Treneri leģionāri. Kurš labāks?

Latvijas Basketbola Līgas pastāvēšanā ārzemnieki pie mums ir nākuši un gājuši. Spēlētāju skaits vien jau iesniedzies trešajā simtā. Saskatiot šās sezonas "auslenderus", Latvijas klubos paspējuši uzspēlēt jau 217 pirmās, piektās un pat desmitās šķiras leģionāri.
Ar treneriem-leģionāriem ir pašvakāk. Gaidāmais "Ventspils" iebraucējs būs tikai septītais, kurš līgas vēsturē trenējis kādu komandu. No mūsu pusē pabijušajiem svešzemju treneriem grūti izveidot pat nelielu rangu, taču savs TOP'6 tomēr sanāk.

Aleksandrs Sidjakins
Jaunākās paaudzes basketbola līdzjutēji nemaz neatceras, kad deviņdesmito gadu sākumā bija tāda komanda kā "Bonus" un tās pēdējā sezonā galvenais treneris bija Aleksandrs Sidjakins. Toreiz vēl nebija modē aksioma, ka, ja reiz pie stūres ir ārzemnieks, tad līdzi tiek paķerta vesela varza ar iebarucējiem-basketbolistiem. Arī Sidjakins līdzi paķēra vienu otru spēlētāju, bet saprāta robežās. No Krievijas tika atvesti centrs Mihails Solovjovs un saspēles vadītājs Sergejs Antipovs, kā arī viens melnis (garais) Andrē Reijess. Tas arī viss. Šie vīri tik tiešām aizpildīja pozīcijas, kuras bija tukšas vai prasījās pēc pastiprinājuma. Roberts Štelmahers vēl bija gados jauns, bet Jānis Āzacis nekad nav bijis pirmais centrs. Palīgs, jā, bet ne pirmais. Plus vēl Edgars Šneps, Aigars Melderis, Andris Jēkabsons, Jānis Laksa, Agris Galvanovskis, kā arī epiozodiski spēlējošie Kristaps Kambala (Kaspara brālis), Jānis Priedītis, Mārtiņš Einiņš... Ar šiem spēkiem tika nodrošināts visu laiku labākais LBL superfināls (1995) pret "SWH/Brocēniem", jeb tā laika Latvijas izlases kodols.

Ramūns Butauts
Tieši Latvijā Butauts sāka rakstīt savu CV, bet ne ar latviešu basketbolistu rokām. Butauts tika atrasts Šauļos un pateicoties Guntim Šēnhofam, tika pie zelta karietes - pie ASK ar tās daudzajiem miljoniem un pilnīgu rīcības brīvību komplektējot sastāvu. Butauts ar ASK nostrādāja divas pilnas sezonas, bet kad trešās vidū ASK kuģī parādījās nopietnas sūces, kā žurka pirmais aizmuka no kuģa. Netaupot līdzekļus, jau savā pirmajā darba gadā Butaits uz Rīgu atvilka lērumu ārzemnieku, no kuriem viens otrs bija itin labs produkts. Lietuvieša aptverē bija septiņi leģionāri, taču kvantitāte vēl nenozīmēja kvalitāti. Pirmajā sezonā (2007) - tikai bronza. Nākamajā darba gadā Butauts palika uzticīgs skaitlim septiņi un šoreiz tas deva rezultātu - ASK kļuva par Latvijas čempionu, bet Butauts ir vienīgais treneris-iebraucējs, kurš apzeltīts ar LBL zeltu.

Gašpers Okorns
Pirms slovēņa parādīšanās Ventspilī, ar Latvijas spēcīgāko komandu daudzus gadus strādāja Armands Krauliņš, pēc tam Kārlis Muižnieks. Katrs no viņiem kā galvenais treneris bija vismaz trīs gadus. Pieturoties pie pārbaudītām un stabilām vērtībām, arī rezultāti bija stabili - zelts stājās rindā viens aiz otra un arī Eiropā "Ventspils" izskatījās pēcnopietna spēlētāja. Muižnieka un "Ventspils" ceļiem šķiroties, Kurzemes basketbola galvaspilsētā sākās jauni laiki, kuriem vairs nav nekā kopīga ar stabilitāti. Uzaicināja Gašperu Okornu ar domu, ka vajadzīgas svaigas rietumnieciskas vēsmas, kura pārziņā bija ierobežotas manevrēšanas spējas (mazāk naudas, ierobežota sastāva komplektācija), kas beidzās ar LBL bronzu (2008).

Donalds Kairis
Sezonas vidū mūkot no bankrotējošā ASK, Ramūns Butauts vēl paspēja parādīt savu ietekmi šajā sistēmā kā savu pēcteci atstājot Donaldu Kairi. Jaunajam lietuviešu speciālistam mantojumā palika drupas - visi leģionāri paklīda uz visām četrām debess pusēm (sezonas pirmajā pusē ASK pabija pat astoņi ārzemnieki!!!) un iztiekot tikai ar latviešu spēkiem un kluba vadības solījumiem par saulainu nākotni, ekstremālos apstākļos tika izcīnīta bronza. Butauts LBL vēsturē iegājis kā pirmais ārzemnieks-čempions, Kairis - kā pēdējais līdz galam neatdzimušā ASK galvenais treneris.

Aleksandrs Okulovs
Līdz šodienai "Liepājas lauvas" bija vienīgā komanda, kuru paspējuši vadīt jau divi ārzemnieki. Okulovs ar Liepājas komandu strādāja pagājušajā sezonā un rezultāts bija tieši tāds pats kā laikā, kad pie vadības bija savējie. Nekāds. Krievijā (Sanktpēterburgā) Okulovs skaitījās (-ās) pieklājīga līmeņa jaunatnes treneris, visnotaļ patīkams sarunu biedrs un kā jau no Pēterburgas nākušam, arī inteliģents, taču tās ir tikai pozitīvās cilvēciskās īašības, kurām nav nekā kopīga ar profesionalitātes kvalitāti.

Boriss Karebins
Liepājā ieradās ne jau tāpēc, lai attīstītu pilsētas basketbolu, bet gan lai īstenotu savtīgās intereses. Laikā, ka Liepājas komandu trenēja Karebins, komandas sastāvam cauri gāja pat ne desmitās, bet patsmitās šķiras ārzemnieki. Kāpēc tā? Pavisam vienkārši - Karebina blakus rūpals (itin ienesīgs) bija spēlētāju iekārošana komanās, jeb - aģenta darbs