Nedzer un nesmēķē
Šonedēļ Ernests Gulbis atgriežas pasaules tenisa ranga pirmajā simtniekā. Kaut kur blakus viņam esot arī spēlētāji, kas gluži nepieder vai neiederas šajā bariņā – tādi, kas nemāk tenisu tik labi spēlēt... Gulbis māk!
Ernests ir atgriezies un tā ir laba ziņa visiem Latvijas sporta līdzjutējiem. Viņa uzvaru Delrejbīčā pamanīja arī tenisa pasaule – ievērojot Gulbja stabilitāti izspēlēs, analizējot viņa tehniku, iespaidīgo servi un tamlīdzīgi. Tas viss nāk kopā ar Ernesta otru pusi – viņa verbālo caureju, kas pamazām sāk izskatīties kā uzspēlēts un apzināti veidots teātris. Vēl tam ir gaumes robežas... Nav slikti, ja cilvēkam ir ko teikt, ka viņš neslēpj savas domas, ka viņam ir viedoklis. Savā ziņā latvietis ir labi novērtējis tenisa sabiedrības piefrizēto stīvumu, mākslīgo smaidu un nogurušo standartu. Uz šāda fona viņa balto zobu rinda un asā mēle patiešām izceļas un, ja vēl tam pieliek klāt paša spēli, kuras ietvars pēdējā mēneša laikā sāk attaisnot daudzinātā talanta izpausmes, mēs iztēlē iegūstam pasaules tenisa klases jaunekli... Bravurīgu, pašpārliecinātu, mērķtiecīgu, gribošu, meistarīgu. Nav nekādu šaubu, ka jau šogad Ernests pasaules rangā būs turpat, kur jau reiz bija – pie divdesmitnieka. Pagaidām ir maz tādu blakusapstākļu, kas šo prognozi varētu novirzīt, ja tiek saglabāts uzsāktais temps. Viņš jau bija kritis gana zemu, tāpēc tagad lēcieni pa ranga peļķēm uz tuvāko sausāko vietu, būs kā rotaļa. Ārēji Ernests noteikti gribētu saglabāt šo naivo bezrūpību, vieglumu, jo tā ir viņa būtība, neizrādīt vājumus – tiesa, ja kādam liekas, ka Gulbja atgriešanās pieminētajā simtniekā ir balstīta tikai uz talantu vien, tad šie ļaudis smagi maldās.
Profesionālais sports vispirms ir smags darbs, bet pēc tam - tā ir izrāde. Izklaides industrija. Ja cilvēks sadomājas, ka viņš vispirms būs aktieris un pēc tam – strādās, tad tādus sauc par pašdarbniekiem. Gulbis šobrīd ir pamainījis prioritātes sev apkārt, tāpēc tagad viņš ir tuvāk profesionālajai skatuvei. Pirms tam bija untumains amatieris, kas ievīstīts pamperos un apčubināts, ik pa brīdim prasīja sev pievērst uzmanību... Tas nav pārmetums – dzimis un audzis ģimenē, kur vārdam trūkums ir izveidota muzeja ekspozīcija – Ernests nemaz nevarēja iznākt priekšplānā pa citu ceļu vai durvīm. Te drīzāk ir jāapbrīno viņa vecāku (tēva) pacietības mērs, kas ap savu porcelāna lellīti veidoja spilventiņu etīdes. Talants prasa noteiktu uzmanību un aprūpi – arī tā ir vērtība, ja apkārt šādam indivīdam veidojas izpratnes, iecietības un piedošanas mērs. Ja kāds nav pamanījis, tad profesionālajā tenisā Ernests Gulbis jau ir astoņus gadus. Lai arī uz papīra ar tenisa spēli būs nopelnījis ap trīs miljoniem dolāru, šaubos vai savus tēriņus šajā spēlē viņš spēj apmaksāt pats... Vēl ne. Arī tā ir liela priekšrocība, ka vari šādu dzīvesveidu atļauties. Tāpēc Ernesta vulkāna izvirdums par dažiem kolēģiem, kas pēc meistarības neatbilst ranga pirmajam simtniekam, drīzāk ir uzskatāms par bērnišķīgu aizvainojumu un, nevis par varenā Gulbja uzdrīkstēšanos pateikt, ko domā. Jo neba jau tie „nīkuļi” vai „nespējnieki” paši izdomāja šādu kārtību, šādu rangu un šādu punktu skaitīšanas mehānismu, kas tagad viņiem tur ļauj atrasties un smelt virtuālo apbrīnu. Latvietis šajā ziņā atgādināja nevis Robinu Hudu, bet gan piedzērušos, talantīgu dzejnieku, kas piedraud kolēģiem nedzērājiem – sak, pēc atskurbšanas radīšu šedevru... Ja paskatāmies uz šīm atklāsmēm no to puses, kas vēl pagājušajā nedēļā bija tajā mistiskajā ATP ranga simtniekā, tad viņi ar tik pat nosvērtu intonāciju var Ernestam ierīvēt zem zoda citas patiesībās – nu, piemēram, ka pasaulē nav nemaz tik daudz tādu tenisistu, kas var atļauties spēlēt šo spēli un, nedomāt par naudu, par iztikšanu, par ienākumiem. Un vēl būs kādi divi vai trīs simti, atvainojos, iespējams, pat tūkstoši, kas mierīgi pateiks, ka viņi ir vai – ir bijuši talantīgāki par Gulbi, tikai viņiem nav tik bagāts tētis... Eu, Ernest, maināmies vietām! Viņi varētu kliegt. Tomēr viņi paklusēs... Jo ne jau par tēviem šis stāsts, bet gan par elementāru cieņu.
