Kādu zāli pīpē Skanstes ielā?

Divdesmit sešus gadus vecais amerikāņu centra uzbrucējs ir pašā spēka briedumā, ja vērtējam tikai pases datus. Atstāsiet viņu vienu pašu uz ledus ar ripu, žoklis atkārsies – tik filigrānu nūjas tehniku šajā pusē neviens nav atrādījis. Par trikiem nerunāsim – uz Šrempa fona, piemēram, mūsu Daugaviņa jūtjūbotais izgājiens pret vārtiem ir nekas vairāk kā absolūta garlaicība... Kad Robu lika izaicinošajos NHL sarakstos, 2004. gada vasarā par viņu teica – lielāks talants togad Ziemeļamerikā vienkārši nav. Ātras rokas, izcila ripas pārvalde, spēlē viens pret vienu liek aizsargam izskatīties pēc neveikla līdzskrējēja. Tā kā Šrempam ir zema šasija jeb ķermeņa gravitācijas centrs novirzīts uz dibena pusi, kas hokeja pasaulē tiek uzskatīta par pirmo fizisko parametru lietaskoka pazīmi, viņam ir ārkārtīgi grūti atņemt ripu – velns, stiprs uz kājām. Ar ripu viņš apietas kā burvis – spēj izturēt pauzi, atrast brīvu partneri, ļoti labi pārredz laukumu . Viņam ir ļoti labs plaukstas metiens, kas spēj ripu raidīt vārtu nenosegtos augšējos stūros. Viens no NHL skautiem Šrempa šķīlienu (slap shot) raksturoja ar tādiem vārdu salikumiem – ātrs un precīzs, pasaules klase...

Lūk, tā par Robu Šrempu runāja un rakstīja pirms astoņiem gadiem, kad tradicionāli Nacionālā hokeja līga veidoja jauno spēlētāju sarakstus jeb draftu. Viņam paredzēja vietu pirmajā desmitniekā, bet beigās sanāca pirmās kārtas beigas, kur ar 25. kārtas numuru amerikāni izvēlējās Edmontonas „Oilers”. Tad arī tika ievēroti citi mājieni, kurus NHL klubu izlūki bija devuši puikam kā nevēlamu fonu, ko līdz ar gadiem un pieredzi var mainīt, bet – kas tomēr paliek paša hokejista ziņā. Kādam varbūt tas izskatījās pēc joka, taču „Oilers” menedžments individuālajās sarunās pirms drafta ceremonijas aizrādīja Robam, ka viņš sarunvalodā atļaujas pārāk daudz lietot vārdu fuck (tas pats, kas mūsu pusē notiek ar bļeģ iestarpināšanu). Tāpat Edmontona neslēpa, ka tā ir norūpējusies par Šrempa kopējo attieksmi un īpaši pasvītroja šādas savu padomdevēju atzīmētās pazīmes: slikta pozicionālās spēles izpratne, slinks aizsardzībā ar viduvēju slidošana tehniku, aizsargājoties zaudē divcīņas arī fiziski vājākiem spēlētājiem, pavirša darba ētika, vēlama lielāka pakļaušanās trenera prasībām... „Oilers” ģenerālmenedžeris Kreigs Maktavišs, kas Šrempu toreiz izvēlējās, nekad nav slēpis, ka starp jauno hokejistu un klubu pārstāvjiem pirms drafta ceremonijas bijusi viena no sliktākajām pārrunu sesijām, ko jebkad viņam ar kādu jauno hokejistu nācies piedzīvot. Tomēr, acīmredzot toreiz visu noteica uzbrucēja jaunība, kas nav netikums. Droši vien klubs rēķinājās, ka jaunības maksimālisms ir ārstējams, bet īpatnējās rakstura iezīmes, kas bija uz augstprātības robežas, ātri tiks koriģētas, kad Robs Šremps nonāks pieaugušo hokejā. Tā viņi domāja un cerēja pirms astoņiem gadiem. Tagad nākas atzīt – vairāk piepildījās tā prognožu sadaļa, kas norādīja uz uzbrucēja trūkumiem.

