Vai laime var būt īsa?

„Iestājos Rīgas starptautiskajā biznesa augstskolā, pabeidzu to un kļuvu par uzņēmēju. Bija man celtniecība, bija nekustamais īpašums, ir neliels loģistikas centrs, esmu arī līdzīpašnieks kuģīšiem, kas vizina cilvēkus pa Rīgas kanālu. Pēdējos astoņus gadus diezgan nopietni burāju, esmu piedalījies regatēs Spānijā, Anglijā un Francijā. Vasarā pabraucu ar enduro motociklu, ziemā arī hokeju uzspēlēju pie amatieriem vai veterāniem. Sports ir asinīs, nevaru tik vien, kā sēdēt pie galda kā direktoriņš rīkotājiņš. Man vajag kustību, dinamiku.”

Nuja, būtu mums tās Gunta Oša problēmas... Uzņēmējs ar laikam taču biezu maku, burātājs baltās biksēs – var tikai apskaust. Skaudīsim arī, tikai – baltā skaudībā. Jo nevienam nekas no gaisa nekrīt, pagaidām Latvijā nav dzirdēts par miljonu mantiniekiem. Pašam vien sava labklājība jāizpelnās. Ne tikai sevis dēļ, bet arī par ģimeni nopietni un atbildīgi domājot.

„Uzliku dzīvi uz citām sliedēm. Pasēdēju uz barikādēm, tad Vācijā strādāju būvniecībā, kur sapelnīju labu naudu. Vēl piepelnījos ar automašīnu pārvešanu no Vācijas uz Latviju. Atgriežoties mājās visu iegūto ieguldīju savā celtniecības firmā. Tolaik, treknajos gados, celtniekus vajadzēja kā ēst, un tā...”

Un tā nu cilvēks nav tikai noturējies uz strīpas, bet pat sasniedzis labus panākumus, tā teikt: darbā, personīgajā dzīvē un pat sportā. Bet kas tad toreiz notika, kad Osi izmeta no lielā sporta?

Padomju laikā, lai gudrīši saka pretī, ko grib, valdīja mazākumtautību diskriminācija no dižo lielo, krievrunājošo brāļu puses. Tagad nejauksimies citās dzīves jomās, mūs interesē sports. Te rēķini vienkārši. Prasi, kuram latvietim, PSRS izlases dalībniekam, gribi, šis atbildēs: lai iekļūtu izlasē, vajadzēja rādīt nevis vienkāršu, bet uzskatāmu pārākumu pār dižās tautas pārstāvjiem. Bet ar bobsleju bija sanācis tā, ka visu lielo, pirmo darbu iziešanai pasaulē PSRS labā tika paveikuši latvieši ar Upatnieku priekšgalā. Bet tā tak nevar būt, ka vienvienīga maznācija ir vienīgi pārākā visā valstī – prātoja Maskavas funkcionāri. Un ar varītēm spieda latviešu ekipāžās krieviniekus, lai pasaulei rādītu: reče vei, kādi mēs vispusīgi attīstīti, pareizi politiski apkalti un sadraudzīgi. Visi un katrs kaut ko prot. Sojuz nerušimij...

„Kā sapratāmies ar Kozlovu, vienīgo krievu mūsu Kalgari bronzas ekipāžā? Normāli, mums jau nevajadzēja bučoties. Visi bijām tādi miera mikas, puslīdz vienāda auguma, tāpēc labi saskanēja soļu garums pie stumšanas.”

Tā jau tas esot: viens krievs ir lāga čalis, divi krievi jau ir banda, bet trīs krievi vienuviet ir vienīgā pareizā tauta un valsts visā pasaulē. Krievu sistēma Maskavā rīkojās, pašuprāt, gudri: brīžiem patīrīja tās biezās latviešu bobslejistu rindas. 1985. gadā, kad bobslejā ienāca vieglatlēts, tāllēcējs un trīssoļlēcējs Guntis Osis, no bobsleja izspieda Aivaru Šnepstu, Jāņa Ķipura stūmēju pēc Eiropas čempiona titula. Diskvalifikācija ar motivējumu: organismā konstatētas aizliegto medikamentu pēdas. Guntim tādas pašas pēdas diskvalifikācijas noformēšanai konstatētas 1989. gadā?

„Kalgari olimpisko spēļu laikā sagāju matos ar izlases treneri Šilovu (Upatnieks jau arī bija atstumts malā – I.O.). Gaidīju iespējamās sekas, taču nevarēju iedomāties, ka man piesies dopinga lietu. Nākamo sezonu pēc olimpiskajām spēlēm vispār biju nolēmis nedaudz atvilkt elpu, kāds tur dopings... Asins analīzēs esot kādas nekādas aizliegta preparāta atliekas. Protestējām, braucām uz Maskavu meklēt taisnību. Nekad neesmu raustījies no augstākstāvošiem priekšniekiem. Tikmēr mani nopļāva tā, ka ne gailis pakaļ nedziedāja. Pateicu, ko par to visu domāju, un aizgāju prom. Pēc diviem gadiem, protams, bija iespēja atkal atgriezties, taču tad jau bija sākusies Atmoda, turklāt aizbraukušās lielā bobsleja kamanās vairs neielēksi.”

Nepārtraukti laimīgi esot tikai galvā tērētie. Tomēr jau izsenis zināms: katrs ir pats savas laimes kalējs. Šķiet, ka pie Gunta Oša varam iet pamācīties, kā to kalšanu īsti izdarīt...