Bīčs beidzies. Mārtiņš Pļaviņš vērtē sezonu

„Sezonas sākums izvērtās grūts, jo neizmantojām pāris labas iespējas. Četrus turnīrus pēc kārtas nepārvarējām kvalifikācijas turnīra barjeru. Līdz ar to bija grūtāk, kā plānojām. Toties sezonas beigas, var teikt, atspēlējās uz uzviju. Godīgi sakot, nebijām plānojuši savākt tik daudz punktu pasaules reitingā savā pirmajā gadā, tomēr kopīgie treniņi un spēles nāca par labu. Viennozīmīgi sezonu vērtējam ar lielu plus zīmi.

Sezonas sākumā nebijām saspēlējušies. Otrkārt, es biju trenējies, bet Jānis sezonas sākumā vispār nebija trenējies. Viņš atbrauca no Vācijas kluba un uzreiz atnāca spēlēt. Tad neveiksmes ar to, ka netikām pamatturnīros un muguras trauma sezonas sākumā, kad divas nedēļas nedrīkstēju spēlēt. Turklāt atsāku kaut ko darīt ātrāk, nekā drīkstēja, un veselības problēmas atsākās. Sezonas pirmā puse bija tāda melnā josla, bet iespēlējāmies, atradām kopīgu valodu, satrenējāmies, nometām lieko svaru, jo pludmales volejbolā ir citas prasības, un parādījās rezultāti.

Eiropas čempionātā bijām cerējuši uz 9. vietu. Mēs nekad neuzstādām ļoti augstus mērķus, bet nosakām minimālos, ko mums būtu pa spēkam izpildīt. Berlīnē par ļoti labu rezultātu priekš sevis noteicām 5. vietu, jo tādā gadījumā arī Jānis būtu Latvijas Olimpiskās vienības A sastāvā. Tagad šo normatīvu esam izpildījuši. Tas mums dos papildu finansējumu. Cik lielu, zināsim decembrī, kad par to lems. Tā būs medicīna un, cerams, arī kāds atalgojums no valsts puses. Tas, ka mūsu piemērs vairo pludmales volejbola popularitāti, ir svarīgi, īpaši popularitāte jaunatnes vidū. Piemēram, mums ir labi, ja izdodas piesaistīt vienu – divus sponsorus, bet austriešiem uz krekla nav brīvas vietas, kur vēl kādu reklāmu uzlikt. Viņi var braukt trenēties uz Brazīliju vai kur citur, kur viņi izdomā. Tas viņiem ir liels pluss, salīdzinot ar mums.

Pēc Eiropas čempionāta bijām izlikti ar augstāko numuru mūsu pārim Pasaules kausa posmos (sesto) un attaisnojām to, izcīnot piekto vietu posmā. Augstais numurs ir ļoti svarīgs, jo pretī nāk mazāk spēcīgi pāri, nevis brazīlieši, ko apspēlēt ir grūtāk. Pārsteigums arī pašiem bija, ka mēs tik augstu (smejas).

Pēdējā posmā Nīderlandē izšķirošajā cīņā mums bija pat mačbumba... Slikti vai neparocīgi laika apstākļi mums nekad nav bijusi problēma, bet, ja ir auksts (bija knapi piecpadsmit grādu), vējš un lietus, tieši sezonas beigās pietrūka jaudas uzbrukumā. Ja būtu siltāks, iespējams, būtu savādāk. Uz spēlēm beigās arī bija grūtāk koncentrēties. Varbūt tāpēc, ka sezonas pēdējais posms, arī Jānim uzreiz pēc pēdējā posma svētdienā bija jābrauc uz Vāciju atpakaļ. Viss kaut kā sakrita.”

Komentējot jautājumu, kad Mārtiņš būs „Bīča karalis”, par kuru sacensību pastāvēšanas vēsturē kļuvuši Toms Šmēdiņš un Aleksandrs Samoilovs, viņš attrauc, ka ne ar visiem var ātri saspēlēties. „Tāpēc man tas nebija vissvarīgākais turnīrs, vairāk spēlēju priekš tiem, kas mūs vēl nebija redzējuši un bija sanākuši uz paskatīties, kā spēlējam. Ka neesmu kļuvis par šī titula īpašnieku, mani satrauc mazāk. Vairāk uztraucos par to, kā spēlējam Pasaules kausa posmos.”

Par savu pāra biedru Jāni Mārtiņš saka, ka „viņš ir ļoti tehnisks, daudzpusīgs, ar labiem fiziskajiem dotumiem tieši lēciena ziņā, jo viņš ar saviem 1,90 metriem ļoti labi var konkurēt ar saviem oponentiem ar līdzīgiem parametriem. Tikai tad, kad pretī nāk bloķētāji ap diviem metriem, ir grūti. Tikai jāspēlē.”

„Sezonas noslēgums būs no 10. līdz 12. septembrim Krievijas kausa izcīņā, kur spēlēsim kopā ar Samoilovu. Vairāk par pāris treniņiem kopā nebūs, bet Saša ir daudzpusīgs spēlētājs, diezgan ātrs un tehnisks, domāju, ar vienu treniņu kopā pietiks.”