Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:459, Did:0, useCase: 3

Kad motors niķojas, bet šoferis – apmaldījies

Kad motors niķojas, bet šoferis – apmaldījies
Švainstaigera savainojums ir noteicis Minhenē futbola sezonas laika apstākļus...

Foto: Bayern.de

Minhenes „Bayern” šobrīd neiet viegli. Zaudējums bundeslīgā Leverkūzenes „Bayer”, kas, starp citu, ir pirmais pēdējo 6 gadu laikā, liek nospiest trauksmes pogu. Pirksts pie viņas šosezon ir stiepies ik pa laikam, taču šobrīd sezona reāli slīd ārā no rokām – jārīkojas. Vai „Bayern” tam ir gatavi?

Neaizstājamais Švainstaigers

Sezonu Minhenes „Bayern” iesāka un aizvadīja pārliecinoši, demonstrējot izcili noslīpētu mehānismu. Uzvaras krājās kaudzē bundeslīgā, pārliecinoši tika spēlēts arī UEFA Čempionu līgā, kur vieta tika ierādīta „Manchester City”. Tomēr šobrīd, 10 kārtas pirms bundeslīgas beigām, varam uz sezonas sākumu skatīties ar nostalģiju, jo bundeslīgā deficīts līdz 1. vietai ir 7 punkti, bet Čempionu līgā komanda ir soļa attālumā no fiasko jau turnīra 1/8 finālā. Kas notika? Viens vārds – savainojums. Savainojums, kas piemeklēja Bastianu Švainstaigeru, novembrī spēlējot UEFA Čempionu līgā pret „Napoli”. Tobrīd rezultāts 3:0 par labu „Bayern”, komanda spēlē izcili. Puslaika beigās Švainstaigers laukumu pamet uz nestuvēm. Šīs dažas minūtes var uzskatīt par beigu sākumu, jo jau otrajā puslaikā „Bayern” pilnībā atdeva iniciatīvu, gandrīz atdodot arī uzvaru. Toreiz paveicās, taču pēc tam – ne.

Komandas spēle sagāzās kā kāršu namiņš – uzreiz pēc tam vārga uzvara pār „Augsburg”, zaudējumi Dortmundes „Borussia” un „Mainz”, no pārliecinošas 1. vietas, kuru sargāja 5 punktu handikaps, atkrītot uz trešo. Tas viss notika novembra beigās. Kas ir mainījies? Būtībā – nekas. Švainstaigers janvārī atgriezās, taču šobrīd atkal ir lazaretē, bet Minhene – krīt arvien dziļāk bedrē. Pēdējās spēles to apliecina, jo Čempionu līgā zaudēts „Basel” (0:1), bet bundeslīgā sāpīgs zaudējums „Bayer” – 0:2. Vērsīšu uzmanību – nevienu gūtu vārtu šajās spēlēs. Nevarētu teikt, ka nav momentu, tāpat kā nevar sūdzēties par izpildītāju meistarību, taču individuālie centieni, tas nav ceļš, kādā bavārieši gūst panākumus. Līdz ar to apklusis ir komandas pastnieks (ceru, Karls Melons neapvainosies par šādu zaimošanu) Mario Gomezs, kurš bez komandas biedru sarūpētajiem pensiju konvertiem (ceru, pastnieki neapvainosies par šādu zaimošanu) mirst badā. Vai tiešām vienu cilvēku ir tik grūti aizstāt? Vismaz šai komandai – noteikti. Un tas jau liecina par vadītāju (ne)kompetenci.

Kross kā barometrs

„Bayern” galveno treneri Jupu Heinckesu nevar vainot par centības vai izdomas trūkumu, jo viņš ir izmēģinājis daudz, bet kā izrādās – ne visu. Tiesa, nu jau viņa rokādēs sāk iezagties panika, jo striķīši tiek raustīti arvien haotiskāk, savām leļļu teātra zvaigznēm liekot izskatīties vēl neveiklākām. Piemēram, Millera un Robena rokāde spēlē pret „Bayer”, ar zemtekstu – interesanti, kas notiks, ja es izdarīšu šādi? Tādus piemērus var uzskaitīt vēl un vēl, taču - kas no tā iegūts? Nekas.

Minhenes „Bayern” panākumu stūrakmeņi pēdējās sezonās ir nemainīgi – radoša, taču ne patvaļīga spēle uzbrukumā, kur tīrasiņu uzbrucēju Gomezu stutē pavadošā svīta Riberī – Millers – Robens, bet laukuma vidusdaļā saimnieko Švainstaigers, ar acu kaktiņu pieskatot un vajadzīgajos rāmjos ieliekot Toniju Krosu. Aizsardzībā aktīvs presings, veidojot lamatas, kad uzbrukuma virzība norit pa laukuma malām. Ko mēs no tā redzam lielākajā daļā šīs sezonas, kad spēli no malas noraugās Švainstaigers? Bieži vien – neko.

