Mirklis pirms 17.pavasara

Šis ir jau septiņpadsmitais izlases mēģinājums pēc kārtas. Atskatoties uz paveikto iepriekšējos sešpadsmit mēģinājumos varam uzskaitīt dažus, pēc lokālo ambīciju mērauklas, pat spožus čempionātus, sevišķi izceļot komandas sniegumu debijas reizē nu jau tālajā 1997.gadā. Tomēr absolūti lielāko daļu no čempionātiem varam droši likt zem sadaļas – vienas spēles čempionāts (pēc iepriekšējās izspēles formulas) jeb cīņa par dalību arī nākamajā čempionātā.

Protams, pilnīgi leģitīms un diemžēl jāatzīst, arī ļoti izplatīts, ir viedoklis, ka, ņemot vērā Latvijas hokeja saimniecību, Latvijas izlases dalība pasaules čempionātā hokejā jau septiņpadsmito reizi pēc kārtas ir milzīgs panākums un sagaidīt kaut ko vairāk par tikai dalību nav nekāda pamata. Šāds viedoklis būtu ļoti normāls un loģisks deviņdesmitajos kā fakta konstatācija, uz kuras būvēt nākotnes attīstības koncepciju un stratēģiju. Šāds viedoklis būtu pieņemams arī tad, ja Latvijas hokejam būtu vienota koncepcija un stratēģija, kas darbotos vismaz 10 - 15 gadus. Tomēr, 2013.gada pavasarī, kad izlase saskaras ar milzīgām komplektācijas problēmām (kā nekad iepriekš) un jau septiņpadsmito reizi dodas uz pasaules čempionātu neizkrist no A grupas (lai arī zem karoga „Par ceturtdaļfinālu”), šāds viedoklis brēc pēc izmaiņām, brēc pēc ambīcijām, brēc pēc attīstības vīzijas, brēc pēc hokeja sabiedrības spējas vienoties. Tam, ko Nolans ar palīgiem cenšas izdarīt ar šo jauno komandu un tam, kam šai jaunajai komandai ir un būs jāiziet cauri, ir jēga tikai tad, ja tam būs arī loģisks un pārdomāts turpinājums.

Latvijas izlase ir devusies uz pasaules čempionātu un tai tur ir jāspēlē. Nav šaubu, ka Nolans būtu vēlējies uz čempionātu vest komandu, kas būtu tuva tai, kas cīnījās Olimpiādes atlases turnīrā, tomēr dažādi apstākļi ir ieviesuši korekcijas un uz šo atbildīgo turnīru ir jādodas ar jaunu un nepieredzējušu komandu. Par to, kas šai komandai nav un trūkst, ir jau gari un plaši aprakstīts, tāpēc mēģināsim apskatīties uz komandu no cita skatu punkta – kādā situācijā šī komanda pēc būtības atrodas, proti, kāds varētu būt atskaites punkts, pēc kura tad arī vērtēt to, ko komanda un treneri čempionātā paveiks.

Komandai būtībā ir divas galvenās problēmas, kas ļoti nopietni ierobežo variāciju iespējas. Pirmkārt – vārtsargu līnija, otrkārt – tikai viens „spēlējošais virknējums” jeb „līderu maiņa”.

Vārtsargi. Masaļskis tikko atkopies pēc operācijas un pat, ja traumas un operācijas sekas vairs neizjūt (kas arī vēl ir jautājums), ir skaidrs, ka viņš nav un nevar būt savā „kaujas formā”. Gudļevskis labi sevi parādīja pārbaudes spēlēs, bet viņš ir un paliek jauns un nepieredzējis vārtsargs, kurš tādā līmeņa turnīros nav pārbaudīts. Skaidrs, ka jaunība un no tās izrietošais pieredzes trūkums nav automātiski liekams ar mīnusa zīmi, ja Kristers ir ar potenciālu būt lieliskam vārtsargam, tad tas var būt arī jauns skaists sākums (tomēr šajā brīdī risks jebkurā gadījumā ir vismaz 50:50). Jučers šajā sezonā vienkārši tā arī nav spējis sevi pierādīt.

