Vankūveras karognesējs. Skrastiņš tas nebūs...

Karogs ir svēta lieta un nevajadzētu tagad meklēt vēsturiskās kopsakarības un krist pagānismā – tas viens, redz, toreiz nesa, bet, kad vajadzēja izcelties sacensībās, tad bija par mīkstu... Vispār, ziemas spēļu sakarā ar karognesējiem bijis dažādi: deviņdesmit otrajā gadā Francijā Jānis Ķipurs nosoļoja parādē un tad bija spiests paziņot, ka kājas savainojums ir nopietnāks, nekā sākumā izskatījās; pēc diviem gadiem Norvēģijā cits bobslejists Zintis Ekmanis sadega pirmsstarta eksperimentos, bet mājupceļā viņš kādu dienas avīzes preses brāli gribēja izmest no lidmašīnas virs Baltijas jūras; deviņdesmit astotajā atkal gods tika bobslejistam, taču šoreiz Sandis Prūsis bija stabili izcils arī trasē; divi tūkstoši otrajā mūsējie Soltleiksitijas olimpiskajā stadionā iesoļoja aiz hokejista Harija Vītoliņa, bet pēc četriem gadiem Turīna savu kluso gribēšanu beidzot apmierināja cits hokeja izlases līderis Artūrs Irbe; pašai hokeja komandai gan sekmes abās nosauktajās spēlēs bija mainīgas, taču neaizmirsīsim, ka jau pats fakts vien – dabūt olimpisko ceļazīmi komandu sporta veidā – priekš mazās Latvijas ir visai unikāls. Kas karogu nesīs Vankūverā?

Te jāatgādina, ka kārtība, kādā galvenais karognesējs tiek izvēlēts, mūsu olimpiskajai komandai jau ir pārbaudīta lieta. Par to aizklāti balso visi Latvijas olimpieši, kas izcīnījuši tiesības startēt olimpiādē. Mums to būs 58, kam apskaužamā demokrātiskā formā jāsaka savs galavārds. Tiesa, pirms tam gan olimpieši tiks skaidrībā ar varēšanu, jo ne visi tajā svinīgajā vakarā, ko sauc par spēļu atklāšanas parādi, ne tikai varēs, bet arī gribēs soļot zem sarkanbaltsarkanā. Tas, ko redzam savos TV ekrānos saistībā ar valstu komandu izsoļošanu stadionā, ir tikai lampas, skatuve un aplausi. Aizkadrā paliek sportistu nīkšana pie stadiona vārtiem, jo vispārējās drošības apstākļos – bet olimpiādes laikā tā ir gatavība numur viens – organizatoriem nākas rūpēties par kaitinošiem sīkumiem. Bijuši gadījumi, kad atlēti savu iznācienu gaida piecas sešas stundas, kas, saprotams, nekādu možo garastāvokli neveicina un arī sportisko pašsajūtu neuzlabo. Tiem, kam starts nākamajā rītā vai dienu vēlāk, šāda atzīmēšanās var atņemt to nieka sekundes simtdaļu, kas pietrūks līdz kārotajai vietai. Sportisti labāk izvēlas palikt olimpiskajā ciematā, taupot spēkus. Tāpēc nevajag satraukties, ja daudzu valstu komandās, soļojot aiz karoga, vairāk būs redzami funkcionāri un izlases apkalpojošais personāls, nekā atlētu. Arī pašam karognesējam šī svinīgā diena var izvērsties par garu pārgājienu ar murgainām ainām – to pašu pieminēto organizatorisko principu dēļ. Par svētku sajūtu viņi pēc tam nerunā...

Aplūkojot starta grafikus, redzam, ka nākamajā dienā pēc atklāšanas parādes starti ir diviem mūsu olimpiešiem – iepriekšējās olimpiādes bronzas laureātam Mārtiņam Rubenim un šorttrekistam/ātrslidotājam Haraldam Silovam. Maz ticams, ka viņi soļos parādē, lai gan – ja reiz Silovs nodomājis spēļu laikā apvienot divas disciplīnas, spēļu atklāšanas garais vakars viņam būs tikai formāla galvas izvēdināšana. Rubeņa kandidatūra kā karognesējam simboliski izskatās ļoti pieņemama, taču jau minētie starta laiki praktiski liek no šīs idejas atteikties. Ar Ilmāru Brici ir līdzīgi, jo viņam pirmais starts ir dienu vēlāk, kas tomēr var ietekmēt pašsajūtu. Jaunizceptais Pasaules kausa ieguvējs skeletonā Martins Dukurs varētu, taču, šķiet, viņš nolēmis ierasties olimpiskajā pilsētā mazliet vēlāk. Drošs pretendents karoga nešanai būtu bobslejists Jānis Miņins, taču šeit uzreiz jāatgādina izvēles princips – balsošana. Ņemot vērā, ka hokejistu mums ir vesela komanda, nav šaubu, ka balsis vienkārši pārdalīsies par labu viņu pretendentam, kas – īstenībā ir tikai loģiski. Arī no publicitātes viedokļa. Spēles notiek Kanādā, hokeju tur saprot un, ja mūsu karogu izceļ hokejists, tas tikai apliecinās godkārīgās ambīcijas šajā kontekstā un pie reizes atgādinās unikālo faktu – Latvijai olimpiādē ir hokeja izlase! Kam būtu tas gods? Izcils variants ir Kārlis Skrastiņš, kam, iespējams, izlases vadība uzticēs arī kapteiņa uzšuvi. Tiesa, atklāšanas parāde viņam noteikti ies secen, jo NHL turnīrā olimpiskais pārtraukums sākas tikai no 14. februāra – gan Dalasas Stars, gan Filadelfijas Flyers (Oskars Bārtulis) būs jāizvada regulārā čempionāta spēles un tikai tad klubu hokejisti tiek nodoti savām nacionālajām izlasēm. Citi pretendenti? Masaļskis – ļoti labi, Naumovs – tomēr vairāk kā rezervists, Vasiļjevs – starp citu, savulaik spēlējis Vankūveras Canucks, Sprukts – ar karogu vienmēr sader, Ņiživijs – par kautrīgu... Ja hokejists, tad Edgara Masaļska kārts tomēr šķiet vispievilcīgākā no iespējamajām. Spēka gados, komandas motors un mūris vienā personā, izcils atlēts. Vai pats gribēs? Ja uzticēs, tad gribēs – vārtsargi nemēdz palikt rezervē, bet visus citus šāds piemērs var tikai iedvesmot.