Starp tiem, kas pagājušajā nedēļā vēl atradās pasaules tenisa ranga pirmajā simtniekā, Gulbis dažādos laikos bija spēlējis ar 75. Tātad – ar trīs ceturtdaļām no visa bara. Ja esam korekti, tad noliekam uzreiz malā tos 25, ar kuriem Ernests nav ticies kortā – teorētiski var pieņemt, ka pat ar neapbruņotu aci var saskatīt kāda spēju vai nespēju, tomēr, šī ir tā reize, ka princips zobs pret zobu strādā vislabāk. Jo kā Gulbis var zināt, ka kāds no šiem neklātniekiem ir sliktāks par viņu pašu? Redz? Dzird? Domā? Tas nav arguments. No atlikušajiem septiņdesmit pieciem, divdesmit četri ir tādi, kam pret Ernestu ir negatīva spēļu (uzvara/zaudējums) bilance. Ar 14 viņš ir kortu brālīgi dalījis, bet tiekoties ar 37 citiem, savstarpējos mačos zaudējis. Varam pieņemt, ka Gulbis tos nespējniekus atrod starp tiem 24, kurus viņš ir dažādos laikos apspēlējis. Tādā gadījumā, pie vispārējās noskaņas, ko viņš izspēlē, būtu tikai dabiski, ka Ernests sāktu saukt arī uzvārdus. Kāpēc viņš to nedara? Baidās dabūt pa muti? Tad, lai sauc to uzvārdus, kas šādu kārtību ir izdomājuši... Nebūt nesaku, ka Ernests šajā situācijā ir aplauzies ar kolēģu vērtējumu, vien atļaujos pasvītrot to vienkāršo kārtību – spēlētāji nav vainīgi, ja viņi, izmantojot esošos noteikumus, spēj iekļūt tur, kur Gulbis pēdējo pusotru gadu nebija. Un nebija nevis tāpēc, ka latvieti kāds izmuļķoja, piemānīja vai vēl triviālāk – viņam nepateica, bet gan tāpēc, ka tobrīd Ernests Gulbis bija sliktāks tenisists par tiem citiem. Objektīvi, viņš bija sliktāks, ko pats parādīja ar savu spēli kortā.