Nolanam un Irbem priekšā ļoti sarežģīts uzdevums. Nav jāatgādina vārtsarga loma hokeja komandā. Vārtsargs ir gandrīz jebkuras taktiskās shēmas centrālais elements. Tāpat arī šādai nepieredzējušai komandai nepieciešams vārtsargs, uz kuru var paļauties un kurš ar savām darbībām sēj pārliecību komandas sniegumā. Tikai tad, ja vārtsargu līnija spēs spēlēt visaugstākajā līmenī, šai komandai parādās varianti un treneru korpusam kaut jel kādas iespējas variēt ar taktiskajiem risinājumiem.

Līderu maiņa. Latvijas izlasē šobrīd ir viena izteikta līderu maiņa un pārējie. Protams, nav zaudētas cerības, ka turnīra gaitā piesakās arī citi baļķa nesēji - Indraša maiņa, Girgensona iesaistīšanās, mūžīgie jaunie Džeriņš un Meija u.tml. Pareizāk sakot, lai izlasei būtu cerības uz panākumiem, citiem būs jāpiesākas un pēc iespējas ātrāk. Ja nē, tad Latvijas izlase kļūs par vairāk vai mazāk, bet viegli pārkožamu riekstu citām čempionāta izlasēm. Nav šaubu, ka pretinieku izlasēs ir pietiekami kvalificēti izpildītāji, lai pieskatītu un izslēgtu no spēles Dārziņu vai Spruktu un, ja Latvijas izlasē vārtu gūšana būs atkarīga tikai no šiem vīriem, tad arī šajā čempionātā varam piedzīvot sausuma periodu.

Būtībā šī problēma var neparādīties pret lielajām izlasēm, jo skaidrs, ka tās pamatturnīra spēles izmanto, lai sagatavotos galvenajām cīņām un pārāk ielu uzmanību tādam pretiniekam kā Latvija nepievērš (vismaz pirmajās spēlēs un, ja viss vairāk vai mazāk notiek pēc plāna), proti, Dārziņš&Co visticamāk netiks īpaši pieskatīti un viņiem radīsies iespējas pretuzbrukumiem, būs laiks apstrādāt ripu, būs brīvs ledus, būs iespējas sevi parādīt. Savukārt spēlēs pret otrā ešelona komandām aina jau var būt pavisam cita, tur pretinieks būs izpētījis Latvijas spēli un ir pilnīgi droši, ka Sprukta maiņa tiks pieskatīta īpaši un šai maiņai šajās spēlēs būs ļoti sarežģīti nest to baļķi, ja nu vienīgi vairākuma izspēlēs. Tieši šī iemesla dēļ, lai nebūtu jāpaļaujas uz to, ka šī maiņa spēs darboties rezultatīvi un efektīvi arī pret lielu pretestību (kas, protams, ir iespējams), nepieciešami arī citi darītāji. Ambiciozu hokejistu Latvijas izlasē netrūkst, laiks parādīs vai viņi šajā līmenī spēs savas ambīcijas pamatot arī ar darbiem.

Līderu maiņas sakarā būtisks aspekts ir arī komandas spēle skaitliskajā vairākumā. Ja komandai ir tikai viens virknējums, kas ir gatavs izmantot pretinieku noraidījumus (cerams, veiksmīgi), tad komandas iespējas arī šajā elementā ir ļoti ierobežotas, bet spēja veiksmīgi darboties vairākumā bieži vien nosaka atšķirību starp uzvarētāju un zaudētāju.

Viss augstāk minētais noved pie treneru izvēlēm, kas šķiet ļoti ierobežotas un, jāatzīst, ka iedomātā veiksme karājas ļoti trauslā diegā – ir pārāk daudz „ja...”, lai viss izdotos un izlase tiešām par kaut ko nopietni pacīnītos. Šajā sakarā priecē treneri, kuri negaužas par situāciju, redz risinājumus un strādā, lai visi šie „ja...” piepildītos.
Mēs varam tikai minēt kādus taktiskos risinājumus un viltības Nolans ir sagatavojis, bet šķiet, ka pamatā komanda varētu darboties divu atšķirīgu taktisko shēmu ietvaros – viena būtu spēlēt aktīvi un pārstrādāt pretinieku, bet otra, pieblīvēt vidus zonu, vairāk vai mazāk, bet atdodot iniciatīvu pretiniekam.

