Kā rodas varoņi?
Kamēr Rīgas „Dinamo” bikšturi stāsta pasaulei par saviem plāniem piedalīties Gagarina kausa pacelšanā virs galvas – agrāk vai vēlāk tas notikšot – pati komanda (bikses) šļūk arvien zemāk, mierīgi atkailinot visas tās vietas, kas pastāsta par pacienta stāvokli. Ilūziju vairs nav, bet traki – ka nav arī ideju...
Tajā pašā laikā komandā ir notikušas labas lietas, kas kopumā Latvijas hokejam palīdz. Nu, piemēram, tagad vēl labāk redzam, ko nozīmē, ja klubā nav ģenerālmenedžeris jeb vismaz viens cilvēks, kas atbild par sastāva komplektāciju. Jā, iespējams, ka šis ir Sējēja vākts sastāvs, kā to publiski atzīst administrators, tomēr – izrādās, ka menedžera loma ar to vien neaprobežojas. Šim cilvēkam ir jābūt hokejā mazliet dziļāk, nekā obligātā atskaite „Dinamo” politizētajai valdei. Ja tāds cilvēks būtu, tad komanda šosezon jau sen būtu piedzīvojusi vairākas agresīvas spēlētāju rokādes. Ja būtu šāds vadītājs, tad viņš vispirms leģionāriem dotu tā sauktos try-out (pārbaudes) līgumus jeb sliktākajā gadījumā veidotu ar viņiem attiecības uz vienu sezonu, nevis kā tagad, kad kabatā ir nauda, kas viņiem nodrošina iztikšanu divus gadus. Protams, doma jau bija skaidra – piesiet, cerībā, ja nu izšauj... Tad var pārdot, uzvārīties. Teorētiski. Bet, ja cilvēks ir ļoti tālu no hokeja, tad viņš to visu ignorē – nu, vismaz gadījumu ar Šrempu varēja, ja ne paredzēt, tad nojaust, ka ir nopirkts mazais sūdu maisiņš. Turklāt, atšķirībā no Žirū, kas šogad tikai osta tā saukto Eiropas hokeja gaisu, Šremps jau vienu sezonu bija pa kontinentu nodzīvojis, savācis kaut kādus punktus un, kas interesanti – „dumjie” zviedri, kur viņš spēlēja pirms nonāca Rīgā, nebūt kaifā nespiedza par šī amerikāņa pienesumu. Mēs to izliekamies neredzam jeb iestāstām sev, ka būs normāli. Arī Žirū ir pirkts uz papīra bez sajēgas, ko viņš šeit darīs ar savu ierobežoto iemaņu arsenālu, kur spilgti izceļas viņa mērķtiecīgie šāvieni uz vārtiem un lēnais slidojums. Džonsons turpina krāt nerealizētās izdevības pie vārtiem un neattaisnotos noraidījumus viduszonā, kas pārliecinoši sniedz atbildi uz jautājumu – šis nav viņa līmenis un nebūs. Doma, ka aizsargs Karls ar labo nūjas tvērienu uz KHL ledus pārvērtīsies Bobijā Orā, arī izgāzās – turklāt, ja treneru korpuss nebija vienots par viņa pielietojumu, tas laikam vēl spilgtāk parāda, kāda ir menedžera nozīme šajā zupas virtuvē. Nopērk un domā... Varbūt vajag pamēģināt no otra gala – domāt vispirms. Stāstīt pasaulei, ka mums ir grūti ar savu budžetu konkurēt, ka labākos spēlētājus noceļ no deguna bagātie klubi un tamlīdzīgi, nozīmē atzīt, ka mēs ejam hokeja aģentu pavadā. Tirgū hokejistu pietiek, bet kā visos tirgos – tev var iesmērēt arī brāķi, ja esi pašapmierināts vai nekompetents.
