Intriga izsmelta. Paliek – meistarība.

5 lietas, kas stiprina Dinamo spēlētāju psiholoģiju..

1) Pirmās spēles graujošais fons
Tagad mēs saprotam, ka komanda nebija gatava šajā mačā demonstrēt play off cienīgu hokeju. Vai tā ir treneru problēma, vai pašu spēlētāju galvas – varbūt, abi kopā – nav būtiski. Regulārā čempionāta izskaņa pagāja kā uz vienas slidas un maz kāds varēja pamanīt, ka tām pāris uzvarām aiz muguras stāv mānīgais pašpārliecinātības velniņš. Vieglums, ar kādu Torpedo mūs sagrāva pirmajā sērijas mačā, šo sajūtu bacili pielipināja pretiniekam. Šobrīd ir acīmredzams, ka viņi netiek ārā no šī burbuļa. Vēl trakāk – izrādās, ka Dinamo nebūt nav deķītis, uz kura varēs saulītē atlaisties un labot rezultativitātes rekordus. Savukārt, mums tas ir svaigs piemērs, cik maz vajag, lai komanda kopumā tiktu izvarota. Nedomāju, ka spēlētāji to ir aizmirsuši.

2) Agresivitāte un spēka spēle
Torpedo cenšas mums pretī nolikt savus plecus, bet – mums tie ir stiprāki, asāki... Regulārajā čempionātā ir iespēja vienu vakaru dabūt pa seju, bet jau nākamajā sastapties ar jaunu izaicinātāju. Izslēgšanas spēlēs ir citādi – te katru vakaru, līdz pat sērijas beigām, pretī nāk vieni un tie paši purni. Tie neatstāj vienaldzīgu nevienu, bet pats trakākais – ar katru nākamo vakaru šīs sejas paliek arvien cietākas. Ja paņemam Dinamo kā šādu cīņu prototipu, tad mūsu hokejisti ir rūdītāki, sīkstāki. Tās ir pavisam mazas epizodes, bet tās izšķir sērijas gaitu. Piemēram, Cipuļa noraidījums, kur tiesnesis Mārtiņu formāli aizdzina prom – nebija jau citu variantu, ja uz ledus ir asinis. Realitāte ir piezemētāka - pretinieks nebija pie apmales sagrupējies, nebija gaidījis šādu spēka paņēmienu. Mēs to gaidām.

3) Iniciatīva
Torpedo treneru kolektīvs ir gana gudrs, lai variētu ar sastāvu un mūs vadātu pa apli. Tiesa, viņi laukumā paši neiet – tur darbiņš jāizdara hokejistiem. Pārsteidzoši, bet kopš otrā mača, Dinamo nav atdevis pretiniekam iniciatīvu – vēl vairāk, mēs esam aktīvāki, mērķtiecīgāki, drošāki, pārliecinošāki. Pēc otrās spēles padomāju, ka tā būs Torpedo taktika, bet trešajā redzu – iniciatīvu viņi atdod, bet paņemt atpakaļ to nemāk. Šķiet, ka viņu pretuzbrukumu limits tika izsmelts 29. feberuāra vakarā. Tagad pretinieks cenšas, bet teikt, ka mūsu aizsardzība tiek rauta gabalos – vairs nevar. Vēl vairāk – diezgan uzskatāms bija akcents, kad Dinamo treneri, noteiktos spēles brīžos blakus Ozoliņam lika klāt vecāko Rēdlihu. Jāatzīst, Ješka arī nav slikts, tikai viņš bieži vien savā zonā no ripas kratās vaļā kā no karsta kartupeļa, atstājot Ozoliņu kailu uz avantūras lāviņas... Jauki, ka tiek darīts viss, lai mazinātu pat visniecīgāko iespēju, aizķerties savā zonā ar nepārdomātiem lēmumiem.

