Rekords visam mūžam

Vineta Ikauniece-Ozoliņa

Dzimusi Latvijā, Kurzemē, Ugālē 1962. gada 4. decembrī. Vieglatlētikā no 13 gadu vecuma līdz 30 gadu vecumam. Sešpadsmitkārtēja Latvijas čempione sprinta distancēs laikā no 1983. līdz 1988. gadam.
22 reizes labojusi Latvijas rekordus. Joprojām pastāvošie: 4x100 m stafetē 44,41, 60 m telpās 7,32, 100 m 11,34, 200 m 22,49, 400 m 50,71.
Eiropas kausa ieguvēja 4x400 m stafetē PSRS izlases sastāvā 1987. gadā.
Trīskārtēja PSRS vicečempione.
Viņas sasniegumi ārpus sporta :
Sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā;
Profesionālais maģistra grāds personāla vadībā;
Personāla vadītāja kvalifikācija;
Praktiskā psihologa sertifikāts;
Sociāli psiholoģisko treniņu vadītājas diploms;
Psihologa akmeologa diploms.
Meita Laura Ikauniece ir pasaules jauniešu 2009. gada čempionāta sudraba, Eiropas 2010. gada junioru čempionāta bronzas un Eiropas 2012. gada pieaugušo čempionāta bronzas medaļu ieguvēja septiņcīņā.

Mēs visi dzīvojam unikālā laikā, kad mainījušies ne tikai gadu tūkstoši – mainījušās arī vērtības. Radušās jaunas, noteikti stingrākas dzīves izvirzītās prasības. No psiholoģijas viedokļa: labākais veids, kā pārvarēt kārtējo dzīves vecuma posma krīzi, ir izglītošanās – lai sasniegtu jaunu dzīves kvalitāti. Šādi izšķirīgi brīži katra cilvēka dzīvē rodas laiku pa laikam, ne jau tikai uz 30 gadu robežas.
Es pati līdz tam laikam diezgan daudz biju ieguvusi sportā, realizējusi sevi. Radās jautājums: ko nu tālāk? Sapratu, ka, lai sasniegtu savus mērķus, tālāk turpināt tādā garā nevaru. Ir vēl jāmācās! Zināšanu nekad nav par daudz, lai arī liekas, ka pašlaik ir tieši tik, cik tās nepieciešamas. Varu palīdzēt ne tikai pati sev, bet arī citiem.
Psiholoģija, cilvēku motivācija mani, varbūt vēl neapzinīgi, interesējusi jau kopš skolas laikiem. Vēlāk LVFKI izrādījās vienīgā augstākā mācību iestāde Rīgā un Latvijā, kurā padomju apstākļos tika apgūts arī psiholoģijas kurss – kāds nu tolaik varēja būt. Iespējas, kādas rodamas “tur, aiz apvāršņa”, allaž ir vilinošas. Un tās manas daudzās izglītības nudien nav gūtas dēļ kolekcionēšanas kāres, itin visas noder un ir nepieciešamas . Strādāju darbu, kurš man patiešām patīk un dod gandarījumu, piepildījumu – ko vēl vairāk dzīvē var vēlēties? Stundu diennaktī gan varētu būt vairāk.

Kā jau lielākā daļa sprinteru – aktīvā sporta gaitas beidzu hroniska ahila cīpslas iekaisuma dēļ. Es neaizgāju no vieglatlētikas uzreiz - trīs gadus pastrādāju par treneri Ogrē. Man bija ļoti liela pusaudžu vecuma grupa, kuru trenējot sapratu, ka sporta meistara rezultātu var sasniegt gandrīz jebkurš motivēts, mērķtiecīgs jaunietis. Rezultāti strauji auga, bet problēmas ar treniņu apstākļiem ziemā kā vienmēr visu bremzēja. Laurai jau bija 3 gadi un mēs pārcēlāmies uz Jūrmalu. Sāku strādāt Jūrmalas skolu psiholoģiskās palīdzības centrā, jo manas psiholoģijas studijas tuvojās beigām.
Ar psiholoģiju aizrāvos kopš astoņdesmito gadu vidus. Man vienmēr interesējusi tā psihes “mehānika”, kas nosaka tādu vai citādu rīcību. Iespēja ar prātu vadīt savu ķermeni un jūtas.

