Prūsis: "Ledus ir slidens"

Ir sācies jauns etaps jūsu sezonā. Ziemeļamerikas posmi ir aizvadīti, sākušies Eiropas, kurus mēs parasti uzlūkojam ar lielākām cerībām. Divas dienas ir pagājušas – vai cerības ir attaisnojušās?

Nē. Runājot par vietām – noteikti nav attaisnojušās. Bet, runājot par detaļām, no kā tas rezultāts veidojas, man atkal ir tāds pozitīvs skats, nav pesimistisks. Amerikā šķita, ka ir problēmas ar startu. Arī braukšana bija nestabila. Tā gan daudz stabilāka nav palikusi, ja runājam par lielo Oskaru. Šobrīd ir četri braucieni aizvadīti, es teiktu, līdz 9. virāžai ir bijuši normāli braucieni, izņemot varbūt pirmo divniekos, bet visi ir iesprūduši pēc devītās virāžas. Ņemot vērā to, ka kļūdas tur ir diezgan nopietnas, kas atstāj lielu iespaidu uz beigu ātrumu un rezultātu, tad tas, ka mēs esam apmēram divas desmitdaļas no otrās vietas, - tādā ziņā skats ir pozitīvs. Man vienmēr labāk ir paticis tā, kad ir normālas vietas, bet ir labi redzams, kas ir jāizdara, lai rezultāts uzlabotos, bet nepatīk, kad viss ir izdarīts, labāk nevar, bet rezultāta nav. Pašreizējā situācija ir labāka. Es visnotaļ pozitīvi skatos uz to, kas te pagaidām notiek. Tomēr nevienam neinteresēs, kādi bija rezultāti Pasaules kausā, jo visi skatās uz Sočiem.

Ja salīdzinām pagājušās sezonas sākumu, kad arī pirmie trīs posmi tika aizvadīti Ziemeļamerikā, ar šīs sezonas pirmajiem posmiem, tad kurā sezonā ir bijuši stabilāki braucieni – šajā vai iepriekšējā?

Tie mētājās. Bija lietas, kas bija labākas pagājušajā sezonā, ir lietas, kas ir labākas šosezon. Tā nestabilitāte vēl joprojām ir. Es jau pērn teicu, ka mums ir visnepieredzējušākie piloti. Lielajam Osim šī ir tikai ceturtā sezona kā pilotam, mazajam – nepilna trešā. Viņi ir jau ir krietni apsteiguši laiku – citi ar tādu pieredzi nemaz netiek pie Pasaules kausa posmiem. Jā, diemžēl pieredzes trūkuma dēļ vēl nav tās stabilitātes. No tā diemžēl nevar izvairīties.

Bet progress, salīdzinot šīs sezonas sākumu ar iepriekšējās? Vari iezīmēt augšupejošu līkni?

Es teiktu, ir divējādi. Lielajam Osim līkne nav augšupejoša, bet nav arī nekāda stagnācija. Jā, man nepatīk tās vietas tuvu desmitniekam, it sevišķi divniekos, bet es redzu, ka, pāris lietas uzlabojot, situācija varētu diezgan krasi mainīties. Un tas man patīk. Kādreiz bija tā, ka mēs vispār nedrīkstējām kļūdīties. Ja kļūdījāmies, uzreiz bijām padsmitajās vietās, neskatoties uz labo startu. Jā, mēs esam progresējuši, bet arī visi pārējie ir ļoti progresējuši. Ļoti jūt olimpisko spēļu tuvumu, var manīt, ka kaut kas ļoti svarīgs būs pēc pusotra mēneša. Tas ir fakts.

Varētu būt tā, ka mūsu mazpieredzējušie piloti tāpēc tik nestabili brauc?

Nē, nedomāju. Viņi jau klātienē tādu olimpisko spiedienu nav izjutuši, taču varētu būt tā, ka viņi no tā baidās. Patiesībā ar viņu pilotu pieredzi viņiem nebūtu jābūt olimpiādē. Man liekas, ka nākamais pilots ar vismazāko pieredzi ir gandrīz divreiz pieredzējušāks par abiem mūsu.

Frīdrihs?

