Tie nolāpītie centimetri...
Pirms 40 gadiem, 1972. gada 3. septembrī, Minhenes olimpiskajā stadionā jau risinājās ne mazāki pārdzīvojumi, kādus piedzīvojām nesen olimpiskajās spēlēs Londonā, kad tāllēkšanas sektorā mūsu Inetai Radēvičai līdz bronzas medaļai pietrūka nieka tiesa – viens centimetrs. Vai tie centimetri latviešiem ir liktenīgi?
Tajā tālajā reizē pirms četriem gadu desmitiem lieliskā formā bija ne tikai izcilnieks Jānis Lūsis, 1968. gada olimpiskais čempions; labus rezultātus uzrādīja arī citi Latvijas (PSR) šķēpraiži. 1971. gada Eiropas čempionātā Helsinkos Lūsis, protams, kļuva par čempionu – jau ceturto reizi! – savukārt vicečempiona godu izcīnīja otrs latvietis Jānis Doniņš. Bet PSRS meistarsacīkstēs pirms olimpiskajām spēlēm aiz Lūša kā otrais uz goda pjedestāla kāpa mūsu Vilnis Feldmanis. Varētu domāt, ka arī olimpiskajā Minhenē šķēpa mešanas sektorā apcerēsim vairākus latviešus, taču... nekā nebija! PSRS olimpiskās komandas funkcionāriem divi latvieši bez neviena krieva šķita tautu draudzības vārdā par daudz. Tā mūsu 1972. gada vislielākās olimpiskās cerības saistījās ar Lielo Jāni – kaut arī teicami (līdz sudraba medaļai) visus pārsteidza stafetes sprinteris Juris Silovs.
Lūsis uz XX. olimpiskajām spēlēm tātad ierodas kā iepriekšējo — Mehiko spēļu — čempions. Pasaules rekordists. Eiropas meistars. Taču vakardienas tituli nepavisam nav šodienas panākumu garantija: izauguši jauni, spēcīgi sāncenši. Nemets, Štolle, Sītonens, vairāki amerikāņi, arī mājnieks Klauss Volfermanis, kurš nule pārsniedzis 90 metrus.
Notika gluži šahiska manevru un kombināciju cīņa pirms cīņas — Volfermanis izlikās kuslāks par kuslu. Par viņa 90 metriem klusēja pat sensāciju mūžīgie pūtēji, Minhenes žurnālisti. Tā pienāca 2. septembris. Priekšsacīkstes.
Lūsis vienā mierā pārsniedz kvalifikācijas normu (80 m), un ar 82,92 iekļūst finālā. Volfermanis parāda krietni vairāk (86,22), bet Tokijas sudraba īpašnieks Kulčars "sadeg" un netiek līdz galvenajām sacensībām. Taču tur izšķirsies medaļu dalījums, tur būs jādara viss iespējamais. Lai jau Volfermanis trako...
3.septembris.. Jau pirmajā metienā Lūsis ir pārliecinoši stabils — 88 m 88 cm. Taču skaidrs, ka ar šo "kliņģeru virkni" zeltam būs par maz. 80 000 skatītāju ierēcas, atbalstot melnbārdaino Klausu Volfermani. Savējo!
Šķita, ka publika met vienu šķēpu kopā ar Volfermani. Atbalsts bija līdz tam nedzirdēti varens un emocionāls.
Viss rit it kā normāli. Jānis ik mēģinājumā turas Klausam priekšā. Trešajā gājienā mūsējam jau 89,54. Ceturtajā Volfermanis ar šķietami pēdējo spēku izlikšanu aizmet 88,40 un ņemas klibot. Sak', sastiepu kāju, esmu pagalam. Piektais gājiens Jānim neveiksmīgs — ap 81 metru. Toties "sakropļotais" mājinieks no sabrukuša neveiksminieka mirklī pārvēršas atlētā, kuram ikviens muskulis, ikviena kustība pakļauti vienam mērķim — apliecināt sevi ar metienu vislielākajā, citiem neaizsniedzamā tālumā. Ovāciju viesulis virs tribīnēm sagriež gaisā mestu cepuru virpuli. Uz tablo palēcas skaitļi 90,48. Kritis Lūša Mehiko uzstādītais olimpiskais rekords, Volfermanis ir līderis. Lūsim atliek viena, pēdējā iespēja.