Leģionāri ir viens stāsts, savējie – otrs. Kaut kā nedzird sajūsminātos spiedzienus par Lielā Raita dalību komandas spēlē. Viņu neredz vairs arī uz kluba mārketinga plakātiem, lai gan rudens pusē visiem tika draudēts ar skrāpēšanu no ledus un apmalēm... Raitis nav slikts hokejists, ja apzināmies viņa iemaņu arsenālu. Bet, kas interesanti - Rīga tā arī palika vienīgā komanda, kas šosezon apzināti savam sastāvam piesaistīja „policistu” (Ivanānu), kamēr citi šos akcentus vienkārši ignorēja. Pat lielie kaušļi no Čehovas savus nemiera cēlājus šobrīd vairāk sēdina rezervē, nekā piesaka spēlei... Kā var nesaprast un neredzēt, ka mēs sastāvam piesaistām spēlētāju, kas ir kā palma Sibīrijā – bez pielietojuma. KHL komandām policistu institūcija uz ledus nekad nav bijusi prioritāte, nemaz nerunājot par nepieciešamību. Jebkurš līgas menedžeris to redz un saprot – izņemot Skanstes ielā... Mūs tagad neviens neaiztiks! Raitis aizstāvēs! Tā viņi bubināja zem deguna... Kurš mūs aiztiek un, kuru vajag šeit aizstāvēt? Ja nu vienīgi no dumjiem vadības lēmumiem ir vērts pasargāt šo komandu... Lēmums sezonas vidū atteikties no trenera Rautakalio pakalpojumiem bija kā emocionāls grūdiens, kā vēstījums komandai, ar cerību – ka jāspēlē labāk, ka kaut kas ir jāmaina. Vienīgi – kur atkal prāts, ja raugāmies no stratēģijas un kluba ilgtermiņa plāniem? Ne jau Pekas piedāvātā spēles maniere neatbilda šai līgai, bet gan spēlētāju kapacitāte, viņu kvalitātes. Ja sastāvā pēc meistarības labākie ir veterāni, tad loģiski, ka viņi labprātāk agresīvo presingu pielieto no sirds katrā piektajā vakarā un – tas nav pārmetums. Tā ir realitāte. Paskaitiet mūsu bloķētos metienus, mūsu gulšanos ripas ceļā, mūsu savainojumus – tur ir kopsakarības. Bet treneri noteikti vajadzēja mainīt, jo pretējā gadījumā mēs nekad neuzzinātu, ka ne jau viņā bija problēma... Jā, Peka nemainījās, kā to prasīja menedžments, bet – ja doma bija pāraudzināt vienu pusmūža somu, tad nevajadzēja viņu nemaz ņemt darbā. Mācīt vai skolot viņu varēja arī pa telefonu...
Tas, ka mūsu komanda vēl ir zaļa daudzās nozīmēs, klaji parādījās brīdī, kad tika nomainīts treneris. Leģionāri gan pieklājīgi paklusēja, bet viens otrs no savējiem ņēmās izpildīt verbālās piruetes kā apmāts. Ko tik visu neuzzinājām! Gan par atraisīšanos, kas tagad notikšot vairākumā, gan par somu hokeju, kas nepiestāvot, gan par latviešu hokeja mentalitāti, kurai noņemts verdzības valgs... Kad bija izrunājušies, vajadzēja vienalga iet laukumā un spēlēt. Ko redzējām? To, kas bija zināms jau pirms – mūsu vieta turnīra tabulā ir atbilstoša. Tā kā mums esot labākais spēlētāju sastāvs, kāds jebkad „Dinamo” bijis (Savicka citāts), tad uzskatīsim, ka citi savas komandas spējuši kārtējai KHL sezonai savākt labāk. To sauc par komplektāciju. Rādīt ar pirkstiem uz hokejistiem, kas cenšas, bet, kuriem nesanāk, var līdz brīdim, ja saproti – ne jau viņi ar viltu un slēptiem nodomiem šajā komandā nokļuva. Kāds viņus izvēlējās. Atkal sanāk atgriezties pie komandas menedžmenta, kas demonstrē savu līmeni. Daudzos krievu klubos var saskatīt izmaiņas tieši sastāva vākšanas principos, tieši hokeja zināšanu izmantošanā – kas atšķir viņus no iepriekšējiem gadiem. Rīgas „Dinamo” gadījums nav ārkārtējs, vienīgi – mēs neesam gājuši uz priekšu. Jo vieglāk bija izlikties vai sev iestāstīt, ka esam vieni šajā līgā, ka ar mazāku budžetu esam gudrāki. Tagad redzam, ka neesam gan... NHL lokauts arī dod labas pārdomas, salīdzinot spēlētāju individuālās meistarības arsenālu. Kāpēc „Dinamo” ir pelnījis šogad vairāk, ja mums visi vai vairākums no spēles elementiem ir vienkārši vājāki nekā konkurentiem? Treneris Ābols ir apmierināts ar spēlētāju pašatdevi – tā viņš teica pēc zaudējuma Čeļabinskā. Nav slikta atziņa, kas parāda, ka spēlētājiem nav vienalga, ka viņi saprot savu lomu, iespējams, apzinās arī savas varēšanas griestus. Daļu no iztrūkstošās meistarības patiešām var kompensēt ar pašatdevi. Tiesa, agrāk vai vēlāk vienalga nāksies atzīt, ka šī īpašība nav nekas ārkārtējs šajā līgā, tas nav nekāds varoņdarbs, bet gan norma... Visi tā spēlē, tā viņi dodas laukumā – atstrādāt savus līgumus. Ko darīt tālāk? Lūk, jums menedžmenta kompetence.