Tagad neviens vairs nebrīnās, kāpēc septiņpadsmit gadu vecumā, kad Robs Šremps jau bija izpelnījies vispārējo atzinību Ziemeļamerikā par savām individuālajām prasmēm, viņu nepaņēma ASV junioru izlasē. Nepaņēma arī tad, kad īsi pirms pasaules čempionāta tika savainoti divi pamatsastāva uzbrucēji – treneri daudznozīmīgi norādīja, ka komandas mikroklimatam ir lielāka nozīme, nekā viena egoista pašapmierinājumam... U20 vecumā viņš tomēr tiek iekļauts valstsvienībā, bet arī tikai kā trīspadsmitais uzbrucējs. Tas notiek sezonā, kad viņš OHL klubā Londonas Knight ir pārliecinoši rezultatīvākais, ar vairāk kā solīdu statistiku – 62 spēles, 41 gūti vārti, 49 piespēles. Pēc gada šie rādītāji ir vēl iespaidīgāki - 57 spēlēs, 57 gūti vārti un 88 rezultatīvas piespēles, tiesa, arī tad izlases treneri Šrempa vietu komandā apzīmē ar vārdiem – svarīgs ir nevis talants, bet attieksme... Starp citu, Šremps ir viens no retajiem, kas junioru vecumā prasījis savam klubam, lai viņu aizmaina uz citu pilsētu – tādi gadījumi parasti junioru hokejā rada plašu rezonansi. Tostarp statistika pārliecinošu parādīja, ka Roba individuālie veikumi nes līdzi komandas neizdošanos savā aizsardzības zonā. Edmontona rūpīgi sekoja līdzi savam lolojumam, tāpat gandrīz visos gadījumos Šrempam tika norādītas sadaļas, kas viņam noteikti savā spēlē jāuzlabo – dažos gadījumos „Oilers” menedžments pat atļāvās būtu netaktiski un netipiski tiešs mājienos. Tomēr – Šremps nemainījās. Arī pieaugušo hokejā, kur viņš AHL apritē vāca teju vai pa rezultatīvam punktam katrā spēlē, daudz vairāk tika pamanītas viņa acīmredzamās neizdošanās, atgriežoties aizsardzībā. Kad viņu uz dažām spēlēm pamēģināja NHL kārtībā un nosūtīja atpakaļ uz fārmklubu, Šremps uzvedās kā aizvainota jaunava, kas vienkārši ir nesaprasts. Arī viņa aģents ik pa brīdim publiskajā telpā mēģināja iezīmēt sava klienta gatavību visaugstākajam profesionālajam līmenim, ja vien klubs spētu to novērtēt un izmantot. Edmontona bija tik pacietīga, ka pēc pirmā trīs gadu līguma, piedāvāja Šrempam vēl vienu mēģinājuma sezonu, tomēr – 2009. gada rudenī viņu treniņnometnē atkal izbrāķēja... Pirms sūtot uz fārmklubu, spēlētāju vajadzēja ievietot tā sauktajos neaizsargāto spēlētāju sarakstos, kur viņu zibenīgi pārķēra Ņujorkas „Islanders”. Skaidrs, ka šāds pavērsiens varēja nozīmēt jaunu ieelpu talantīgā uzbrucēja karjerā, kas arī tiek darīts – „Islanders” viņu iespēlē sastāvā, taču abās reizēs pa vidu izskrien savainojumi. Ja viņš paliktu uz kājām, vai viņa karjera būtu iegrozījusies savādāk? Iespējams, tomēr profesionālajā sportā fiziskā gatavība ir visa pamatā. Kāpēc Ņujorkas klubs savu talantu, kam tobrīd ir tikai divdesmit četri gadi un, kas uz papīra atkal tiek pie saviem punktiem (89 spēlēs „Islanders” sastāvā Šremps gūst 17 vārtus un 30 piespēles), nolemj nepaturēt – liek aizdomāties... Seko nu jau pazīstamā izmešana neaizsargāto spēlētāju sarakstā, kur Robu paķer Atlantas „Thrashers”. Te viņš ar 18 spēlēm pabeidz 2011. gada sezonu un gaida jaunu līgumu. Tomēr Atlantas organizācija, kas tobrīd pārceļas uz Vinipegu, izliekas nesaprotam Šrempa ilgas... Viņam tiek kārtējais kurvītis.

Došanās uz Eiropu ir faktiski Roba Šrempa baltais karogs, kas izkārts uz NHL logu pusi. Trīs komandu nesekmīgie auklējumi un atklāsmes nav sazvērestības teorija – tas ir apliecinājums, ka NHL hokejam šis uzbrucējs neder. Lai spēlē Zviedrijā lakrosu – tā ironizē Edmontonas apskatnieki, kad uzzina par Šrempa lēmumu, parakstīt līgumu ar elitsērijas klubu Modo. Lakross tiek piesaukts kā salīdzinājums hokejista individuālajai nūjas tehnikai, kas joprojām ir kā cirka izrāde – tiesa, ledus hokejā ar izrādīšanos ir par maz. To pēc sezonas saprot arī Modo menedžeris Markus Neslunds, kas nepiedāvā Šrempam turpināt – lai gan tāpat kā visos iepriekšējos gadījumos statistika neraud. 55 spēles, 19 vārti, 22 piespēles... Iespējams, ka par 250 000 eiro viņi gribēja vairāk, bet visticamāk, ka zviedri tāpat kā kanādieši ieraudzīja to Šrempu, ko pirms tam zināja jau mums pieminētie Ziemeļamerikas klubi. Izsils ripas kontrolē un skaitliskajā vairākumā, ar necilu slidojumu un nespēju spēlēt aizsardzībā... Tāds viņš tagad nonāk Rīgā – pie Pekas Rautakalio.

