Citējot lietotāju: vēlreiz par 92. gada nodevību...
Vai Vētras un Miglinieku 92.gada rīcība tiešām nozīmīgi ietekmēja Latvijas izlases attīstību? Kā tas īsti bija? Un vai tiešām tā bija principiāla un apzināta tieši Latvijas nodevība?
Viņdien saņēmu vēstuli no lasītāja, kurš, acīmredzot, sava vecuma dēļ vēlējās ieviest skaidrību par 1992. gada notikumiem – toreiz no dalības Latvijas izlasē atteicās Gundars Vētra un brāļi Miglinieki.
„Labdien, Pučes kungs! Tikko esmu iereģistrējusies šeit un redzu, ka ir interesanti. Man gribētos par Vētras gadījumu komentāru citā plāksnē. Īsti labi neatceros, tāpēc gribētos noprecizēt. Vai Vētras un Miglinieku 92.gada rīcība tiešām nozīmīgi ietekmēja Latvijas izlases attīstību? Kā tas īsti bija? Un vai tiešām tā bija principiāla un apzināta tieši Latvijas nodevība? Un tiešām, kāpēc Vētru nevarētu uztvert vienkārši kā treneri, nevis obligāti kā latvieti?”
Laiks pluina atmiņas un ievelk dažus vaibstus vēsturiskajā kontekstā. Lai izprastu tā laika sabiedrības noskaņojumu, jāatceras daži foni, bez kuru pieminēšanas slavenākā valstsvienības nodevība vispār nebūtu izskatījusies un sanākusi, kā tā beigās sanāca. Aiz muguras ir barikādes, bobslejisti brauc uz pasaules čempionātu, lai paziņotu visai pasaulei – mēs labāk ēdam zupu, kas vārīta uz spirta lampiņas un dzīvojam mikroautobusā, nekā staigājam CCCP treniņtērpos un soļojam zem sarkanā karoga. Ap to pašu laiku arī hokejists Artūrs Irbe, ko tobrīd var saukt par PSRS izlases pirmo vārtsargu ar garantijām, principiāli atsaka visiem, kas Maskavas vārdā ierodas Rīgā bildināt mazā latvieša sportisko iekāri. Irbe ir par Latviju un, atteikties no CCCP izsniegtā sporta tērpa, viņam ir nevis principa, bet goda jautājums. Plaši izskan PSRS Sporta komitejas draudi, ka Irbe līdz ar to ir beidzis savu hokejista karjeru, jo „mēs viņu no šīs valsts ar laba vēlējumiem neizlaidīsim”. Starp citu, kad 1991. gada augustā Irbe kārto ASV vīzu, viņam tā jāsaņem Maskavā, tur bija tuvākā amerikāņu vēstniecība – turklāt, vīzu viņam jāielīmē PSRS pasē, jo Latvijai jau savas vēl nebija... Ar šiem diviem piemēriem ir gana, lai raksturotu vispārējo noskaņojumu – vienalga par kādu cenu, bet prom no šīs impērijas paspārnes. Bobslejistu un Irbes gadījumā nav mazsvarīgi atgādināt, ka viņi atteicās no lieliem finansiāliem labumiem un priekšrocībām, ko garantēja PSRS izlases dalībnieka statuss.
Uz šī fona katra Latvijas sportista izgājiens pasaules arēnā zem sarkanbaltsarkanā karoga tika uztverts kā svētceļojums uz Aglonu. Nebija viegli, ar naudām jau ar neviens viņus nelutināja – federācijas tikai meklēja savu patieso identitāti - un daudziem patiešām izciliem talantiem treknie sporta gadi bija beigušies šo vārdu visās nozīmēs. Tāds laiks, valstisko ideālu un atribūtu vārdā, lai gan sportistiem šie lēmumi nāca smagi... Latvijas basketbola izlase tolaik faktiski bija vēl eksistējošais VEF, kas uz PSRS pēdējā čempionāta drupām pamanījās izcīnīt bronzas medaļas. Zīmīgi, ka tajā vēsturiskajā deviņdesmit pirmajā par PSRS čempioniem kļuva Tallinas „Kalev”, bet lietuvieši atteicās ar saviem klubiem cīnīties padomju varas meistarsacīkstēs, tādejādi solidarizējoties ar tautas nacionālpatriotisko noskaņojumu. Starp citu, labā atmiņā ap to pašu laiku ir kāds padomju varu atbalstošs mītiņš Viļņā, kur savu vārdu lauzītā krievu valodā no tribīnes locīja PSRS basketbola lielā zvaigzne Šarūns Marčuļonis – tas bija varai raksturīgi, uzrunāt masas ar autoritāšu muti. Tiesa, Šarūnam vajadzēja dažus mēnešus, lai šo gadījumu atcerētos kā savas biogrāfijas skarbāko farsu, attiecīgi – nebija nekādu jautājumu, kura būs viņa izlase, gatavojoties 1992. gada olimpiskajiem startiem.