Esmu pateicīga saviem treneriem ne tikai par sadarbību sporta rezultātu kaldināšanā. Dainis Lodiņš – mans pirmais treneris ļoti pakāpeniski ievadīja mani lielajā sportā, Imants Liepiņš iemācīja domāt, apsvērt, analizēt – veidot apstākļus, nevis pakļauties tiem. Uldis Kurzemnieks savukārt norūdīja manu garu un fiziski sagatavoja un nostiprināja manu ķermeni. Bez trenera un masiera Kārļa Īviņa man droši vien būtu grūti tik ilgi palikt lielajā sportā. Bet pirmā sporta psiholoģe, ar kuru sadarbība man nav pārtrūkusi arī šodien, Gaļina Siņko man iemācīja ieklausīties sevī šūnu līmenī.
Katram pašam ir jāiemācās palīdzēt sev un te daudz var palīdzēt psiholoģija. Ekstrasenss var aizdot enerģiju, vienreiz, otrreiz… Taču savu māju mēs nekārtojam vien dažas reizes, tas darāms regulāri un allaž.
Esmu radošs cilvēks, vienmēr kaut ko cenšos no jauna apgūt. Vadot kursus, seminārus un treniņus nepārtraukti jāapgūst kas jauns. Dzīve taču mainās ik brīdi, tiek iegūta jauna informācija, jaunas emocijas.

Dzimtajā Ugālē bija vieglatlētikas manēža, kurā aizrautīgi audzēkņus pulcināja prasmīgs treneris Dainis Lodiņš. Gadījos viņam pa rokai, un viņš prata mani pavisam neuzmācīgi un maigi iemānīt tajā vieglatlētikā. Pirms tam mani citi fizkultūrieši gluži ar varu vilka uz manēžu jau no pirmās klasītes – tēvs bija vieglatlēts un rajona čempiņš, tad jau meitai jābūt talantīgai! Piespiedu sportošana man tā apriebās – lika spēlēt basketbolu ar vecākām un garākām meitenēm—ka bēgu gluži kā velns no krusta. Iespītējos, man pret sportu radās alerģija. Bet tad, septītajā klasē, izdomāju, ka manas kājas nav smukas un ir pārāk tievas, kaut ko šīs lietas labā jādara. Ko citu – jātrenē muskuļi, citādi klases biedri jau saukā mani par “olimpisko makaronu”, “špicku” un tamlīdzīgi. Tā dēļ racionāliem apsvērumiem atgriezos manēžā – bet tur priekšā bija treneris Lodiņš. Treneris bija ļoti tālredzīgs un prata nesabojāt jaunos – kā to pārtrenējot izdarījuši daži citi sporta skolotāji. Parādījās jauna disciplīna – 400 metru barjerskrējiens – un Lodiņš teica: tev ar tavām dotībām šī distance der! Drīz vien iekļūsi izlasē. Bet man pēc viena gludā apļa – 333 metriem – jau palika slikti, un tad lai vēl pa ceļam lēkātu?! Neparko! Skraidīju sprintus, kas no skolnieka viedokļa nav necik grūti. Līdz vidusskolas beigšanai saskrēju sporta meistara godu, kas tolaik kaut kas bija. Stādīju rekordus 100 un 200 metros. Iespējamās olimpiskās perspektīvas vēlāk gan iezīmējās tieši “visgarākajā sprintā” – 400 metros.

