Roberts Jēkabsons – boksa krustcelēs

Otrais labākais ASV

24 gadus vecais Roberts Jēkabsons ir Ērika Jēkabsona, garīdznieka, bijušā PSRS izlases boksera un Iekšlietu ministra, dēls. Jēkabsona ģimene 80. gadu beigās devās trimdā uz ASV, jo Ēriks, būdams padomju disidents, tika aktīvi vajāts no čekas puses. Tā nu ir sanācis, ka Roberts visu savu dzīvi ir saistījis ar ASV „Es diezgan ilgu laiku strādāju kā mācītājs, bet arī staigāju pa visādiem boksa klubiem, sparingoju ar pasaules čempioniem, nodarbojos ar austrumu cīņām – ko tik visu nedarīju!” atminas Ēriks Jēkabsons, kurš šobrīd viesojas Čikāgā, lai kopā ar dēliem atzīmētu 4. jūliju. „Pēc dzelzs priekškara tā bija paradīze. Tikos ar japāņu meistariem, korejiešu meistariem, bet pēc kāda laika sāku pasniegt privātstundas. Atvēru savu klubu Čikāgas priekšpilsētā, kur arī Roberts savas gaitas uzsāka. Bērnībā Roberts trenējās visos sporta veidos – amerikāņu futbols, beisbols, pāris gadus arī brīvajā cīņā, vēlāk uz boksu pārslēdzoties. Boksa klubs bija labs – es biju īpašnieks un treneris, vēlāk arī citi instruktori nāca klāt, tostarp slavenais Leons Spinks – olimpiskais čempions -, kurš Muhamedu Alī uzvarēja. Tāpat arī citas boksa leģendas. Jau no bērnības viņš Roberts bija apritē, smeļoties gan no mūsu boksa – krievu, latviešu, savā ziņā arī kubiešu – skolas, gan arī amerikāņu,” par dēla pirmajiem soļiem boksā stāsta tēvs.

Pērn par smagsvaru Robertu (svara kategorijā līdz 91 kilogramam) sāka runāt kā par potenciālo ASV izlases dalībnieku Londonas olimpiskajās spēlēs. ASV čempionātā tika izcīnīta otrā vieta, ASV mediji viņu kronēja par vienu no galvenajiem favorītiem uz vietu izlasē. Tomēr priekšā vēl bija svarīgi atlases turnīri, kuros startēts tika veiksmīgi, taču kāroto vietu ASV izlasē iegūt neizdevās. „Martā Kolorādo bija atlases turnīrs, tur es ieguvu otro vietu,” stāsta Roberts. „Es līdzīgā cīņā par pāris punktiem zaudēju ASV pirmajam numuram Hanteram, līdz ar to viņš ieguva vietu olimpiskajā turnīrā. Viņš Brazīlijā atlases turnīrā uzvarēja četrās cīņās, dosies uz Londonu. Viņš ir labs bokseris, pietrūka mazliet pēdējā raundā – viņš labi kustējās, izvairījās, līdz ar to zaudēju ar dažu punktu deficītu. Viņš ir labs bokseris, sparinga partneris brāļiem Kļičko. Gribētos jau revanšu, jo zinu, ka rezultāts varētu būt citāds, taču tas viss ir pagātnē, tagad jādomā ir par nākotni,” uz priekšu cenšas skatīties Roberts.