Heinckess izraudzījās jauno līderi, diriģenta zizli uzticot Tonijam Krosam. Ulī Hēness jau ir paspējis Krosu uzslavēt, sakot, ka viņš nebija ticējis šādam puiša progresam, un nu esot atrasta pēdējā sastāvdaļa komandai, kas pārņems varu pasaules klubu futbolā no „Barcelona”. Nevar nepiekrist, taču Kross uzskatāmi šosezon ir parādījis, ka klūpot pats, līdzi tiks aizvilkta visa komanda, kas līderim ir nepiedienīga īpašība. Tieši Krosu gribētos izcelt kā „Bayern” sezonas svarīgāko spēlētāju, jo Švainstaigera prombūtnes laikā viņš ir kā barometrs – slikti spēlē viņš, slikti spēlē komanda un otrādi.

Jāatzīst, ka laukuma centrs – tā ir pozīcija, kurai Heinckess tā arī nav atradis īstos izpildītājus. Ja sezonas sākumā tur kopā ar Švainstaigeru labi izskatījās gan Kross, gan Luiss Gustavo, tad vēlākās variācijas ir nesušas vai nu īsus uzplaiksnījumus, vai – apmākušos dienu, bez pazīmēm uz sauli. Timoščukam trūkst radošuma un talanta, Alabam – pieredzes, Luiss Gustavo ir vērtīgāks aizsardzībā un laukuma dziļumā, Kross – uzbrukumā. Katram no viņiem ir savi plusi, taču nevienam nav tā īpašību un prasmju kopuma, kāds piemīt Švainstaigeram. Cerīgs solījās būt modelis Kross – Luiss Gustavo, taču spēlē pret Dortmundi, kas bija t.s. 6 punktu spēle, neko neparādīja, atdodot iniciatīvu vidējā līnijā. Šī spēle bija labs barometrs, jo Dortmunde spēlē ar tādu pašu, tikai niansēs atšķirīgu taktisko zīmējumu. It kā jau ir spēlētāji, no kā izvēlēties, bet ko dod pieci grezni sandaļu pāri, ja ārā ir ziema?

Izniekotais janvāris, apmulsušais treneris

Šķita, ka janvārī „Bayern” varētu papildināt divas pozīcijas, atrodot dublierus Švainstaigeram un Robenam, taču tas netika izdarīts. Janvāris bija laiks, kad Švainstaigers atgriezās, turklāt ar gūtiem vārtiem, radot „nu tik būs!” sajūtu. Tomēr ķezas gadās, tāpēc rezervistu soliņam prasītos būt garākam. It kā jau meistarīgu spēlētāju netrūkst, bet daļai no tiem ir piekabināta birka „Van Gāla atstātās mantas”, tāpēc arī apiešanas ar šīm „mantām” ir gluži kā ar svešu apakšveļu – pārvieto ar pēc iespējas mazāku pieskārienu, pēc iespējas retāk. Piemēram, universālais Daniels Pranjičs, iespējams, būtu spējīgs ienest svaigas vēsmas, ja vien viņam uzticētos. Tāpat arī Van Gāla no pagraba izceltie Millers un Badštubers pie Heinckesa spēlē pieticīgāk, par Van Buitenu un Oliču nemaz nerunājot. Tiesa, pēdējo divu gadījumā ir jārunā arī par savainojumiem. Prasās pēc krasākiem pārkārtojumiem, bet nerodas iespaids, ka Heinckess būtu uz tiem tendēts. Tomēr savi iedīgļi ir manāmi, un viens no tiem varētu būt traumatiskais Arjens Robens, kuram Heinckess jau ilgāku laiku it kā meklējot aizstājēju.

Interesanti mēdz būt viņa izteikumi un skaidrojumi publiskajā telpā. Piemēram, par neveiksmju cēloni – medijiem – viņš žēlojas...medijiem. Par sievasmāti viņš arī sūdzas sievasmātei? Šeit vainīgs laikam būs mulsums un spiediens, kas ir neatņemama „Bayern” sastāvdaļa – viņam, trenējot komandu jau trešo reizi, pie tā vajadzēja pierast. Pierast pie tā, pie kā nespēja, piemēram, Magats vai tādi spēlētāji kā Deizlers un Efenbergs. Ir jau arī ko turēt, jo šī sezona klubam ir svarīga, proti, UEFA Čempionu līgas fināls notiks Minhenē, bet bundeslīgā otro sezonu pēc kārtas atdot titulu Dortmundei – tas jau būtu pa traku. Stingrais zars, uz kura sezonas sākumā tik droši sēdēja šī varenā organizācija, ir sācis lūzt, taču vēl nav par vēlu, lai izdomātu, kā piezemēties ar cieņu, nevis ar dibenu pa priekšu.

  +1 [+] [-]

, 2012-03-04 22:45, pirms 13 gadiem
Heinkess iebrauca auzās, izskatās, ka šogad arī Dortmunde aizbēgs. jācer, ka Švainijs palīdzes izlasei vasarā