Trāpīt vai uzticēties?

Tas, ka Rīgas Dinamo un arī šo rindu autors visas sezonas garumā priecājās, ka ir izdevies komandas sastāvam piesaistīt divus labus vārtsargus, kas tagad velk savu vezumu, bija acīmredzami. Tas, ka mēģinot izvēlēties starp diviem, vienā brīdī iesēdīsimies peļķē – arī tas tika prognozēts. Tomēr treneri palika pie sava, spītīgi ignorējot patiesības, kas ir pārbaudītas pasaules hokejā gadu desmitus. Izslēgšanas spēlēs šādi eksperimenti drīzāk veiksmi pavada kā nejaušs garāmgājējs, nevis kā tālredzīgs gājiens ar zirdziņu. Mums tāda cūcene trāpījās sērijā pret Maskavas Dinamo, bet jau nākamajā kārtā pret Lokomotiv – viss tika salikts pa kaktiem un stūriem. Pēkšņi, viena no mūsu šķietami stiprākajām pozīcijām pārvērtās par reālu caurumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Kas tas bija? Vai tikai pretinieka pārspēks un meistarības? Vārtsargi parasti play off sērijas izvelk, ne tikai atsitot un ķerot ripas, bet arī šīs vārdkopas visās nozīmēs – stāvot uz galvas. Vai Holts un Telkvists pret Jaroslavļu to parādīja? Nē... Kāpēc? Tāpēc, ka ne viņiem pašiem, ne komandas vadībai, tā arī nepalika skaidrs, kurš tur ir galvenais. Bet, ja šāda pārliecība nav, tad vārtsargu jautājums parasti saiet tūtē. Pārspīlēju? Nemaz. Aplūkojiet šī gada Gagarina kausa izcīņas gaitu un redzēsiet – komandas, kas uzticas savam galvenajam vārtsargam (vienam!), sasniedz to, ko gribējušas. Tie, kas raustās kā puņķi uz drāts – saņem, ko pelnījuši...

Pirmajā kārtā Rietumu galā zaudēja Minska, Maskavas Dinamo un Spartak, Severstaļ, bet Austrumos attiecīgi Sibirj, Ņeftehimik, Baris un Jugra. No šīm astoņām komandām, tikai Spartaks, Maskavas Dinamo un Ņeftehimik mēģināja likt uz vienu vārtsargu, pārējās piecas meklēja laimīgo kārti... Nesanāca. Tostarp, ja aplūkojam komandas, kas tobrīd tika tālāk, tad tikai Rīgas Dinamo iekļuva otrajā kārtā ar tā saukto divu vārtsargu kārtību. Daļēji pie šiem veiksminiekiem varētu pieskaitīt arī Lokomotiv, taču viņu vārtu trīceklis jau bija manām sērijā pret Minsku. Zīmīgi sanāca, ka mums pretī nāca tieši Jaroslavļa, kuras vājākais posms bija vārtsargu pozīcija. Tā mēs domājām pirms sērijas, tā tas arī bija. Savukārt, mēs – savu tobrīd šķietami spēcīgāko sadaļu, paši izvarojām. Tas, ka Lokomotiv treneris Vujteks vārtsargu jautājumā dzīvoja ar to pašu drudzi, ar ko viņa kolēģis Šuplers – pierādījās trešajā kārtā. Mitišču zirdziņi piesmēja Lokomotiv, taču galvenais pārsvars tika iegūts tieši ap vārtiem – tieši tur, kur Jaroslavļa nebija pārliecināta. Jo tāpat kā Rīgai, viņiem nebija pirmais vārtsargs, vai vismaz – treneri nesaprata, kurš tas varētu būt. Ja uzticies abiem, abus vienalga nevar vārtos likt reizē.