Frīdrihs pēc gadiem ir jauns, taču viņam pilotēšanas pieredze ir daudz lielāka. Kaut arī viņš ir divus gadus jaunāks par Melbārdi, viņš braukt sāka kādus četrus gadus ātrāk. Tā nav nekāda gaušanās vai attaisnošanās. Tieši otrādi. Man pērn ļoti patika sezonas beigas, jo arī tur, neskatoties uz to, ka mēs uzvarējām Sočos, bija kļūdas. Visos posmos, neatkarīgi no rezultātiem, bija kļūdas!

Runājot par divniekiem, Ķibermanis pirmo reizi ielika lielajam Oskaram, to izdarot ar jaunām, Bobsleja tehniskā centra ražotām kamanām. Vakar pilsētas centrālajā laukumā Jānis Skrastiņš savu smaidu neslēpa...

Jā! Mēs arī sekojam līdzi, nav tā, ka mēs ignorētu BTC, speciāli atteiktos. Visu nosaka rezultāts. Sezonas pirmā puse Ziemeļamerikā parādīja, ka tā beļģu meitene (Jānis Skrastiņš trenē beļģu dāmas – aut.) ir pietiekami konkurētspējīga ar BTC bobu. Bet šeit viss bija komplektā – mēs dabūjām uz šiem mačiem ne tikai to bobu, bet arī slieces. Taču tas pagaidām bija tikai uz šiem mačiem, vēlāk, iespējams, slieču vairs nebūs. Ir labi! Ir tiešām pozitīvas iezīmes. Es jau sen esmu teicis – man ir vienalga, kāda ir tehnika. Arī kad es braucu. Galvenais ir rezultāts – ja to var sasniegt ar Latvijā ražotu bobu, vēl jo labāk! Man pilnīgi nav nekas pret kādu.

Vakar Ķibermanis pirmo reizi divniekos iebrauca labāko desmitniekā, šodien četriniekos – pirmo reizi šosezon neiebrauca. Viņa vecumā šādi dabūt pa mizu, ja tā var teikt, ir vērtīgi?

Viņš šodien bija ļoti neapmierināts, un man nepatika dažas pazīmes, kas sāka parādīties: ai, kas tās par slidām?! Viņa vecumā cepuri nost par to, ka viņš var iestumt; cepuri nost par to, ka var nobraukt, bet īstenībā ar viņa pieredzi tā vakardienas astotā vieta bija lielāka anomālija nekā šodienas četrpadsmitā, ja runājam godīgi. Bija veči, kas ar daudz lielāku pieredzi nemaz netika pie otrā brauciena. Bet nekad nevajag vilkt nekādas paralēles starp divniekiem un četriniekiem – pavisam cita tehnika, komanda, sacensības. Var teikt – cita disciplīna. It kā trase viena un tā pati, braukšanas principi līdzīgi, bet ir citādi.

Disciplīna varbūt cita, bet psiholoģiskā emociju gamma - ļoti plaša.

Jā. Bet – ne tikai viņam. Piemēram, vakar amerikānis Batners bija trešais, šodien – nogāzās. Droši vien tāpat nebūtu ticis trijniekā. Tā kā tur ir vēl plašāka gamma. No astotās vietas uz četrpadsmito ir sešu vietu diapazons – nekāda traģēdija! Viņam vēl daudz šādu aplaušanos ir priekšā, nav viņš vēl tas labākais un pieredzējušākais. Cepuri nost, ka viņš vakar izšāva, bet tas nenotiks katru dienu. Nav jau tik vienkārši, ar laiku iestājas rutīna. Mums tik’ liekas – bija sestais, tūlīt būs trešais.Līkne visu laiku neiet uz augšu, tā mēdz klejot. Šodien būtu trīs simtdaļas ātrāk nobraucis, būtu divpadsmitais. Es viņam teicu: nebūtu pēc ceturtās virāžas divreiz iesitis bortā, būtu vismaz divpadsmitais. Rezultāts vācas pa simtdaļām. Pēc tam, kad viņš apskatījās video, viņš saprata savas kļūdas. Viņš visu trasi izbrauca koriģējot. Tas, ka neietriecies bortā, nebūt nenozīmē, ka esi labi nobraucis. Tas absolūti tā nav! Abi Oskari vēl aizvien ir sava pilotu ceļa sākumā, neskatoties uz to, ka abi ir tālu tikuši. Abiem ir daudz labu īpašību, viena no tām ir starts, kas ir baigais handikaps. To nevar atņemt.

Es lielo Oskaru šajās dienās neesmu redzējis smaidīgu...