Pirmajā brīdī varētu šķist, ka aktīvi jāspēlē pret otrā ešalona komandām, bet salīdzinoši pasīvāk pret vadošajām komandām, un skaidrs, ka arī tā var gūt panākumu, tomēr redzot Latvijas izlases komplektāciju un iespējas, būtu jāspēlē drīzāk pretēji – aktīvi pret vadošajām un mazliet atdodot iniciatīvu, piespiežot darboties ar ripu pretiniekam, pret pārējām komandām. Kāpēc?

Lai spēlētu pārliecinoši no aizsardzības pret vadošajām komandām, ir jābūt ļoti drošai vārtsarga līnijai, bet Latvijas izlase uz to šobrīd nevar paļauties, proti, izredzes noturēties šķiet niecīgas. Tāpat pret vadošajām izlasēm var sanākt reiz Daugaviņa piesauktais pilonu variants, proti, ja meistarīgam pretiniekam ļauj ieskrieties, viņš var apslidot visus kā pilonus. Tāpēc atliek paļauties uz savām darba spējām un ir maksimāli jau saknē jāslāpē pretinieka uzbrukumi. Protams, veiksme ir atkarīga no disciplīnas, pacietības, spējas pieņemt pareizos lēmumus un nospēlēt taktiski precīzi. Vai šī jaunā komanda jau ir gatava tā spēlēt, ir liels jautājums, bet diezin vai komandai ir cita izvēle. Redzēsim ko treneri būs izdomājuši.

Spēlēs pret sava līmeņa komandām situācija ir pretēja, proti, pretinieka iemaņas uzbrukumā ir tikpat ierobežotas kā mūsējās, arī viņi ir pieraduši gadiem sēdēt savā zonā un cerēt uz pretuzbrukumiem. Cīņās starp šādām komandām visbiežāk uzvar tas, kurš labāk izmanto savas iespējas un šāda tipa komandas vislabāk izmanto pretuzbrukuma iespējas, kad var izskriet uz brīva ledus un ātri izspēlēt, proti, šādās spēlēs, veiksmes atslēga ir nepieļaut pretuzbrukumus un pašiem realizēt savas iespējas pretuzbrukumos. Vislabāk, ja var piespiest pretinieku spēlēt aktīvi un uzbrukt, jo ņemot vērā viņu ierobežotās iemaņas, tas minimizē riskus saviem vārtiem un paver labas cerības uz pretuzbrukumiem. Arī šajā gadījumā veiksme, protams, ir atkarīga no disciplīnas, pacietības, spējas pieņemt pareizos lēmumus un nospēlēt taktiski precīzi. Un jautājums par komandas spēju ir tieši tāds pats.

Lai kāds arī nebūs gala rezultāts, skaidrs, ka komanda izies jaunu skolu, bet atgriežoties pie raksta sākuma, jautājums ir, vai tie, kuri ir atbildīgi par hokeja dzīvi Latvijā un spēj ietekmēt šos procesus – arī iet šajā skolā? Jo visam ko šī nepieredzējusi komanda kopā ar treneriem ir paveikusi un paveiks ir jēga tad, ja tas ir konkrēts solis konkrētā virzienā un tam būs konkrēts turpinājums. Ja tas tā būtu, tad pat neatkarīgi no rezultāta būtu interesanti sekot līdzi spēlei, komandai, personībām – to transformācijai un izaugsmei. Atliek novēlēt, lai komanda aug, notic sev un mājās brauc ar iegūtu pārliecību un jaunu pozitīvu grūdienu, kas būtu tik jaudīgs, ka spētu pagrūst arī hokeja sabiedrību! Lai izdodas!