Nelokāmie un (vai) skaistie
Latvijas hokeja izlase spēli Dānijai zaudēja ne jau uz laukuma. Tas notika vēl pirms mača. Tās nebija kājas vai rokas, kas neklausīja, vai – kā saka, nebija gatavas. Runa ir par galvām...
„Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes. Šauteni viņi turēja rokā un seju vērsa taisni uz priekšu; sarkans un zils, gana skaists bija viņu mundieris. Visupirmais, ko viņi šai pasaulē dzirdēja, kad tika noņemts kastītes vāks, zem kura viņi gulēja, bija vārdi: "Alvas zaldātiņi!", - šī fragmenta autors ir dāņu rakstnieks Hanss Kristians Andersens. Kas grib var lasīt tālāk, bet, kam slinkums – lai noskatās Latvijas un Dānijas izlases hokeja spēli. Arī tur uz laukuma bija alvas zaldātiņi, abās komandās. Vieni bija nelokāmi (pasaka tā arī saucas – Nelokāmais alvas zaldātiņš), otri – skaisti... Kā mēs varējām zaudēt Dānijai? Ļoti vienkārši. Dāņi pasaules hokeja elites grupā ir spēlējuši kopš 2002. gada un kopš tās reizes nav krituši zemāk. Šis čempionāts viņiem jubilejas – desmitais. Pērnais bija citāds, taču ar paliekošu sportisko ierakstu – astoto vietu. Somi vēl tagad atceras kaunpilno paspēli, amerikāņiem ir vienkārši kauns to pieminēt, bet slovāki izliekas, ka tas ar viņiem nevarēja notikt. Dāņi toreiz šī gada čempionāta saimniekus atstāja bezstiķī – seši pret nulli... Tad kāpēc mums domāt, ka Dānijas izlase ir par mums vājāka, vai no otras puses – mēs esam ar atrāvienu labāki? Vai tās vienīgās spēles un uzvaras dēļ, ko 2003. gadā iespējām un vēl tagad atceramies? Iespējams, savestu mūs pasaules čempionāta kalendārs kopā agrāk, būtu vēl ne tādus zilumus vien no viņiem zem acīm dabūjuši. Starp citu, IIHF rangā mēs esam blakus, tā kā drāmas buršana šobrīd ir drīzāk tvaika laišana, nevis šoks par notikušo, ko negaidījām, neparedzējām vai nenojautām.
Dānijas pārstāvniecība Nacionālajā hokeja līgā jau sen kā vairs nav virtuāla un, ja esam godīgi, tad šobrīd viņi var uz mums šajā ziņā atskatīties no augšas, nevis mēs viņus noķert. Viņu uzbrucēju Mikelu Bodkeru pirms trīs gadiem jauno spēlētāju draftā izvēlējās Fīniksas Coyotes ar superaugsto astoto numuru pēc kārtas. Neviens no padomju un mierlaika Latvijas hokejistiem tam pat tuvumā nav bijis, vēl vairāk – mēs esam laimīgi, ja kādu no jaunajiem spēlētājiem vispār pamana tālāk par Liepāju - kādi te vēl enhāeļļi... Jā, mums ir KHL rūdījums lielākajai daļai no izlases, tā ir kvalitāte, ko spējām nodemonstrēt šogad pret čehiem un somiem. Bet – tiem pašiem dāņiem ir labs savējais čempionāts, kurā, starp citu, ja nebūtu mūsu mīļotais Rīgas Dinamo, labākajā gadījumā spētu dabūt darba līgumus kādi pieci vai seši no šī Latvijas izlases sastāva – ne vairāk... Bet no šīs līgas uz ledus Dānijas izlases kreklos bija četrpadsmit spēlētāju. Mēģinām ar šo realitāti sadzīvot un pieņemt. Tomēr – runa šoreiz nav par meistarību, fizisko spēku vai pieredzi. Bija vēl kaut kas cits...