Prātīgi būtu šo sezonu domās norakstīt un darbos gatavoties nākamajai. Tieši tagad ir vērts rūpīgi izpētīt apkārtni, novērtēt situāciju, tendences. Tās mums nav labvēlīgas, bet atceramies – NHL lokauts diez vai turpināsies divus gadus. Labs pirmais vārtsargs, kas ir katra KHL kluba vizītkarte, vismaz divi pāri ar aizsargiem, kas ir virs līgas vidējā – visi ar metienu un labu slidojumu, pirmais uzbrukuma trijnieks ar zvaigzni, kas būtu atslēgas figūra arī vairākumā un – divi centri (otrā, trešā maiņa), kas spēj ne tikai veidot, bet arī saglābt mazākumu. Lūk, mazākais no mugurkaula, ap kuru jālipina sastāvs. Šobrīd Telkvists spēlē kā izteikts pirmais (eh, kur viņš bija sezonas sākumā!), bet – viņš noteikti nebūs atbilde nākamajam gadam. Aizsardzībā domājam par Bārtuļa dabūšanu, uzbrukumā – izmaļam beidzot nopietni Krieviju un Somiju, tur viņiem potenciāls ar atliektiem galiem. Kas ir mūsu selekcijas slēptais ierocis? Uzticam Ābolam vismaz trīs gadus, jo viņš nav ienācis šajā vidē vakar – ļaujam viņam izveidot komandu, jo viņš zina drēbi. Jā, iespējams, būs tēriņi, bet – vai tie nebija jau šogad, kad iegrābāmies? Nu, jā – bet sākam tomēr ar menedžeri, kurš runā hokeja valodā un nav specializējies paranoiskā lasīšanā no priekšnieku lūpām... Ja resnie sev blakus tādu neredz vai nepieņems, tad – ardievu, meitenes, mēs tagad redzam, ka varoņi tā nerodas...
[+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
+3 [+] [-]
Bet Armands formu zaudējis - rakstā nav pieminēts Šuplers...
+6 [+] [-]
+4 [+] [-]
-1 [+] [-]
-4 [+] [-]
Mārtiņ, nekomentē to, ko nesaproti
+7 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
-4 [+] [-]
+3 [+] [-]
+3 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Paldies!
+1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Atceros, kad RD sākās bija runas par kaut kādu mutisko vienošanos:''Jūs mūsu tirgū nelienat'' spēlētāju, krievu spēlētāju.
[+] [-]
+1 [+] [-]
.... un vēl pāris miljoni vairāk komandas budžetā lai to visu varētu atļauties
Puče runā par Savicka nekompotento attieksmi pret hokeju, bet šis teksts nebija gluži gudrāks par Svētā labākajiem fragmentiem.
Un vispār ja salīdzinātu ko Armands raksta par RD šobrīd un ko rakstīja pirms sezonas tad būtu ''''Žirū metīs, Šremps rādīs trikus, Ivanāns baidīs, play off pirmajā kārtā izsitīsim Znaroku'' un ''es tak teicu, ka tur nekā nebūs, kā gan vispār varēja iedomāties, ka kaut kas no šīs komandas varētu sanākt?''
[+] [-]
Bet par Ivanānu, nezinu gan, labs slidojums, labi pietur ripu pēdejās spēles, cik reizes ir uzmeties uz vārtu priekšu normālu piespēli, bet maiņas partneri neko tur nevar izdarīt, dotu vairāk iespēju viņam , ieliktu tur žirū vietā, kas tiešām lēnām slido un necīnas, domāju būtu cits Raitis, nejau viņš tikai kauties var, provacēt pretiniekus, traucēt viņiem spēlet, līdzīgi kā Komorovs Maskavas sastāvā,
+1 [+] [-]
Žurnālists: Kā iet?
Sv. Juris: Labi
Nākamajā dienā seko Pučes raksts divu A4 lapu garumā, apzelējot šo atbildi no visām pusēm, izdarot secinājumus, uzdodot jautājumus, pašam uz tiem atbildot un nobeigumā skaidrojot, kāpēc atbildēts nepareizi.
[+] [-]
Sajauktā kārtībā sarakstījis visu iepriekš rakstīto, tik' par Makarovu aizmirsis pierakstīt. Bet varbūt mazliet nokaunējies par "baļķi savā acī" pēc tam, kad kāds atgādinājis par patiesajiem NRA un šī te portāliņa saimniekiem