Nē, nebija tik traki. Salīdzinoši nav slikti. Par šādām kļūdām Amerikā viņš daudz vairāk pārdzīvoja, pārāk daudz centās uzņemties uz sevi vainu. Arī par to, pie kā viņš īsti nebija vainīgs. Arī tā ir pieredze, kas ir jāiegūst. Ir jāaplaužas, jāiemācas arī zaudēt, ne tikai uzvarēt. Šodien viņš to arī saprata - kļūdas vienkārši ir jāizlabo, nav ko gruzīties!

Intaru Dambi mēs tā arī šeit nesatikām. Savainojums. Pastāsti, kāda ir situācija.

Viņš šobrīd ir ceļā uz Eiropas kausa posmu. Četras nedēļas ir pagājušas. Piektdien viņam Siguldā bija testi, bet tos viņš veica diezgan nedroši – nestūma un neskrēja ar tādu jaudu kā mēs gribētu. Līdz ar to mēs vēl nevaram viņu lielajā komandā likt, viņam būs jāmēģina Eiropas kausā iekustēties.

Bet nebūs taču tā, ka viņam trešā olimpiāde pēc kārtas ies gar degunu?

Es nezinu, nezinu. Tiešām nezinu, kā viņš jūtas. Dakteris saka, ka nē – visam jābūt kārtībā. Kā tas būs, es tiešām nezinu. Neskatoties uz to, viņam arī būs jāpacīnās ar vienu otru, te veči nestāv uz vietas.

Viņa pozīcijā jums ir nopietni vīri.

Jā, mums ir kārtīga konkurence, it sevišķi viņa pozīcijā. Iespējams, man būs gala lēmums jāpieņem subjektīvu iemeslu vadītam, jo vienkārši piezvanīs no LOK un pateiks datumu, kad ir jānosauc sastāvs un ievērības cienīgus testus nevarēs paspēt uztaisīt. Ja netiks, tā nenoliedzami kā sportistam būs traģēdija...Bet es ceru, ka tiks. Man gribētos, lai pēc iespējas vairāk visu nosaka rezultāts, lai man pēc kāda laika nevarētu kāds pārmest, ka es toreiz nepaņēmu viņu, paņēmu kādu citu. Vienmēr troksnis ir par nevis pirmo vai otro numuru, bet nosacītajiem rezervistiem. Tāpat kā sporta spēlēs – kuru tad basketbolā komandā paņems kā divpadsmito spēlētāju. Te ir tas pats. Nav runa par pirmajiem sešiem, runa ir par pēdējiem diviem uzvārdiem, kas var pamainīties.

Šajā sezonā ar jums ir notikuši tādi pavērsieni, kas gājuši ar līkumu citās. Svaru jūs nekad nebijāt pārsnieguši, tāpat arī Ķibermaņa kritiens bija pilnīgi nelaikā, ja tā var teikt...

Jā, svaru nekad nebijām pārsnieguši, bet kritiens – mēs iepriekš bijām nostaigājuši pa naža asmeni un izsprukuši no šādām problēmām, bet šoreiz bija kritiens, turklāt gana smags. Paldies dievam, ka viņš ir augšā un var dragāt.

Nu jau izskatās, ka, runājot par starta grupām, esat pamazām tikuši uz kājām.

Jā, tas gan. Bet olimpiādē devītais vai vienpadsmitais starta numurs – tam nav lielas nozīmes, kaut arī it kā dažādas starta grupas. Sportisti startēs pēc ranga, šādām starta grupām, es domāju, lielas nozīmes nebūs. Pēdējā laikā tendence ir bijusi tāda, ka olimpiādēs ledus visiem ir bijis diezgan konstants. Kā būs Sočos, nezinu, bet tā tiešām parasti ir bijis.

Varam cerēt, ka neveiksmes šosezon jau ir bijušas un Sočos beidzot varētu uzsmaidīt veiksme?

Redzēji, kā tas šodien bija – kurš gaidīja, ka Holkombs šodien nogāzīsies? Melbārdis diemžēl arī tajā vietā nav tālu no kritiena – viņš ir sprīža attālumā. Bet, redz, kā viens kritiens var pavērst sportista sezonu. Vienreiz dabū pa galvu, piedzīvo smagu smadzeņu satricinājumu – viss, sezona ir beigusies! Tā nevar teikt, ka viss ir beidzies, tagad tikai jānodzīvo līdz olimpiādei. Ledus ir slidens, jebkurā brīdī var kas atgadīties.