Kad Dānijas izlase pirms pāris dienām bez šķietamiem variantiem zaudēja čehiem, viņu treneris teica apmēram tādus vārdus – spēles pirmā puse bija labākā, ko mana komanda ir līdz šim aizvadījusi. Es lepojos ar saviem puišiem, ja viņi tā nospēlēs pret Latviju, viss būs kārtībā... Tajā pašā vakarā arī mūsu treneris atskatījās uz padarīto laukumā – mēs bijām skaistā cīņā pēcspēles metienos zaudējuši varenajiem somiem. Vai atceraties, ko teica Znaroks? Viņš vaidēja par tiesnešiem... Jūtat atšķirību, vai uzķērāt treneru rokrakstu, attieksmi un stīgu, kas ir tik ļoti vajadzīga, ja zini, ka nākamais mačs tev šajā turnīrā ir galvenais. Spēlētājiem ir ausis, viņi klausās. Ausis atrodas galvas abās pusēs – sānos. Tās saklausa vibrācijas, tās pieņem informāciju. Dānijas izlases treneris labi redzēja, kas notiek ar Latvijas izlasi laukumā – viņu nevarēja neiespaidot mūsu komandas solīdais sniegums čempionāta pirmajās divās spēlēs. Un viņš mēģināja uzminēt melodiju, kas noderētu viņa komandai, pirms latvieši nāk un viņus izmētā pa stūriem... Zviedrs (dāņus trenē zviedrs) trāpīja, Znaroks – aizlika garām. It kā jau visi saprata, ka nekāda vaļība netiks pieļauta, ka pretinieku nedrīkst vērtēt par zemu vai nenovērtēt. Taču atkārtošu vēlreiz – dāņu treneris savējos aizgūtnēm slavēja pēc bezcerīga zaudējuma 0:6 ar čehiem, mūsējais pēc iegūtā punkta pret somiem, meklēja cenzētus vārdus, lai aprakstītu tiesnešu mātes un citus viņu netradicionāli orientētos radiniekus... Ausis klausījās.
Mēs bijām gatavi šai spēlei tikai vārdos. Piekritīsiet, ar to laikam vajag sākt, ja vispār grib kaut ko izdarīt... Kāpēc nesekoja darbi, vai tie bija tik žēlīgi? Nospēlējuši divus mačus kā otrais numurs pret pasaules lielā sešinieka komandām, spēli pret Dāniju uzsākām kā antiņi, kas grib uzjāt stikla kalnā nevis ar apkaltu zirgu, bet uz slotas kāta. Pretinieks no pirmās minūtes uzspieda savu agresīvo taktiku viduszonā un mēs tā arī līdz mača izskaņai nebijām atraduši zāles – kā šo drudzi mazināt. Ar savu pasivitāti un toleranto spēles stilu (eh, kā te vajadzēja jau pirmajā minūtē vienu Kuldas trīssolīti...) mēs ļāvām Dānijai izskatīties pēc somiem, čehiem vai zviedriem, viņu labākajos piemēros. Turklāt, izrādījās, ka individuālās meistarības pretiniekam ir tieši tik daudz, lai mēs taisnīgi sildītu sodīto soliņu un tiesnešiem ar to pārsvarā nebija nekāda sakara. Paši, paši... Kas tālāk? Tas pats, kas baltkrieviem, slovēņiem un austriešiem. Izdzīvošanas turnīrs. Komanda mums laba, tikai tās galvas, galvas, galvas...
„Reiz bija divdesmit pieci alvas zaldātiņi, tie visi bija brāļi, jo dzimuši no vienas vecas alvas karotes...” Pasaka beidzas draņķīgi, taču ar morāli – mazais karavīrs uz vienas kājas piedzīvoja drūmos sūdus: samīlējās, pēc tam krita un cēlās, peldēja un slīka, līdz beigās vēl tika norīts... Visbeidzot, labo alvas zaldātiņu iemeta netīšām krāsnī, kur viņš, saprotams, ugunī izkusa. (..) „kad nākamajā dienā kalpone izgrāba pelnus, viņa atrada alvas sirsniņu. (..) Tad jau sanāk, ka sirds tam vīram bija un tieši tas padarīja viņu nelokāmu. Bet tā viena kāja, uz kuras viņš piekliboja – bija tikai prasta amatnieka kļūda, nekas vairāk... Jo galvenā bija sirds.
P.S. Tad, kas tur bija galvenais - galva vai sirds? - preses konferencē pārvaicāja treneris...
+9 [+] [-]
+3 [+] [-]
+30 [+] [-]
+6 [+] [-]
+11 [+] [-]
bet ko nu vairs padarīt - puiši šo putru savarīja, pašiem nu būs jaizsterbj (jānoturās augstākajā divīzijā)!!