Tāpat kā pirms četriem gadiem viņš sevi piespiež aizmirst visu, izņemot šķēpu. Milzu tribīnes aizrijas klusumā. Būs? Un ja būs, tad — kuram?
It kā Lūša dzelzs griba pārvelk šķēpu sprīdi pāri 90 m robežai. Cik, cik tad ir to centimetru? Mērlenti olimpiskajās spēlēs vairs nelieto, šeit metrus un centimetrus mērī bezkaislīgā un precīzā elektronika. Tiesneši pie zemē iedūrušās šķēpa smailes iesprauž zālājā kristāla actiņu. Lāzera stars to uzmeklē. Nu, cik tad tur ir?! Divi, tikai divi centimetri aiz Volfermaņa (90,46 m) – tāda izrādās olimpiskā zelta cena...
— Vēl šodien kvēlākie sporta līdzjutēji strīdas: ja nu lāzeram vai tiesnešiem, metienu fiksējot, misējies? Divi centimetri šķēpa mešanā vispār nav nekas, pēc noteikumiem viens centimetrs vispār nedrīkst izšķirt kāda pārākumu. Vai jūs nepiekrāpa?
J.Lūsis: —Man nav iemesla šaubīties par visiem zināmo vāciešu akurātību un elektronikas neitralitāti. Varu tikai piebilst, ka pēdējais metiens tehniski man pilnībā neizdevās. Vērotāji rēķināja, ka, izdarot visu nevainojami, šķēpam vajadzējis lidot pāri 93 metriem. Turklāt... Man jau olimpiskais zelts bija, lai tiek arī citam, kas pelnījis. Tāpēc jau tā ir olimpiāde, ka uzvar sportists, kurš tieši šajā laikā ir arī veiksmīgāks.
Mierinājums mūsu Jānim – viņš bija un paliek vienīgais visā pasaules šķēpa mešanas vēsturē (un arī vispārējā Latvijas sporta vēsturē), kuram pieder pilns olimpisko medaļu komplekts: zelts, sudrabs, bronza.
Vēlāk, nākamajās sacensībās, Lūsis pret Volfermani gan tik mīlīgs nebija. 1973. gada jūnijā Leņingradā, PSRS un VFR vieglatlētu mačsacīkstē, Jānis uzveica Klausu iespaidīgi ar 91,32 pret 84,86. Pēc nedēļas sacensībās tajā pašā Minhenē atkal panākums, kaut nedaudz mazāks: 88,16 pret 86,52. Par šo, otro Lūša pārākumu žurnālisti teica: „nedaudz” . Kā tad lai sauc tos mīnus divus olimpiskos centimetrus?
—Vēlāk, tātad, jūs Volfermanim spīdoši revanšējaties. Vai uzvara ar atpakaļejošu datumu deva kādu gandarījumu?
J. Lūsis.: — Jā gan, jo olimpiskajās spēlēs Klauss mani galvenokārt apspēlēja, nevis pārmeta. Apņēmos pierādīt — varu tevi visai vienkārši uzvarēt, ja zinu, kas esi, ja esmu cīņai gatavs. Uzkrātais sportiskais niknums lauzās ārā. Taču ārpus mačiem ar Klausu bijām draudzīgi.
Stāsta, ka vēsture atkārtojoties divreiz: pirmo reizi kā traģēdija, bet otrreiz kā farss. Jāņa Lūša aizsākto vēsturi kopā ar Inetu Radēviču kā traģēdiju nupat esam pārdzīvojuši. Interesanti, kad piedzīvosim farsu?
[+] [-]
+1 [+] [-]