Bet atgriežoties pie VEF un Latvijas izlases – bija pamats domāt, ka latviešiem ir ļoti labas izredzes kvalificēties olimpiskajam turnīram. Komandas līderi – Vētra un Igors Miglinieks bija pašos spēka gados, varēja teikt, ka uz viņu un lietuviešu pleciem turējās PSRS izlases tā laika modelis. Leiši gan par savām vēsturiskajām krustcelēm jau tika skaidrībā 1990. gadā, bet Vētra togad vēl ar PSRS izlasi kopā izcīnīja pasaules sudrabu. Savdabīgi, ka Lietuvas spēlētāji tikai īsi pirms meistarsacīkšu sākuma paziņoja par savu lēmumu, ļaujot vēl patēlot komformistu trenerim Vladam Garastam, bet citādi jau noskaņojums bija skaidrs – labāk bija būt zem savu valstu nacionālajiem karogiem un par šo laiku nenovēršamu tuvošanos nešaubījās vairs neviens, vai šaubījās retais! VEF kā Latvijas izlases bāzes klubs bija labi saspēlējies, tā bija jauna un sprauna komanda. Treneris Armands Krauliņš tiem laikiem raksturīgi bija pieņemts darbā par latvieti kādā finanšu piramīdas grupā, kas – gods kam gods, pratās nosegt nacionālās izlases pirmā laika vajadzības. Protams, ne bez Krauliņa pierunāšanas. Federācijai jau tādas naudas nebija. Saprotams, ka tā nebija PSRS izlases maize un ikri, bet labāk par tiem pašiem bobslejistiem, basketbola meistari bija pratušies iegrozīties. Iespējams, tieši tas varēja arī neapmierināt mūsu izlases līderus, jo pēkšņi garantiju vietā viņiem varēja labākajā gadījumā apsolīt tikai makšķeri. Turklāt, cerētās laivas vietā bija gumijas zābaki, bet brist vajadzēja līdz viduklim. Tulkojumā tas nozīmēja: Latvijas izlasei, lai spēlētu Barselonas olimpiādē, ir jāpiedalās kvalifikācijas turnīrā, kamēr Neatkarīgo valstu savienības (NVS) izlasei kā PSRS mantiniecei tika arī mantojumā šajā sakarā daži atvieglojumi. Ja vēl Migliniekam teorētiski vajadzēja būt mierā ar sportisko likteni, kas viņam bija piespēlējis Seulas olimpiādes zeltu, tad Vētra noteikti bija pārliecināts, ka viņš tiek apdalīts pēc būtības un pilnas programmas. Viņus varēja saprast, bet izprast – tam nebija lemts notikt! Tauta jau staigāja pastalās un bija ar mieru tādus pašus pastalniekus sagaidīt arī basketbola laukumā, tikai, lai sarkanās krāsas nebūtu tuvumā. Bija ko rādīt kā piemērus: tos pašus leišus, bet starp savējiem Irbes autoritāte sniedza daudz pārliecinošāku argumentāciju – kāpēc tagad jādara tieši tā un ne savādāk! Daudzi līdzjutēji toreiz riebumā novērsās no basketbola un nav mēģinājuši šīs sajūtas izmainīt līdz pat šai dienai. Diemžēl.
Ja Vētra un brāļi Miglinieki būtu palikuši kopā ar Latviju, vai kaut kas būtu vēlākajos gados iegrozījies savādāk ar šo spēli? Noteikti. Pirmkārt, latviešiem vefiņš simbolizēja ne tikai kroga „Malvīne” durvju ejas nerakstīto kodu – tā bija nacionāla mēroga komanda ar visām no tā izrietošajām sajūtām. Starp citu, PSRS čempionātu tūres Sporta pilī ar VEF piedalīšanos pulcēja tikpat lielu skatītāju interesi kā „Dinamo” hokejisti. Proti, tribīnes bija pārpildītas. Tagad pēc divdesmit gadiem mēs zinām, kas notiek ar „Dinamo” tribīnēm arēnā un, cik daudzi ir gatavi vaigā apskatīt mūsu basketbola izlases jaunāko modeli ar NBA centru sastāvā. Šī statistika priekš basketbola ir nožēlojama un tam ir tiešs sakars arī ar deviņdesmit otro. Tāpat neaizmirsīsim, ka lielais Latvijas fanu līdzjušanas karogs tomēr bija basketbola pusē, kāmēr hokejs tikai mīcīja savus mālus. Kā šīs lietas mainījās vēlāk – jau ir zināms.