Pļāpāt par to, ka vienam vārtsargam ir grūti izturēt izslēgšanas spēles slodzes, ka šis spiediens ir par lielu – tas nav nopietni. Vārtsargu psiholoģija šajā gadījumā ir izšķirošais faktors, bet viņiem svarīgi, ja treneri uzticas. Play off sērija ir pret vienu komandu, kas tieši vārtsargam ļauj pilnībā izbaudīt spēles pavedienu. Ja viņš ir noķēris garšu mutē, tā nepazūd. Raug, no četrām komandām, kas spēlēja Gagarina kausa pusfinālā – tātad, iekļuva starp līgas četrām labākajām vienībām – tikai Lokomotiv treneri iznāca laukumā ar divu vārtsargu konceptu. Teorētiski Kočņevs jau it kā bija galvenais, taču Vjuhinu ik pa brīdim tika likts viņa vietā vai gāja uz maiņu. Kad tika pazaudēta pret Atlant pirmā spēle, Kočņevu nosēdināja malā un tagad vajadzēja vilkt Vjuhinam. Viņš nebija slikts, taču, iespējams, ka ar vēlu Vujteks saprata, ka tā arī nebija pratis visas sezonas garumā uztaustīt savu pirmo veci. Kad tas notika, sezona beidzās. Tostarp Atlant mierīgi – kā deva Baruļinam rokās valgus, tā viņš tos neatlaida. Tieši tāpat varam iezīmēt Austrumu konferences abas labākās komandas – Ufu un Magņitagorsku. Abas izvēlējās galvenos darītājus bez atkāpēm, lai gan rocība noteikti atļāva sameklēt tirgū vismaz divus labus vārtsargus. Priekš kam? Salavats bija graujoši pārliecinošs ar Ersbergu, magņitka – ar Gelašvilli. Turklāt, pēdējais nav dalījis vārtus ne mirkli ar savas komandas otro numuru, par ko sezonas laikā saposās Proskurjakovs (18 spēles, 10 uzvaras!). Varētu domāt – solīda rezerve. Taču – janvāra beigās savu otru labāko vārtsargu magņitka aizmainīja uz CSKA un play off sāka ar nepārprotamu mājienu, kam pieder stallis. Tagad Gelašvilli to attaisno ar uzviju un nebūs brīnums, ka Metallurg pusfināla sērijas septītajā mačā izsitīs arī neapšaubāmo favorītu Ufu.

Vārtsarga psiholoģija tieši Salavata un Magņitkas izšķirošajā spēlē var būt galvenais temats, par ko runāt. Skaidrs, ka treneri jūt labāk savas komandas strāvojumus, viņu intuīcija ir trenēta tieši pie apmales, nevis no skatītāju tribīnēm. Taču abu komandu sestajā mačā, kad Metalurgam vajadzēja tikai uzvaru, lai sērijā panāktu izlīdzinājumu, jau spēles pirmajā trešdaļā notika dažas zīmīgas rokādes. Ufa pirmajā pusminūtē guva ātrus vārtus, taču līdz trešdaļas 13. minūtei šo handikapu jau bija pazaudējusi. Vēl vairāk – pēc otrā metiena uz Ersberga vārtiem, rezultāts jau kļuva 2:1 magņitkas labā, kas ufiešus iedzina vieglā panikā. Viņi savu pretinieku bija nomētājuši, taču rezultāts uz tablo ņirdza pretī pavisam kaut ko citu. Krievijas izlases treneris Bikovs rīkojās zibenīgi – Ersbergs tika nomainītis pret Koļesņiku. Vainīgs vārtsargs? Iespējams. Mājiens komandai? Arī piezīme vietā – sak, veči, saņemamies... Tajā pašā laikā mēģiniet iztēloties pretinieku komandas sajūtas – viņi pēkšņi ieraudzīja iespēju, ko izmantoja. Jo Ufa bija savu mūri (Ersbergs bija aizvadījis 14 play off spēles, kurās vidēji ielaidis 2.06 ripas mačā) atsēdinājusi. Pats vārtsargs pēc spēles neslēpa pārsteigumu, kāpēc viņu nomainīja, taču – treneris lemj un izrīko. Tagad Bikovam septītā spēle savā laukumā. Ar vārtsargu, ko viņš nomainīja, bet tik pat labi var teikt – pasaudzēja izšķirošajam vakaram. Vai pasaudzēja? Redzēsim, kā beigsies spēle... Tomēr stāsts jau nav par trāpīšanu, bet gan par uzticību. Varbūt Bikovs ar šo ātro maiņu būs savācis Ersberga nervus, bet, varbūt tieši pretēji – sagrāvis sēriju... Taču fabula paliek nemainīga – vienam vienmēr ir jābūt galvenajam.