā viņam šobrīd ir jārīkojas. „Ja es šobrīd varu, tad palīdzēšu uz ledus – tas ir vienīgais, kāpēc nolēmu atgriezties...” Tik vienkārši. Vai patiesi? No tā Ozoliņa, ko pazīstam pēdējos gados, neko citu nemaz nevarēja sagaidīt... Jo viņam neko nemaksāja salts un garlaikots vērojums no malas, noskatoties Latvijas hokeja kaislībās. Viena (ne-) laime – tagad viņš nepieder sev, bet gan komandai. Un tieši komanda ar Ozoliņu sastāvā – ielāgojiet, sastāvā un nevis priekšgalā – ies laukumā un sitīsies... Treneris Teds Nolans ir teicis, ka Latvijas izlasē jāspēlē tiem, kas vēlas, kas grib. Nevienam nav jālūdzas... Iespējams, tieši šis ir un būs Sanda Ozoliņa lielākais ieguldījums Latvijas hokeja izlasē, neatkarīgi no spēles rezultāta. Skan it kā ar patosu, ar nelielu pārspīlējumu, bet – padomājiet...
 

  -2 [+] [-]

, 2013-02-06 02:02, pirms 12 gadiem
Priekš manis par liela aziotāža ap Sandi... priekš savas alga, es uzskatu, viņš ir sūdīgs hokejists, pienesums ģērbtuvē, cerams. Es biju pārāk jauns lai redzētu Sandi spēlējam īsto hokeju, bet no RD laikiem man viņš paliks atmiņā kā hokejis, kas knapi var pavilkties, tiesa ar labu tehniku un metienu.

Viela pārdomām, vai kāds kādreiz ir padomājis, ka to pašu īpašību kopums, kas Sandim ļāva būt vieglprātīgam ar pudeli nodrošināja arī viņa talantu kā hokejistam?? Un vispār kā to var nosodīt, var dzīvot garlaicīgi, var tā iznākums tā pat visiem viens, tad kur ir mēraukla, kas pareizi un kas nē??

     [+] [-]

, 2013-02-06 02:10, pirms 12 gadiem
kaitina, ka katrā rakstā vairākas reizes tiek uzsvērts Ozoliņa vecums:/. To mēs jau tāpat zinam.
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

  +2 [+] [-]

, 2013-02-06 08:34, pirms 12 gadiem
Tasisnība, tagad viņš izlasei ir vēl vairāk noderīgs, nekā 10 gadus atpakaļ. Par uzvaru!

  +1 [+] [-]

, 2013-02-06 09:26, pirms 12 gadiem
Armand, grāmata būs? "Cilvēks uz ledus izlases kreklā?" Pēc Rīgas vai pēc Sočiem, vai, kā Ozo žurnālistiem izmeta, pēc Rio-de-žaneiro?

     [+] [-]

, 2013-02-06 11:52, pirms 12 gadiem
man šķita, ka par daudz tās dzeršanas piesaukšanas....
Ozo malacis! ja patiešām ir tā, kā stāsta Armands (atdot parādu LV izlasei), tad vnk pieceļos kājās un paklanos Sandim!

     [+] [-]

, 2013-02-06 12:29, pirms 12 gadiem
Cieti ! Respect Sandim par šo atpakaļatgriešanos, jo tas ir brīdī, kad Latvijas hokejam (precīzāk hokejistiem) nav viegli: RD zaudē un nevar iemest, labākie mūsu leģionāri krievu maizē arī ir sapratuši savu vietu. Tas viss loģiski atstāj psiholoģiski padrūmu noskaņu. Un taisnība Armandam, neatkarīgi no rezultāta, šai rīcībai ir spēks kā labam paraugam skatoties nākotnē, kad savas ambīcijas, vājumi ir jānoliek malā un vnk jāiet palīgā savai valstij... savai komandai... Nu ko, lai būtu Soči-ķomnije noči

     [+] [-]

, 2013-02-06 15:48, pirms 12 gadiem
jurkoo rakstīja: Tas ka Ozoliņš ir mūsu vienīgias hoekjists kas talanta ziņā neatpalika no Grecka, Lemjē un citām supervaigznēm ir fakts, nebūtu viņam bijušas problēma sar alkoholu bail iedomāties cik lieli būtu viņa sasniegumi
Talanta Balderim nebija mazāk, tikai peidzima par agru prikš Latvijas.

     [+] [-]

, 2013-02-06 20:12, pirms 12 gadiem
arī Maradona ir teici, nezinu , kas būtu iznācis, ja ne šīs - atkarības.
Es daudz esmu domājis, ja aizliekt alkoholu - vai mēs to neprasīt jau nākamajā dienā atpakaļ...! Ir bijis sausais likums. Mēs paši veidojam savu likteni.
Sandim vēlo visu to labāko un jā Armand kādu dienu viņš iemetīs izšķirošo ripu .
Slēpts komentārs no bloķēta lietotāja

     [+] [-]

, 2013-02-07 22:47, pirms 12 gadiem
Lai arī jūs A.P. un OZO esat čomi.....vienalga OZO IR KAS VAIRĀK KĀ vnk.SPĒLĒTĀJS........UN MEDAĻAI VIENMĒR IR DIVAS PUSES.......!!!

     [+] [-]

, 2013-02-08 11:06, pirms 12 gadiem
Kas interesanti – ja noliek uz galda un saskaita tos mēslus, ko Ozoliņš ir vārījis pie valstsvienības, Latvijas basketbolisti varētu žāvēt airus. #dienascitāts

     [+] [-]

, 2013-02-10 11:56, pirms 12 gadiem
Vienkārši tās leģendas, kuras klīst par Ozo aptver lielāku laka posmu (gados), ir daudz krāsainākas, bez izdemolētām/nodedzinātām viesnīcām, toties tādi podi, kādi mūsu mazajiem basketbola stāriem nav pa spēkam, ja nu vienīgi sapņos...
lotārs rakstīja: Kas interesanti – ja noliek uz galda un saskaita tos mēslus, ko Ozoliņš ir vārījis pie valstsvienības, Latvijas basketbolisti varētu žāvēt airus. #dienascitāts