Par agru svinēt...

Pasaules ranga bilde Latvijas pludmales volejbolistiem ir tik rožaina kā vēl nekad – pirmajā sešiniekā divi Latvijas dueti, bet vēl viens noslēdz pirmo sešpadsmitnieku. Kāds ir segums šim sniegumam?

Atcerēsimies 2008. gadu, kad uz olimpiskajām spēlēm Pekinā brauca 24 labākie pasaules pāri. Aleksandrs Samoilovs ar Mārtiņu Pļaviņu tobrīd pasaulē bija 25. vietā, ar ko pietika, lai uz pārprodukcijas (vairāk nekā divu pāru) rēķina pasaules bīča lielvalstīs pakāptos uz 21. vietu un iegūtu iespēju pietest absolūtos spēļu favorītus un vēlākos čempionus amerikāņus Todu Rodžeru un Filu Dalhauseru pirmajā olimpisko spēļu mačā. Toreiz jau tas vien likās fantastiski, ka Latvija ir pārstāvēta olimpiskajās spēlēs.

Uz Londonas spēlēm labāko sešpadsmitniekā jau bija divi Latvijas dueti – olimpiskajā vērtējumā Samoilovs ar Ruslanu Sorokinu ieņēma 13. vietu, kamēr Mārtiņš ar Jāni Šmēdiņu ierindojās uzreiz aiz viņiem. Vēl skaistāks skats uz dzīvi pavērās pagājušajā sezonā, kad tieši pēc Eiropas čempionāta pasaules ranga vadībā izvirzījās Samoilovs ar Jāni Šmēdiņu un noturēja iegūto pozīciju līdz sezonas beigām, gan neplānoti pagarinot jau tā garo sezonu. Tāpēc jāatbild uz diviem jautājumiem. Pirmais – vai pašreizējā otrā vieta pagājušā gada uzvarētājiem ir gana laba, un otrais – kā vērtēt sesto un 16. vietu rangā?

Sāksim ar Latvijas vadošo pāri Samoilovs/Šmēdiņš. Arī šogad abiem ir grēks sūdzēties par sliktām vietām. Zemākā no tām patrāpījās pasaules tūres pirmajā posmā Fudžou – ceturtā. Pēc tam fināls grandslamā Šanhajā un uzvara openā Puertovaljartā. Teorētiski mūsējie šobrīd varētu būt pat pasaules ranga līderi, ja iepriekšējā nedēļā būtu piedalījušies un uzvarējuši Anapas “Open” posmā Krievijā. Tas pārim dotu 500 reitinga punktus, par sešiem punktiem ļaujot apsteigt līdzšinējos līderus čīliešus Marko un Estebanu Grimaltus. Ja vinnētu... Pēc pagājušā gada bēdīgās pieredzes ar pasaules čempionātu Latvijas duets nolēma neskriet pakaļ reitinga zaķim un mērķtiecīgi gatavoties Eiropas čempionātam. Un tas abiem pludmales volejbolistiem liecina tikai par labu, jo mēģinājumi sagrābt visu parasti ne ar ko labu nebeidzas. Viņi to ir sapratuši. Viņi ir finišējuši pirmie pasaules reitingā, bet pirmie Eiropā vēl nav bijuši, un šo robu Jānis ar Sašu grib aizpildīt, pasaules reitingu atstājot vēlākam laikam.

Laikam tikai fantastikas romānos sevi labāko sešiniekā pasaulē ziemā redzēja Mārtiņš Pļaviņš ar Aleksandru Soloveju. Tomēr 2. vietai 2013. gada sezonas noslēguma turnīrā Durbanas “Open” šosezon ir sekojuši vēl vairāki labi starti, ieskaitot uzvaru Antaljas satelītturnīrā un Anapā pagājušajā nedēļā. Tomēr Mārtiņa un Sašas faniem satrakoties par agru nevajadzētu. Spēlē viņi labi, taču iespējas uzlabot sniegumu vēl ir milzīgas – gan pārim kopsadarbībā, gan Solovejam kā pludmales volejbolistam vienam pašam. Un gan jau arī Mārtiņš vēl var spēlēt labāk kaut tikai uz pieredzes rēķina. Tomēr ne velti Eiropas čempionātā abiem ticis tikai 15. numurs rangu tabulā. Anapas panākums Kaljāri turnīram nāca par vēlu, bet ranga vietas turnīros dod nevis pēc pasaules ranga, bet tā sauktajiem ieejas punktiem – tas ir pēdējos turnīros nopelnītajiem. Un, ja kopā šogad savākts gana daudz punktu, daļa konkurentu to pašu izdarījuši mazākā skaitā turnīru vai arī labos punktus pietaupījuši vēl no pagājušā gada. Sezonas turpinājumā, kad vairāk turnīru būs nospēlējuši ASV, Brazīlijas, Vācijas, Polijas, Nīderlandes un citu valstu spēcīgākie dueti, Pļaviņš ar Soloveju rangu tabulā slīdēs lejup. Tas būs sezonas lielākais pārsteigums, ja tas nenotiks, bet būšu priecīgs, ja kļūdīšos.

