Maļuhina realitātes terapija jeb Ko Lieliskais četrinieks spētu šodien?

Vakar Priekuļos noslēdzās Latvijas biatlona atlases mači startiem olimpiskajā Vankūverā. Izlases piecinieks noskaidrots, un daudziem par sarūgtinājumu - bez Oļega Maļuhina tajā. Šoziem daudzi turēja īkšķus, lai azartiskajam daugavpilietim izdotos, taču sacensības aci pret aci salika visu pa plauktiņiem. Tiesa - vienalga tikai daļēji pieklusinot pēdējos gados regulāri dzirdamo meldiņu par to, savulaik mums biatlonā bija baigie veči, bet tagad tikai sieriņi. Ehh, ja varētu uz Kanādu aizvest Brici, Maļuhinu, Nākumu un Upenieku - kā mēs visiem viņiem atkal parādītu! Jā, starp citu - ko tad mēs parādītu?

Protams, atbilde šobrīd ir tīri teorētiska, tomēr šādus tādus argumentus varam mēģināt uz svaru kausiem pakārtot. Vienkāršākais būtu paņemt sportistu laikus vienās un tajās pašās trasēs un nolikt tos blakus, bet tas nebūtu korekti - kaut gan distances palikušas tās pašas, zināmas pārbūves gadu gaitā piedzīvojušas trases (vieglāka neviena noteikti nav kļuvusi), nav iespējams salīdzināt laika apstākļu nianses (kas biatlonā, kā zināms, izšķir ļoti daudz) utt.

Tas, par ko varam runāt - konkurence. Un nav runa par dalībnieku skaitu, bet rezultātu blīvumu - par tiem večiem, kas reāli pretendē uz uzvaru, vietu desmitniekā vai punktiem. Deviņdesmito beigās, zaudējot uzvarētājam piecas minūtes, 20 km klasikā varēja tikt trīsdesmitniekā. Tagad paveiksies, ja būsi sešdesmitniekā. Sprintā katrs šāviens garām nereti maksā 20-30 vietas...

Var runāt arī par šaušanu, un Maļuhina piemērs to pat liek darīt - pēc šautuvē pavadītā laika Pokļukā viņam bija 122. laiks 123 biatlonistu konkurencē. Citiem vārdiem, latvietis savā ierastajā tempā bija gandrīz divas minūtes lēnāks, nekā mūsdienu biatlona naskākie snaiperi, un, ko tas nozīmē kopējā rezultātu listē - šķiet, nav jākomentē. Pirms svētkiem kā reizi sanāca pārmīt dažus vārdus ar vienu no Nagano laika varoņiem Jēkabu Nākumu, kas atzinās: nesen paskatījies youtube atrodamos biatlona video iz pagājušā gadsimta beigām un... sasmējies - pat vīri, kas iet par pirmajām vietām, šautuvē uzvedas mierīgi kā pie kamīna - izelpojas, atpūšas. Starp šāvieniem 5-6 sekundes! Mūsdienās tas būtu kaut kas neiedomājams - ne tur vairs par desmitnieku, ne divdesmitnieku pēc tam pacīnīties.

Nedrīkst aizmirst arī par medicīnu. Vadošajās biatlona lielvalstīs sporta medicīna pēdējos gados gājusi uz priekšu septiņjūdžu zābakiem, un savas zinātniskās brigādes un perfekti aprīkotas laboratorijas tagad ir parasta lieta. Protams, norvēģiem, krieviem, vāciešiem un ķīniešiem, ne jau latviešiem. Soli priekšā mūsējo lielajam četriniekam pasaules līderi bija arī tolaik, taču to nevar salīdzināt ar handikapu, kāds tas izaudzis šodien - plaisa ir daudz, daudz reižu lielāka.

Ko mums no tā visa secināt? Vienu noteikti - biatlons pēdējo 10-15 gadu laikā soļojis uz priekšu nesalīdzināmi straujākā tempā, nekā to var atļauties darīt Latvija, un 2010. gadā tas ir pavisam cits sporta veids, nekā bija 1995. vai 2000. Ja šī sporta veida līmenis pasaulē būtu tāds, kā šobrīd, baidos, ka vairāk par tām pašām labākajā gadījumā (par sliktākajiem paklusēsim) trīsdesmitajām vietām mūsējiem tolaik īsti nesanāktu.

Tas nekādā ziņā nav Lieliskā četrinieka sasniegumu noniecinājums - pavisam noteikti nē! Mūsējie sacentās ar sava laika labākajiem, un viņu vidū spēja izcīnīt vietas, kas šobrīd ir un noteikti vēl ilgi būs Latvijas biatlona spožākais zelta fonds!Tas vienkārši ir aicinājums noglabāt priekšnamā uz plauktiņa rozā brilles tiem, kam agrāko gadu rezultātus joprojām patīk locīt šodienas kontekstā, pārnesot Oļega, Ilmāra vai Jēkaba rezultātus mūsdienu rezultātu tabulās. Šobrīd noliekot vienā trasē Brici`99, kas cīnījās par desmitnieku katros mačos, ar Brici`09, kas šīs sezonas pirmajos posmos smagi strādāja, lai aizķertos kaut vai punktos - domāju, uzvarētu pēdējais. Nemaz nerunājot par Maļuhinu, kuram šajā laikā bijis pamatīgs dīkstāves periods.

Tas, ko Oļegs piedāvāja līdzjutējiem, bija sapnis. Sapnis ar labu mārketingu, un tomēr - joprojām tikai sapnis. Kaut gan dažam varbūt grūti sagremot, ka ilgus gadus kā bezcerīgi zākātie Piksons vai Lībietis visos savstarpējos mačos pārspēja viņiem par etalonu stādīto Maļuhinu - Vankūveras kvalifikācija izvērtās pilnīgi loģiska. Tālaika formā, bez milzīga darba pastāvīgas ieguldīšanas un progresa KATRU gadu - ikviens no Lieliskā četrinieka šodien būtu tūrists (vērtējot "erudītāko" komentētāju tradicionālajos mērogos). Prieks, ka federācijas vadībai šoreiz pietrūka veselā saprāta nelikt Oļegam šķēršļus un ļaut viņam pašam (un visiem pārējiem) pārliecināties par to, kam varbūt neļāva noticēt pašlepnums un joprojām gruzdošās jaunības dienu ambīcijas. Ļāva aiziet nevis ar kārtējām intrigām, skandāliem un Minhauzena stāstiem, bet ar godu un līdzjutēju mīlestību un cieņu, ko viņš bez šaubām nopelnījis.

Ko pēc šīs nelielās realitātes terapijas tagad iesākt līdzjutējiem? Laikam jau neko īpašu - noglabāt vēsturi patīkamām atmiņām un varbūt mēģināt nenoniecināt tos labākos, kādi mums šodien ir.