Arhipova rokāde: tā tam bija jābūt...

Pirms kāda laika rakstīju, ka šī sezona ir paredzēta kā Mihaila Arhipova atgriešanās pēc smaga savainojuma, turklāt vēlāk ar lielu prieku saņēmu informāciju no izlases iekšienes, ka Mihails nometnē ieradies ir teicamā fiziskajā kondīcijā. Taču jau otrajā dienā atkal savainojums un finišs karjerai...Skarbi, bet tāds ir sports. „Sanāca tā, ka trauma man bija diezgan riebīga – gāju pie vairākiem ārstiem, nepārtraukti saņēmu šprices, cīnījos līdz galam, bet, kad sāku stumt trenažieri, sapratu: man ļoti sāp, nu nevaru es vairs augstā līmenī sportot, vairs nevaru!” nopūšas Arhipovs. Arhipovs piekrīt savu kolēģu vērojumam, ka sagatavošanās ciklu sācis labā fiziskajā kondīcijā, jo vienīgā problēma ir bijis stumšanas trenažieris. „Kad bija jāskrien sprinti, tad nekādu problēmu nebija. Nebija sāpju, rezultāti bija salīdzinoši labi. Bet, kad jāstumj bija „tačka”, tad sāpes bija ļoti spēcīgas.”

„Tā kā esmu siguldietis, tad ar Dukuriem jau ļoti sen sadarbojos, tikai kā sportists – trenējāmies kopā, uz nometnēm braucām kopā, kopīgi plānojām treniņus. Dukuri man piedāvāja sadarboties ar viņiem, palīdzēt treniņu procesā, uzlabojot fizisko sagatavotību. Tā arī sākām kopā strādāt, šobrīd esam nometnē. Kā saka: plūstoši iegāju skeletonā,” uz ātro un loģisko vides maiņu norāda Arhipovs. Kaut gan nekādu lielo pārmaiņu nav, vien tas, ka pats Mihails vairs negatavosies startiem augstākajā līmenī. Interesanti, ka Arhipovs tagad kļūs par teju unikālu eksemplāru ziemas sporta veidos. Proti, sācis kā kamaniņu braucējs, piedalījies divās olimpiskajās spēlēs kā bobslejists, būdams pilots Turīnā, stūmējs - Vankūverā. Tagad – skeletona treneris. Un ko citu lai siguldietis dara?

Kādam varbūt liksies dīvaini – sak, ko bobslejists dara skeletona izlasē? Un tomēr šis nav tas gadījums, kāds nesen bija Krievijā, kad Pjēram Lidēram pirms Krievijas bobsleja izlases trenēšanas esot piedāvāts kļūt par galveno treneri Krievijas...skeletona izlasē. „Man ir akadēmiskās zināšanas, jo nesen absolvēju LSPA, un bobsleja pieredze,” uz savu trenera starta komplektu norāda Arhipovs. „Šobrīd ir tā: strādāju, tajā pašā laikā – mācos. Visu laiku domāju, ko var treniņu procesā pilnveidot. Tomēr nepieciešamā fiziskā sagatavotība daudz neatšķiras no bobslejā nepieciešamās. Gandrīz tas pats. Jā, bobslejā vairāk vajag spēku, jo bobs ir smagāks, bet, pa lielam – starta ātrums, spēka skrējiens – tas ir noteicošais gan bobslejā, gan skeletonā. Būtiskākā atšķirība, kas ir jāievēro skeletonistu treniņu procesā – mazāk jāstrādā ar svariem, vairāk jāstrādā pie vieglatlētikas elementiem,” norāda Latvijas skeletona izlases fiziskās sagatavotības treneris. Starp citu, kopš nelaiķa Riharda Kotāna, kurš arī bija bobslejists, skeletonistiem fiziskās sagatavotības treneris nemaz nav bijis.

Pašlaik skeletonisti atrodas nometnē, kur darbojas abi brāļi, Lelde Priedulēna un Dāvis Dreimanis, kā arī sportists no Šveices. Treneri pašlaik ir divi – Dukurs un Arhipovs. Mihails pagaidām vēl nezina, kā izskatīsies turpmākā sadarbība – proti, vai viņš dosies līdzi arī uz Pasaules kausa posmiem. Viss, uz ko viņš pagaidām koncentrējas – sagatavošanās cikls. Un viņam tā ir laba iespēja svaigo teorētisko zināšanu bāzi pārbaudīt praksē.

Mihailam ir mazi bērni, tādēļ vaicāju – kādus atgadījumus no savas karjeras viņš vēlāk stāstīs? „Viennozīmīgi, kā jau katram sportistam – olimpiāde. Tie ir manas karjeras spilgtākie brīži, it sevišķi Vankūvera, kad biju jau vecāks, nelidinājos vairs pa gaisu.” Un pavisam droši varam teikt, ka Vankūveras olimpiskās spēles nebija pēdējās Mihailam Arhipovam, jo Sočos viņš būs – tikai nu jau kā treneris. Par karjeru lielas mieles palikušas nav. „Ir tā, kā ir. Viss, kas notiek, tas notiek uz labu. Tā tam bija jābūt...” noteic Arhipovs, Latvijas Skeletona izlases fiziskās sagatavotības speciālists.