Šobrīd viņš lēnām atgūstas no savainojumiem un ir aktīvi nodevies darbam. „Es šobrīd strādāju par treneri divos laba līmeņa fitnesa centros pašā Čikāgas centrā – gan kā boksa, gan fitnesa treneris. Klientiem – jauniem, veciem, bērniem – palīdzu sasniegt mērķus, piemēram, svara zaudēšanā, spēka trenēšanā, locītavu nostiprināšanā vai rehabilitācijā pēc traumām. Mazliet arī kā aktieris darbojos un pats lēnā garā ārstēju savus savainojumus – žokli un kreiso roku.” Roberts atklāj, ka ir plāns sevi izmēģināt citā svara kategorijā. „Pašlaik strādāju pie spēka treniņiem – pāris kilogramus gribu pielikt klāt savam ķermenim. Man tagad ir 92, es gribu uzbūvēt savu ķermeni līdz 97 vai 98 kilogramiem, redzēt, kā ķermenis jutīsies – varbūt uz jaunu svara kategoriju pāriešu, bet to redzēsim tikai pēc pāris mēnešiem.” Roberts paver priekškaru arī uz savu pašreizējo treniņu procesu. „Trīs reizes nedēļā man ir intensīvi spēka treniņi. Tāpat trīs reizes nedēļā sanāk skriet krosiņus un sprintus, bet boksa treniņi šobrīd – tikai divas reizes nedēļā.” Roberts stāsta, ka pašlaik strādā mierīgi, cenšas savest kārtībā veselību, tikai tad atgriežoties pie sparingošanas. Līdz ar to arī sadarbība ar slaveno treneri Semu Kolonu, bijušā pasaules čempiona Golatas treneri (Golata, starp citu, bija Roberta sparinga partneris), ir mazliet apsīkusi – pēdējā laikā ir tikušies tikai divas reizes. Taču tas nenozīmē, ka durvis ir aizcirstas. Roberts šobrīd ir izvēles priekšā – ir piedāvājumi uzsākt ienesīgo profesionāļa karjeru, bet arī olimpisko sapni gribas realizēt. Ko lai izvēlas?

Vēl domā...

Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos boksā var piedalīties tikai amatieri – tāda ir kārtība. Protams, ka amatieri viņi ir pēc oficiālā statusa, nevis treniņu darba apjoma, tiesa, profesionālajā boksā treniņu darbs, protams, ir krietni nopietnāks. Robertam vienmēr ir bijis sapnis savā kaklā kārt olimpisko medaļu, taču arī profesionāļa karjera ir vilinoša, tiesa – ar saviem riskiem. Pats Roberts šobrīd domā, solot lēmumu pieņemt tuvāko mēnešu laikā. „Vēl neesmu izlēmis, bet ir bijuši vairāki piedāvājumi – no Floridas, Maiami, Tampabejas, gan arī no Lasvegasas. Bet profesionālais bokss – tas ir neatgriezeniski. Tad vairs nevar pārstāvēt ASV vai jebkuru citu valsti pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Tas ir bizness, kur runa ir par naudu. Promoteri, menedžeri...To visu vajag nopietni izpētīt, pirms paraksti līgumu, citādi līgums ir labs menedžerim un promoteriem, bet pašam bokserim – ne sevišķi,” uz profesionālā boksa zemūdenēm norāda Roberts.

Roberts stāsta, ka atšķirības starp profesionālo un amatieru boksu ir ļoti jūtamas. „Amatieru boksā es gatavojos turnīram nedēļas garumā. Ja es tieku traumēts, tad manis dēļ neatliks turnīru tikai tāpēc, ka viens bokseris ir traumēts. Profesionālajā boksā ir jātrenējas divas trīs reizes dienā, par to maksā naudu – tas ir darbs. Tu sit cilvēkiem pa seju, lai nopelnītu, taču – tas ir darbs. Treniņi, cīņas, svēršanās, intervijas – tas ir pavisam citādi, ir jāatdod viss boksam,” norāda Roberts.

Cilvēkus Latvijā, protams, interesē, vai, izvēloties profesionāļa ceļu, Roberts varētu pārstāvēt Latviju. Roberts šādu iespēju neizslēdz, taču ASV – tā ir visu iespēju zeme, tostarp arī boksā. „Ja līgumu paraksta ASV, tad jāpārstāv ir kompānija, ar kuru ir līguma saistības. Lielāka iespēja ir, ka tas būs ASV, jo Latvijā šobrīd profesionālais bokss nav pārāk populārs, lielākās kompānijas atrodas ASV. Pat ja es pārstāvēšu ASV, tāpat visi zina manu stāstu, - ka esmu bokseris no Latvijas,” uz savu patieso identitāti norāda Roberts. „Es ASV jūtos kā latvietis, bet Latvijā – kā amerikānis. Esmu ASV pilsonis, bet izskatos un uzvedos kā latvietis,” uz duālo situāciju norāda Roberts.