Ja divi Latvijas krievi pieņemtu lēmumu par labu krieviem – to vēl varēja saprast. Bet – par latviešu pārliecību šaubu toreiz nebija nevienam, turklāt vēl basketbolā! Mūsu nacionālajā lepnumā, kas ticis iezīsts kopā ar mātes pienu! Kopš tā laika šī nodevības aura grozam ar bumbu velkas pakaļ kā lāsts ar zemtekstu – viņi (lasi – basketbolisti) varbūt ir labi džeki, bet uzticību neraisa. Ne mirkli neatstās sajūta, ka Latvijas basketbolā dažām vērtībām ir mākslīga vai pakārtota nozīme, kas vēlākajos gados kā bumerangs atkal un atkal atgādinās par šo dīvaino, savdabīgo, divdomīgo un neizskaidrojamo izvēli. Lai gan paši varoņi savu nostāju skaidroja visnotaļ argumentēti...
Leiši 1992. gada olimpiskajās spēlēs izcīnīja bronzu un daudzi no tās paaudzes Latvijas sporta līdzjutējiem ar gandarījumu atceras vietu un laiku, kur viņi pie tālrādes skatījās šo aizraujošo maču – Lietuva pret NVS. Pasvītroju - Pret NVS un diviem citiem latviešiem... Iznākums bija godīgs, pelnīts. Lietuvai tā nebija pēdējā medaļa, jo viņiem bija sava valsts, pārliecība un raksturi. Mums – tikai valsts, bet raksturi un pārliecība tika pārdoti. Vai to var saukt par nodevība? Jā.
P.S. Vētra ir labs treneris un varētu būt piemērotākais kandidāts Latvijas izlases vadītāja amatam.
+4 [+] [-]
Kas tad īsti uzvarēja Lietuvas pret NVS mačā?
+2 [+] [-]
Vēl būtu interesanti palasīt par PSRS un Čehslovākijas spēli hokejā pēc tanku iebraukšanas Prāgā
+4 [+] [-]
+10 [+] [-]
Pirmo reizi dzirdēju:
"Ap to pašu laiku arī hokejists Artūrs Irbe, ko tobrīd var saukt par PSRS izlases pirmo vārtsargu ar garantijām, principiāli atsaka visiem, kas Maskavas vārdā ierodas Rīgā bildināt mazā latvieša sportisko iekāri. Irbe ir par Latviju un, atteikties no CCCP izsniegtā sporta tērpa, viņam ir nevis principa, bet goda jautājums."
Par to respect Artūram
-4 [+] [-]
+2 [+] [-]
sīkumus nezināju, nu daudz ko nezināju. nebija ienācis arī prātā, ka varbūt tagad mums būtu tāds pats basītis, kā pie leišiem (varbūt pat mēs būtu augstāk, tikai varbūt). bet esam, kur esam.
PS ja Vētra ir potenciāli labākais treneris pašlaik LV, tad jāņem ciet, neskatoties uz pagātni.
+2 [+] [-]
P.S Ieteiktu SA pēc iespējas ātrāk nokārtot problēmas, kuras saistītas ar WAP !
+1 [+] [-]
+11 [+] [-]
-3 [+] [-]
[+] [-]
-------
Būtībā tas ir salīdzinājums līdzjutēju vēlmei redzēt kā sasit stiprās Krievijas komandu pret vēlmi redzēt tusētāju paaudzi. Un 92. gads šajā gadījumā spēlē mazu lomu.
P.S. Neticu, ka pēc sudraba pavasara Sporta pils tribīnes bija tukšas.
[+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
en.wikipedia.org: Basketball at the Summer Olympics - Wikipedia,...
-2 [+] [-]
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
ps.Ozolins ari ir atteicies spelet izlase,tad vins ari ir nodevejs???
-1 [+] [-]
Šie abi draugi ne ar ko neatšķiras no tiem,kas Atmodas laikā nestāvēja barikādēs utt.,bet tajā pašā laikā domāja par rebēm un prihvatizāciju,izsaimniekoja G-24 kredītus utt. Sakiet,kas patreiz no tā ir ieguvējs? Skumji,bet fakts.
[+] [-]
[+] [-]