Nekur nav tik labi kā mājās

Kad „Spurs” Rietumu finālā izvirzījās vadībā ar 2-0, šķiet, maz bija tādu, kas vēl ticēja, ka „Thunder” spēs atspēlēties. Jāpatur prātā arī tas, ka „Spurs” nebija zaudējuši nevienu izslēgšanas spēli šosezon. Iespaidīgi, tomēr lielisko bilanci saglabāt neizdevās, pirmajā izbraukuma spēlē bezcerīgi zaudējot, bet pirmā zaudējuma inerce atnesa arī otro – „Thunder” bija uz emocionāla pacēluma, par ko liecina kaut vai Ibakas fantastiskā precizitāte. „Spurs” rokās bija visas kārtis, lai pabeigtu sēriju bez lieka stresa, taču Džins no pudeles ir izlaists. Tiesa, turpinot uzvarēt mājās, finālā tāpat ir jābūt.

Kā jau vienmēr šādās sērijās, atslēgas vārds ir „aizsardzība”. Pirmajās divās spēlēs „Thunder” bija problēmas ar spēli aizsardzībā, ielaižot caurmērā 110 punktus. „Spurs” nekad nav bijusi izteikti rezultatīva komanda, tāpēc – mazliet par daudz. Bet vēl nesaprotamāka bija sava soda laukuma (ne)segšana. Proti, neskatoties uz to, ka ir tādi spēlētāji kā Ibaka un Pērkinss, tāpat soda laukums kā caurstaigājama sēta. Tiesa, par „Spurs” prasmi ar īsajām piespēlēm izkārtot brīvu metienu soda laukumā ir rakstīts jau iepriekš. Neviena cita komanda neko tādu uzbrukumā nespēj. „Thunder” aizsardzības stūrakmeņi ir trīs: 1) rotācija pie visiem aizsegiem, kas neļauj izdarīt brīvus metienus, bet dažreiz piespiež zaudēt punktus no groza apakšas; 2)atlētiska spēle groza tuvumā, bloķējot daudz metienus, izcīnot atlēkušās bumbas; 3)Tabo Sefološa, kurš sedz gan Pārkeru, gan Džinobili, zina, ko darīt, kad palicis ir pret kādu no garā gala. Tāpat, ja runājam par aizsardzību, jāatzīmē ir Niks Kolisons, kurš sevi pieteica jau pret Dirku Novicki, bet tagad sagādā galvassāpēs arī Dankanam. Bet, piemēram, Durantam „Spurs” ir ērts pretinieks, jo viņa pretspēlētāji uzbrukumā spēlē Durantam parocīgu basketbolu, neliekot izjust fizisko pārspēku.

Jauki, ka šajā sērijā mēs redzam Hārdena un Džinobili – divu rezervistu – dueli. Proti, spēlētāji ir ļoti līdzīgi pēc spēles manieres, līdz ar to gandrīz identiska ir komandu spēle uzbrukumā, kad laukumā ir šie abi. Proti, esot laukumā viņiem, saspēles vadītāji Pārkers un Vestbrūks ir manāmi statiskās pozīcijās laukuma stūros. Hārdens ir mazliet atlētiskāks, Džinobili – viltīgāks. Hārdens uzbrukuma veidošanā vairāk paļaujas uz to, ka viņa caurgājiena laikā parādīsies kāds brīvs partneris, visbiežāk – ieskrienot gar gala līniju, Džinobili visērtēk jūtas pie aizsegiem, kurus veido Dankans. Abiem ritmiski caurgājieni, laba precizitāte. Džokeri savās komandās.

Izšķirošā varētu būt 5. spēle. Ja „Spurs” zaudē, tad tā varētu būt viņu sezonas gulbja dziesma. „Spurs” noteikti ir svaigāki, noteikti ir pieredzējušāki un neprognozējamāki, bet „Thunder” ātrās un jaunās kājas šosezon problēmas sagādā ikvienam. Popovičs ir ļāvis izspēlēties visiem, bet tagad – sērijas izskaņā – varētu tikt pieņemti lēmumi, kas saistīti ar rotācijas ierobežošanu.