Viņa tēvs Ēriks skaidro, ka viena lieta ir pārstāvēt Latviju oficiāli, bet kas pavisam cits – emocionāli. Arī Ēriks uzskata, ka iespēja Robertu kādu dienu ringā ieraudzīt kā Latvijas bokseri, arī pēc oficiālā pieraksta, pastāv, taču ne tēva, ne dēla balsī nav dzirdams liels optimisms šajā jautājumā. „Iespēja ir,” iesāk Ēriks. „Es domāju, viņš pats tuvākajā laikā izlems, ko viņš darīs – vai nu paliks amatieru boksā un gatavosies olimpiskajām spēlēm, vai arī kļūs par profesionāli. Eventuāli viņš tiešām nākotnē varētu pārstāvēt Latviju, bet – diemžēl profesionālais bokss pasaulē ir milzīgs bizness. Protams, ASV tam ir vislabvēlīgākā vieta, jo tā vēl joprojām ir boksa Meka. Biznesa ziņā šeit nebūtu slikti palikt. Latvijas profesionālā boksa asociācija ir ļoti vāja, un latvieši, cik es zinu, tāpat braukā pa ārzemēm. Bet – Latviju ir iespējams pārstāvēt ne tikai juridiski, kontrakta veidā. ASV lielākajās boksa kompānijās trenējas bokseri, kuriem kontrakts ir parakstīts ar amerikāņu promoteriem, bet viņi visi ringā kāpj ar, piemēram, Puertoriko karodziņiem vai pat Kubas un Krievijas. Katrs pārstāv savu valsti, nes savu karogu.” Šādā ziņā, protams, rokas mūsdienās ir brīvas, taču šī izvēle varētu būt līdzīga tai, kura ik pa laikam ir jāizdara Haraldam Šlegelmilham.

Latvijā pazīstamākais bokseris ir Mairis Briedis, kurš savu ceļu boksā virza caur Latviju. Tātad – piemēri ir dažādi. Ēriks atzinīgi novērtē Maira potenciālu, taču norāda, ka bokss neaprobežojas tikai ar sišanu, jo vēl svarīgāks esot garīgais spēks. „Es Mairi tik labi nepazīstu, pāris reizes esmu saticis. Cik es viņa cīņas esmu redzējis, domāju, viņš ir labs. Talantīgs, ar labu potenciālu – viņš varētu daudz sasniegt. Viņam ir vajadzīgs labs treneris un garīga, mentāla koncentrācija, jo viņš ir zaudējis pāris cīņās, kurās viņam nevajadzēja zaudēt. Potenciāls ir, vajag tikai spēcīgu komandu, kas var ne tikai fiziski padarīt spēcīgu, bet arī motivēt un iedvesmot – palīdzēt garīgi. Esmu pats daudz boksā darbojies, ticies ar leģendām, zvaigznēm, un neformālās sarunās visi to atzīst, ka fiziskā bāze – ātrums, spēks, sitiens, tehnika – tas viss ir ļoti svarīgi, bet labākie ir tie, kuriem ir mentāla noturība, kuri garīgi ir spēcīgāki. Tam ir milzīga uzmanība jāpievērš.”Veidi, kā to stiprināt, esot dažādi, Ēriks uzskata, ka priekšrocība ir reliģija, taču viņš iesaka izlasīt Fila Džeksona grāmatu „Sacred Hoops”, kur ir ļoti daudz profesionālam sportam noderīgu atziņu.

Tikmēr par Robertu kādu laiku neviens sižets ASV televīziju gigantos nav bijis. Pats Roberts to vērtē kā interesantu pieredzi, kura nāca negaidīti – pirms dažiem gadiem viņš pat nevarēja iedomāties, ka kas tāds varētu ar viņu notikt. Pagaidām viņš ir izvēles priekšā par savu turpmāko karjeru. Olimpiskais vilinājums ir pārāk kārdinošs, turklāt ir liela pārliecība, ka medaļa – tas ir reāli sasniedzams mērķis. Pēdējās boksa tendences parāda, ka profesionāļi sevi pa īstam smagajā svarā sāk pieteikt ap 30 gadiem, lai gan padomju laikos bija uzskats, ka ja 26 gadu vecumā vēl neesi neko ievērojamu sasniedzis, tad laiks padomāt par citām nodarbēm. Robertam pēc 4 gadiem būs tikai 28 gadi...Pasekosim līdzi viņa izvēlēm un karjerai, jo maz mums ir tāda līmeņa sportistu.