Profesionālajā sportā milzu nozīme ir psiholoģijai un var pieņemt, ka Ernesta ārējās vaļības ar muti, ir daļa no spēles, kas viņam gluži vienkārši nepieciešama. Viņš darbojas ar ieročiem, kas ir viņa rīcībā. Ja kādu šī muldēšana satrauc, uzbudina vai tracina – neko darīt! Neviens nevar šajā brīvajā pasaulē liegt otram iespēju izteikties. Iespējams, ka šī izrunāšanās vairāk ir domāta pašam Gulbim – kā savdabīga terapija, kā spēja ar kaut ko uz vispārējās konkurences fona izcelties. Tā ir spilgta viņa rakstura iezīme, kas, visticamāk, organiski papildina Ernesta būtību, rada viņā komfortu, harmoniju, pašapmierinājumu un, visbeidzot – padara viņu stiprāku arī uz laukuma. Vai pamanījāt triku Delrejbīčā, kad Gulbis uzsāka diskusiju ar tiesnesi – pirms pretinieks gatavojās izspēlēt savu karjeras svarīgāko geimu? Rezultāts tobrīd bija 5:4... Šī mazā pauzīte izsita francūzi no ritma un iedeva trumpjus latvietim. Tas nebija aizliegts, tomēr – zaudētājs pēc mača atzina, ka tas viņam nav paticis. Lūk, tā šie gladiatori rāpo – ar visām četrām, ja ir vajadzīgs. Meklē tās spraudziņas, kas viņus padara par uzvarētājiem. Tomēr, ārkārtīgi šaura ir tā līnija, kas labu spēlētāju un viņa niķus, stiķus, šķir no aprobežota un dumja raketes turētāja... Kad Ernestam Gulbim spēle nevedās - un tas patiešām nebija tik sen! – vai mēs dzirdējām no viņa sprakšķus un dzirksteles par apkārtējo vidi, par dzīvi, par pretiniekiem? Tagad mēs zinām, ka latvietis vairs nedzer un nesmēķē, iet laicīgi gulēt, ievēro citus režīmus, kas nepieciešams tam līmenim, ko sauc par pasaules klases tenisu. Lūk, tā esot daļa no viņa veiksmes, no šī brīža spēles panākumu atslēgām. Cik atklāti? Jā, atklāti gan, vien žēl tos iepriekšējos izcilos trenerus, kas nesavāktajam Ernestam mēģināja kaut ko mācīt un rādīt pa ceļam uz viņa nākamo pieredzes pieturu, tā arī nesatiekoties ar to Ernestu, kas... nedzer un nepīpē. Gulbis mainīja trenerus un raketes, bet izrādījās, ka vajadzēja pašam...mainīties. Cik vienkārši!
[+] [-]
+2 [+] [-]
Atceros Gulbja karjeras sākumā Armands Puče jau tādus neizprotami "pozitīvos" rakstiņus par Gulbi cepa. Iemesls laikam bija Lemberga un Gulbja seniora nopietnās nesaskaņas.
+4 [+] [-]
Pec sasniegumiem - vinsh ir top30 un pec Roland Garros- esmu pilnigi droshs, ka top30 atgriezisies.
+3 [+] [-]
[+] [-]
+2 [+] [-]
Tu zini cik ATP ranking atrodas tenisisti...
Bet kā jau parasti pinla d i r s a ar Latviešu Heiteriem....
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Daudz mož pāri nepaliek, bet ne jau nu tā, ka 3 ļimonus nopelnījušam nav pa ko istabu īrēt...
+2 [+] [-]
-2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Varbūt kāds te kko nesaprata, man personīgi ir viss skaidrs, Ernests ir pelnījis kritiku par savu nerealizēto talantu un tas, ka viņš nedod intervijas nav slikto žurnālistu nopelns, bet gan paša nopelnītā attieksme pret sevi - ko gan vēl var labu par viņu pateikt ?! šitā vajag mācēt 8 gadus čakarēt prātu sev un faniem...arī tēvam starp citu, kurš savu izlutināto dēliņu vēl pacieš - jau vismaz kādus 5 gadus varēja pelnīt piķi ar tenisu esot ja ne 10-niekā, tad 20-niekā jau nu stabili...
Ernests nedod intervijas mūsu žurnālistiem, jo tie uzdod āķīgus jautājumus par Gulbja neadekvāto spēli
[+] [-]
Atzīstu - Pučes intervijas ir lieliskas un viņš māk uzdot labus jautājumus, bet lielākā daļa Latvijas sporta žurnālistu ir slikti amatieri, kurtus nevajadzētu laist klāt nevienam sportistam.
[+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
cerēsim ka Gulbim vēl viss priekšā
[+] [-]
Un, Armand Puče, ja Tev patīk šādi provocēt savējos, tad uztaisi interviju ar Ozoliņu un iztaujā sīki 1,5h par šmigu, koksu un visām mau*ām. Domāju, ka uz ko tādu Tu nebūtu spējīgs, un līdzjutēji Tevi diez vai cienītu. Tad labāk aizver savu pāksti un nemēģini mācīt profesionālu tenisistu kā uzvesties. Viņš mums tāds viens un labāk ir paklusēt nekā mācīt dzīvot kādam kurš ielauzies tur kur neviens no mūsējiem nav bijis.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Viņš intervijas nedod dzeltenajai presei. Sportacentrā dažkārt ir video intervijas ar viņu.
[+] [-]
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
Un Zemgusu 19 gadi un Gulbi 24 gadi ,kā melns pret baltu ......
Gulbis savos 24 gados vel uzvedas ka 17 ........