Austrumos jau par „El Clasico” ir kļuvis „Celtics” – „Heat” duelis. Bostonai šī noteikti ir pēdējā iespēja. Vispār – diezgan negaidīti, ka komanda ir tikusi tik tālu, taču pavasaris ir veterānu laiks. „Heat” ļoti trūkst Boša, Bostonai – Bredlija. Abām komandām reālie spēles veidotāji ir tikai starta piecnieka spēlētāji. Labi, „Heat” vēl ir Millers, kas iesaistās no soliņa. Zīmīgi, ka Bostona uzvaras ir guvusi tad, kad Rondo gūst mazāk punktus uzbrukumā. Rondo vienmēr ir bijis spēlētājs, kas vispirms domā par partneriem, bet, ja partneri nevelk – ko tad? Jāuzņemas pašam, bet šādas situācijas pagaidām nav ierakstāmas „Celtics” aktīvā.

„Celtics” spēle, lai arī diezgan labi sakārtota, tomēr ir balstīta uz emocijām. Sak, aizies spēle kā nākas Gārnetam vai Alenam, līdzi pavilksies pārējie. Pīrss ir bijis stabilāks. Tāpat gājiens ar zirgu ir Gārneta spēlēšana centrā, spēka uzbrucēja pozīciju aizpildot Basam. Gārnets sava groza tuvumā vēl joprojām ir izcils aizsargs, bet sērija pret „Hawks” parādīja, ka tālāk no groza jau beidzas Gārneta komforta zona. Agrāk tā nebija, taču – paskatieties uz pases datiem! Bet uzbrukumā Gārnets savus pretspēlētājus ērti var aptīt ap pirkstu, spēlējot tālāk no groza.

Nozīmīga loma „Celtics” veiksmēs ir rezervistiem. Pjetruss, Dūlings un Daniels ienes enerģiju, svaigas vēsmas un emocijas. Viņi šajā sērijā savu lomu brīžiem ir nospēlējuši pat necerēti labi. Kad „Celtics” pēdējo reizi triumfēja NBA, tieši rezervistu armija Džeimsa Pouzija vadībā bija viens no uzvaras stūrakmeņiem.

„Heat” komandā ir mazāk kārtības, vairāk – talanta. Lebrons Džeimss un Dveins Veids ir spēlētāji, kuriem individuālus sedzējus „Celtics” komandā meklēt nav vērts. Tomēr šos abus par neapturamiem nosauks tikai tie, kas NBA līdzi seko ar labāko momentu starpniecību, jo podus šie abi gāž ne pa jokam! Tieksme spēlēt individuāli ir šīs sērijas „X faktors”. Pagaidām tiešām grūti spriest, uz kuru pusi varētu nosvērties svara kausus.

„Heat” komandai ir daudz nerealizēta potenciāla. Ja lielāku uzmanību abi līderi pievērstu Čalmeram, Batjē, Milleram, ja individuālās apspēlēšanas laikā sekotu arī ierāvieni, nevis drūzmēšanās pie gala līnijas, lai netraucētu, tad „Celtics” nebūtu nekādu izredžu, bet „Heat” paši dod iespējas. Neko darīt – jālidina akmens trenera virzienā...

Kāds fināls būtu vislabākais? „Heat” – „Thunder” nodrošinās pieklājīgus reitingus un skatāmu basketbolu, „Spurs” – „Celtics” – vienu no saturīgākajiem un gudrākajiem fināliem 21. gadsimtā, parādot NBA taktisko risinājumu dziļāko vietu ezerā. Taču „Spurs” klātbūtne allaž ir kaitējusi biznesam. „Celtics” - „Thunder”; „Spurs” – „Heat”? Sajūtas saka priekšā, ka būs viens no diviem pirmajiem variantiem...