Turklāt šī pāra kontekstā jātiek galā vēl ar vienu jautājumu – ko darīt ar Hermanu Egleskalnu? Hermans sākumā laikam pat bija domāts kā pirmais numurs bloķētāja pozīcijā kopā ar Mārtiņu, bet pēc veiksmīgās Soloveja spēles trenera Aigara Birzuļa galvā noteikti būs radies ne viens vien jautājums. Treneris lēmumu par nākotni un Pļaviņa kompanjonu sola nosaukt gadu mijā, bet, lai salīdzinātu, jālaiž Hermans pie teikšanas. Un tas šobrīd nozīmē pazemināt Soloveju...

Arī Sorokins ar Edvartu Buividu ar augstāko 17. vietu divos “Open” turnīros ir tikuši līdz dalītai 16. vietai pasaules rangā. Neļausimies ilūzijām – lai arī cik spēcīgs būtu killers (Genadija Samoilova dotā iesauka Buividam), ar Pļaviņa un Samoilova mērauklu mērot, trīs – četras sezonas viņam vajadzīgas, lai kļūtu par labu spēlētāju, un 16 vieta pasaules rangā Ruslanam ar Edvartu pagaidām ir veiksmīga apstākļu sakritība. Gaidām favorītu atbildes gājienus.

Eiropas čempionātā pirmoreiz šosezon kopā spēlē Toms Šmēdiņš ar Jāni Pēdu. Tāpēc loģiski, ka abu pasaules rangā vēl nav. Kaut arī redzētais mačs Kaljāri bija pret pašreizējiem Eiropas čempioniem spāņiem Ereru un Gaviru, acīs krita divas lietas – Toma mazā jauda uzbrukumā (spāņi pat vairākkārt atļāvās atkāpties un gaidīt Šmēdiņa uzbrukumu bez bloka) un salīdzinoši labā Pēdas spēle blokā un uzbrukumā. Viņam gan veicās, ka spāņi par upuri šoreiz izraudzījās Tomu. Toms ar Jāni pēdējā aizņemtības zāles volejbolā dēļ būs spiesti sākt kāpumu pasaules rangā no pašas apakšas, tomēr, kopā aizvadot atlikušo sezonas daļu, abi var pacelties apmēram turpat, kur būs nolaidušies Ruslans ar Edvartu. Intriga – kurš no šiem abiem pāriem sezonas noslēgumā būs augstāk?

Viens no iemesliem, kuram šogad ir liela loma ranga vietu noteikšanā, ir reorganizētā pasaules reitinga veidošanas kārtība. Ja agrāk vērā tika ņemti gandrīz tikai pasaules tūres maču (“Grand Slam” un “Open”) rezultāti, šobrīd kopējā reitingā tiek skaitīti arī citās mazākās sacensībās nopelnītie punkti. Tādus varēs nopelnīt šogad arī satelītturnīrā Jūrmalā. Tieši tāpēc pasaules ranga līderi joprojām ir čīlieši Marko un Estebans Grimalti, kuri pārsvarā Dienvidamerikā nospēlējuši jau astoņus turnīrus. Pēc agrākās sistēmas vairāk par četriem turnīriem ieskaitē šobrīd būt nevarētu – viens “Grand Slam” turnīrs Šanhajā un trīs “Open” sacensības.

Kā tad uztvert augstās Latvijas bīčistu vietas pasaules rangā? Šobrīd ir tikai pats sezonas sākums, un šis reitings īsti neatspoguļo spēku samēru, atskaitot, protams, Samoilova un Šmēdiņa augsto otro vietu. Pārējie Latvijas dueti šobrīd ir uzlekuši augstāk nekā ir viņu šā brīža varējums. Tā kā svarīgākajās sacensībās šajā unificētajā sistēmā dod vairāk punktu, bet mazāksvarīgās – mazāk, godīgāks būtu princips, ja gūto punktu skaits tiktu dalīts ar aizvadīto turnīru skaitu. Tad, nerēķinot un nepretendējot uz absolūtu patiesību, pirmie būtu itālieši Nikolai un Lupo, turpat aizmugurē būtu Samoilovs ar Šmēdiņu Jāni, bet, piemēram, Pļaviņš ar Soloveju būtu nedaudz augstāk par čīliešiem, bet zemāk nekā Eiropas čempioni spāņi Erera un Gavira, brazīlieši Pedru un Emanuels, amerikāņi Dalhausers un Rozentāls, tomēr tālu no sestās vietas neatkāpjoties... Tomēr jāņem vērā arī tas, ka, spēlējot pret spēcīgākiem konkurentiem, kuri pagaidām pauzē, tik daudz punktu Pļaviņam ar soloveju savākt nebūtu izdevies. Vieta pašreizējā rangā nav ne slikta, ne laba. Tā ataino šosezon padarīto – kas izcīnījis augstākas vietas vairāk turnīros, tas rangā augstāk. Jūlijā jau varēs spriest par aptuvenajiem šīs sezonas spēku samēriem, bet pagaidām turam īkšķus par savējiem, lai viņi noturētos šajās pozīcijās un lai Toms Šmēdiņš ar Jāni Pēdu viņiem tur pievienotos. Tāds kā izaicinājums Latvijas pludmales volejbolistiem, tāda kā neiespējamā misija... Jebkurā gadījumā cāļus skaitīs rudenī/ziemā.