+1 [+] [-]
+19 [+] [-]
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
+8 [+] [-]
Jā, vairāk par pieciem, sešiem nebūtu, taču ne jau spēlētāju prasmes dēļ, bet gan tādēļ, ka dāņu līga, līdzīgi kā visa pasaule, mokās finansiāli un tur gluži vienkārši ir mazāk leģionāru kā pirms pāris gadiem.
Jebkurā gadījumā, es ceru, ka pamazām apziņa, ka dinamieši(tomēr izlases bāze) nav zvaigznes, pēc kurām kāro katrs elites Eiropas klubs, ir sabiedrībā iestrādāta, taču nevajadzētu arī pārspīlēt.
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
+8 [+] [-]
tas ir sports un ne vienmēr uzvar stiprākais. Galvenais pukiem nenokārt degunus un parādīt visu ko prot izdzīvošanas turnīrā.
+11 [+] [-]
+4 [+] [-]
Ruugtums paliek, bet taads ir sports un kaadam ir jaazaudee... Par to kaa puishi ciinaajaas es nonjemu cepuri... Un par to, ka treneri gaaja uz visu banku arii vinju priekshaa... prasot maksimumu katraa speelee nevis tikai vienaa... Tikai taa var sasniegt augstus meerkjus, diemzeel kritieni ir neizbeegami... Uz priekshu Latvija!
+1 [+] [-]
Kārtējā izgāšanās spēlējot ar ņemamu pretinieku. Jau vismaz gadus 10 mēs vienmēr cīnamies, cīnamies rādām ragus, bet beigās izgāžamies... Varbūt beidzot aptvert savu vietu, un gatavoties spēlei ar savu oretinieku, nevis sprēgāt pret spēcīgiem, kas kā vienmēr izrādās ir kaķim zem astes.
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
Mums komanda būs vienīgā<kura grupā trešās vietas cienīga(pēc punktiem,vārtiem),bet spēlēs par palikšanu!!!
Traka diena!TRAKA!!!
[+] [-]
+1 [+] [-]
būtībā, vismaz es kā uzskatu, čaļi ir spēlējuši labi, tikai šoreiz 1. un 3. mačā veiksme gan bija pagriezusi muguru... Bet nevar visu laiku neveikties!
Jā, pret somiem mums paveicās ,bet arī ne "līdz galam", šovakar somiem arī pret čehiem totāli neveicās, vēl vairāk nekā pret mūsējiem. Izskaidrot? Bezjēdzīgi. Un tikpat bezjēdzīgi ir vainot arī mūsējos, ja vienā spēlē neizdevās gaidītais rezultāts. Jā, tā bija izšķirošā spēle, bet pasaule nav tikai balta vai melna!!!
Arī es pēc mača beigām jutos kā uz vientuļas salas izmests, bet nevainoju par to mūsu čaļus, jo viņi kapājās, vismaz 3. periodā (otro daļēji nozaga tiesneši, bet, pat neraugoties uz to, no 0:1 izdevās vismaz 2:2 panākt!) darīja ko varēja, bet veiksme šoreiz nebija viņu pusē...
Un, kas ir veiksme sportā (nerunāsim par skriešanu utt.), es domāju, visiem skaidrs.
Tā kā labāk būsim atbalstoši līdzjutēji nekā prominenti kritiķi!
[+] [-]
Bet nu tā,ja ievainojumi sadzīs,un diskābeļi beigsies,un galvenais tajā pašā galvā būs skaidrība,kas un kā,tad būs viss bumbās!Mums komanda ir laba.Viņa daudz var,un cinās vienmēr,tik dažreiz nesanāk!!!Galvenais,lai gribās!!!!! Vinnēt!
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-2 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Šodien pēc spēles ar slovēniju domāju... ka visam sliktajam savs labums. Varbūt mums ar kaunu jāizkrīt no elites grupas (lai kā man pašam to negribētos) un tad varbūt būs pamats kādām nopietnām pārmaiņām - būs laiks sākt vērtēt mūsu hokeja līmeni ar citām mērauklām. Nevis priecāties ka kārtējo gadu noturējāmies elitē bet fiksēt kur šodien esam, kur gribam būt nākotnē un kā/ko darīt lai tur nokļūtu.