Vai tas ir mūsu ieguvums? Vai tomēr tas ir Roba Šrempa plāns - apstaigāt ar cepuri KHL graudu klētis, kas solās būt dāsnākas – sak, nauda arī kādā brīdī jāpelna? Kas zīmīgi – Rīgas „Dinamo” piezīmēs viņš neuzradās uzreiz, tur Šremps figurē jau kopš pērnās vasaras, kad devās sirojumos. Vai Rīgai izdosies tas, kas neizdevās Edmontonai, Ņujorkai, Atlantai un tagad šajā rindā ir iestājušies arī zviedri, kas laikam taču no hokeja kaut ko saprot? Ja Peka prasa darba ētiku, tad Šrempa kārts ir apšaubāma. Ja no šī uzbrucēja sagaida rezultativitāti, tad tā noteikti būs – kā allaž. Tiesa, kāds fakts, ko šī talanta sakarā loka viņpus okeāna – NHL viņš 114 spēlēs ir guvis 20 vārtus, bet komanda, kad viņš bija laukumā... divas reizes vairāk vārtus zaudēja... Kurš būs tas melnais, kas strādās Šrempa vietā Rīgas „Dinamo” kreklā? Vēsture gan saka priekšā, ka mums bija Marsels Hosa, kas arī atbrauca no Amerikas kā izbrāķēts kaķis, bet Rīgā visādi apčubināts, kļuva par lutinātu runci... Te bija viņa klubs! Te viņš nopelnīja savu lielāko karjeras līgumu, ko pēc tam iedeva krievi. Protams, liels nopelns bija trenerim, kas vairumu no sadarbībām uz ledus virzīja caur Hosu, kam bija ļauts arī nedomāt par spēli aizsardzībā. Tas bija pie Šuplera. Pie Rautakalio neko tādu nav iespējams iztēloties. Ziemeļamerikā atceras, ka junioru vecumā Šremps vislietderīgākais bijis laikā, kad Londonas Knights treneris Deils Hanters vienkārši viņu no centra pozīcijas pārcēlis uz malu un drastiski ierobežojis spēles laiku. Hokejistam tas nepatika, taču tas bija gads, kad Šrempa pārstāvētā komanda ieguva junioru hokeja lielāko rotu – Memoriālo kausu...

Ja var ticēt tām rakstura un iemaņu īpašībām, ko ir daudz un dažādi izcēluši NHL komandu treneri, tad Roba Šrempa personā mēs saņemam spēlētāju, kam Rīga varētu kļūt par otru mīļāko pilsētu aiz dzimtās Fultonas. Puika vēl jauns, tā vien prasa apmierināt savu NHL „zvaigznes” statusu, kas tomēr nerealizējās. Pie vispārējās hokeja histērijas, nebūs nekāds brīnums, ka vidējais hokeja līdzjutējs to vien tik sākumā darīs kā slapinās zeķēs par Šrempa trikiem un lamās laviņveidīgos, kas nemāk spēlēt aizsardzībā... Pēc rakstura viņš velk uz Holta pusi, kas īpašo statusu, ko dod Rīga katram hokejistam, spēs ekspluatēt - nešaubīgi. Cita lieta – kas notiks ģērbtuvē? Vai Šrempam, aplūkojot komandas biedru sejas un statistiku, neradīsies vēlme sev ierīkot memoriālo stūrīti? Kurš viņu atsēdinās? Jo tādu vajag – mēs beigu galā tomēr runājam par komandu sportu, nevis klīniku nenovērtētajiem un neizprastajiem hokeja talantiem? Raitis to varētu, leģionāri tie nebūs – par auklītes darbu viņiem nemaksā... Interesanti būs pavērto Pekas reakciju, jo par Šrempu nevar teikt, ka „nezinājām, nedomājām, nesapratām”... Viņa šķērsgriezums kā hokejistam ir atkailinātāks par jebkuru magnētiskās rezonanses izpēti. Vai nu viņš tiek dresēts, vai – gudri izmantots. Pirmais gadījums izskatās tā kā novēlots, atliek – izmantošana. Skaitliskais vairākums – bez šaubām! Bullīšos – pirmais vīrs ciemā un arī pilsētā... Ja ir nopirkts arī Aleksandrs Žirū, kas pēc parametriem ir snaiperis – padod tikai ladiņus! – tad var iztēloties, ka šāda saikne būtu loģiska. Šremps savu piespēli iedos, ja redzēs. Uz papīra tā izskatās... Vien neaizmirsīsim, ka šādi viņš ticis jau pārbaudīts visās iepriekšējās darba vietās un visās – bez turpinājuma... Tātad – tomēr neattaisnoja savas cerības. Tāpēc jau virsrakstā akcentēju pīpēšanu, jo - ir jābūt ārkārtīgi stulbam, vai absolūti ģeniālam, lai atļautos šādu eksperimentu ar tik hronisku pacientu. Protams, cilvēki mainās, pielāgojās, mācās no kļūdām un tā tālāk... Mums atliek vien domāt, ka Robs Šremps ir tieši šis gadījums un kāda laime – šīs pārvērtības sakrīt ar viņa pievienošanos Rīgas „Dinamo”! Kā pasakā...
Mēs esam ieguvuši mākslinieku uz ledus ar visām no tā izrietošajām sekām. Raudzīsim priekšnesumu. Un nesakiet, ka neviens jūs nebrīdināja... (kopīgi pasmaidām)