4) Izpildītāju krāsas
Pirmā maiņa uguņo un, ja viņi ripu kustināt par vienu piespēli ātrāk (vai vairāk), Torpedo klātos vēl grūtāk. Hosa pieteicis sevi pilnīgi jaunā kvalitātē – pirmkārt, ar darba apjomu, ar ļoti labu fizisko formu un kā allaž – ar metienu kvantitāti. Viņa sportiskā gatavība ļauj spēles beigās iet laukumā katrā otrajā maiņā, bet – ja iemetiens ir pretinieku zonā, nav nekā bīstamāka, ja notiek zibenīga izspēle uz Marsela nūjas. Mazliet žēl, ka Ņiživija rokām un galvai nevaram atrast blakus pienācīgus realizētājus, bet – tā ir mūsu šīs sezonas komplektācija. Uz Lundmarku un Luseniusu uzbrukumā ir bēdīgi skatīties, bet – viņi vismaz ir sapratuši, ka savu tehnisko nevarēšanu jākompensē ar kājām. Šobrīd esam Torpedo priekšā nolikuši divas maiņas, kas rada un veido, bet divas – kas kož un grauj. Turklāt, visai komandai kopumā ir piepotēts klāt agresivitātes zars, kam Torpedo izrādās nav gatavi. Ko viņiem darīt? Būt tik pat agresīviem. Bez sāpēm to nav iespējams izkārtot. Atliek vien atbildēt – kurai no komandām ir augstāks sāpju slieksnis? Mēs noteikti zinām, ka bez sāpēm sēriju neuzvarēt...

5) Vārtsargs
Ja par Torpedo mēs varam teikt – vispirms Kovaļs un tad komanda, tad Dinamo sakarā šī kārtība jāapgriež otrādi. Komanda un – tikai pēc tam vārtsargs. Holta nepārliecinošais sniegums ir piespiedis trenerus izvēlēties tādu taktiku, kas pēc iespējas mazāk liek uztraukt mūsu posteni Nr.1. Pirmkārt, ir jāizslēdz iespēja pretuzbrukumiem, otrkārt, pēc iespējas ātrāk jādabū ripa ārā no savas zonas. Tas, ka Jučers piespiedu kārtā ir ielecis šajos ratos, kopējo atbildību pret vārtsargu nemaina. Arī Māris jāciena. Vai no viņa sagaidīsim brīnumus? Nē. Bet, ja Dinamo saglabās pēdējās divās spēlēs demonstrēto kārtību un disciplīnu savu vārtu tuvumā, tad Rīgas vārtsargam atliek būt ar savāktiem nerviem un pieklājīgu pozicionālās spēles izpratni. To no KHL vārtsarga ir jāprasa, neatkarīgi no viņa statusa komandā. Torpedo pārsvarā tiek galā ar mūsu centrēto spiedienu uz vārtiem, bet – Kovaļam ārkārtīgi nepatīk, ja Dinamo hokejisti viņa cietoksni forsē ar masu. Tas ir jāizmanto.

Par virsrakstu. Šobrīd intriga patiešām ir dzēsta, jo mēs esam kļuvuši par sērijas favorītiem. Pretinieks kopumā ir meistarīgāks, ja novērtējam un salīdzinām Torpedo spēlētāju individuālo varējumu. Tiesa, pie meistarības olekts noteikti klāt ir jāmin psiholoģiskā gatavība – bez tās ar filigrānu izpildījumu izslēgšanas spēlēs nav ko darīt. Ja mums šo pavedienu neizdosies noturēt, tad nāksies atzīt – neesam bijuši gatavi to izdarīt. Treneri ir izdarījuši šajā sērijā ar šo komandu visu, lai spēlētāji paši saprastu, kā rokās ir groži. Tajā pašā laikā ir jāatzīst, ka neko dižu vairāk no šī sastāva uz ledus neizspiest. Būsim reāli – mūsu rīcībā praktiski nezināmo vairs nav. Tiesa, ja saglabājam virzību, ko Dinamo atrādīja pēdējās divās spēlēs, ar to šai sērijai vajadzētu pietikt. Mazākais vājums vai atkāpšanās – tagad gan būs zāģis...