Meitai Laurai novēlēju “vieglāku dzīvi”, virzīju uz sporta dejām. Tas varētu būt sports visam mūžam. Tad Lauru skolā pierunāja aizbraukt uz vienām, otrām, trešām vieglatlētikas sacensībām – un visur viņa uzvarēja. Vairs nebija pierunājama dejot. Es devu viņai iespēju uz pusgadu darboties abos virzienos, lai pēc tam izlemtu, kurā palikt. Taču drīz vien aina kļuva skaidra: Laurai visas vieglatlētikas disciplīnas izdevās – man gan nepaveicās ne mešanas, nedz arī kas garāks par 400 metriem. Tātad meitai lemts cīnīties septiņcīņā, pie kuras viņa nonāca dabiskas attīstības ceļā, mēģinot vienu veidu pēc otra. Tagad priecājos par meitas izcilajiem sasniegumiem – trešo vietu Eiropas čempionātā Helsinkos septiņcīņā un 9. vietu Olimpiskajās spēlēs Londonā. Tie ir lieli panākumi 20 gadu vecumā.

Bērni nav vecāku īpašums, viņiem ir savi mērķi un savi sapņi. Ja vecāks bijis tik gudrs un prasmīgs, ka pieradinājis pēcnācēju pie domas: mans sapnis arī tev var būt patiešām vilinošs, tad viss ir normāli, tur nebūtu ko īpaši iebilst. Toties ja virziens tiek uzspiests tāpēc, ka “tā vajag, man tā šķiet pareizi, tev obligāti jāturpina manis iesāktais”, tad viss aiziet garām un šķērsām.
Meitai patiešām gribēju vieglāku dzīvi. Laura bērnībā neko īpašu nezināja par manām sporta gaitām, kaut tīšām neslēpu. Tā – kādas nekādas medaļas pa kaktiem karājas, pie vecāsmammas stāv avīžu izgriezumi par Vinetu Ikaunieci. Savu personību ar visu tās vēsturi meitai nudien neuzmācu, pat darīju visu, lai viņu atturētu no lielā sporta. Laura par maniem sporta sasniegumiem uzzināja skolā, sabiedrisko attiecību stundā. Bremzēju, cik varēju, līdz pārliecinājos: tā patiesi ir viņas pašas izvēle. Un tad centos palīdzēt.

Laura: --Visu laiku mamma man ko teikusi, bet tikai pēdējos gados esmu sākusi ieklausīties. Sākot no pareiza uztura līdz tehniskajām lietām. Bijis pat tā, ka mamma rītakleitā man rāda, kā pareizi jāskrien no zemā starta. Viņas liels nopelns, ka zinu, kā psiholoģiski pareizi sagatavoties sacensībām.
--Bet kad gan Laura pārspēs Vinetas rekordus?
Abas: --Diezin vai... Tad ir jāgatavojas nevis kompleksai septiņcīņai, bet gan katrai atsevišķai sprinta disciplīnai.
Daudz kas ir pagājis, taču ne mazāk vēl sagaidāms...
Uz jautājumu – kā Vineta jūtas savas pusgadsimta jubilejas priekšvakarā atbilde ir: Labāk kā jebkad.

Vineta: – Es savu vecumu neslēpju, lepojos ar to ko esmu sasniegusi, bet gadās kuriozi, kad man pārprasa – vai tiešām nav kļūda manā dzimšanas gadā. Arī mani jaunākie kolēģi mani kā vecmāmiņu neuztver. Tikmēr manām audžumeitām jau ir bērni – tātad vecmāmiņas loma ir jāpieskaita pie visām pārējām lomām un sasniegumiem. Nesen ar kompjūterdiagnostiku pārbaudīju veselību – mans šūnu bioloģiskais vecums esot mīnus 15 gadi un iespējams pat vēl vairāk. Es tiešām jūtos labi, labāk kā savos 40 gados. Beidzot man nekas nesāp, jo atrodu iespēju pāris reizes nedēļā pavingrot un ar augsti organisko dūņu un dūņu kosmētikas palīdzību arī izskatos labāk kā vairākus gadus atpakaļ. Sauklis – Ar Eliēr vienmēr jauns! – ir pierādījies praksē.
Ikaunieces rullē  gan 20, gan 50 gados, tāpat kā mēs visi kustamies ātrāk, jo laikam pat zemeslode griežas ātrāk. Radošs darbs nekad neļauj novecot. Novēlu visiem jaunas idejas un domas, veselību un ticību saviem spēkiem! Lai mums visiem veicas!