Izgāšanās. Atkārtojiet pa burtiem...

Tā arī nesaņēmu nevienu piedāvājumu vai apliecinājumu, kas pierādītu šīs junioru izlases korumpēto dabu. Bet runāja – vai kā runāja! Mājās palicēji taču vienmēr spēlē labāk par izlasē iekļautajiem – vai tad tā nav bijusi aksioma kopš izgudrotas sporta spēles? Latvieši nav oriģināli, jo šajā reizē apmierinājās tik vien ar anonīmu kliegšanu par Kalvīša papa veikto darījumu. Varēja taču nosaukt arī citas pazīmes. Tam vienam, lūk, mamma strādā pārtikas veikalā, droši vien abi treneri tiek baroti bez maksas. Arī savu automašīnu Maticins labo par velti, jo trešajā maiņā esot iekļauts kāda auto servisa direktors. Jā, vēl nevarot arī zināt, vai treneris vai – pats Lipmans! - gadījumā nav pirms pieciem gadiem pārgulējis ar tā kreisā (vai labā) uzbrucēja mammu, kuras tālredzīgā atdošanās tagad sniegusi dēlam izlases kreklu... Tādā garā varētu turpināt murgot tālāk, bet tas nebūtu nopietni.

Ja nopietni, tad junioru starts ir labs, jo tas piespiež domāt. Kad iepriekšējos pāris gados dzīrojām un atzīmējām šī vecuma komandas palikšanu elites grupa, kolēģim Matulim lūdzu uzrakstīt pārdomas, par mūsu iekarojumiem. Jo – katra izdošanās nes līdzi arī pievienoto vērtību. Daži to redz NHL draftēto spēlētāju skaitā (to nav!), citi – treneru darba kvalitātēs (nav pārliecības), vēl kāds – īpašu jaunatnes hokeja programmu radīšanā, ar mērķi sniegties augstāk, tālāk, veiksmīgāk. Vēl jau paliek arī aizkulišu darbs, kur tiek panāktas vienošanās ar šīs zemes/spēles varenajiem – piemēram, Kanādas hokeja federāciju par sadarbību jaunatnes hokeja ietvaros utml. Matulis tikai noplātīja rokas un pateica īsi – garām!

Labs mājiens tas būs treneriem, kam vajadzētu vismaz saprast – kāpēc mēs mākam nospēlēt līdzīgi ar šveiciešiem, bet neprotam nokļūt tur - kur tagad ir šveicieši? Vai tad viņu ceļš līdz pusfinālam bija bruģēts ar vājākiem pretiniekiem? Jā, mums nav lielu cilvēku resursu, uzskatīsim, ka šis ir bijis tukšais gads – kā mēdz teikt par noteikta vecuma grupu, kurā speciālisti neredz spilgtus talantus. Bet, arī tad - vidēji spēlē ielaistajām desmit (10!!!) ripām nevajadzēja būt. Pasaulē šī gada junioru čempionātu nesauc par kaut kādu ārkārtēju talantu kalvi: zviedri bija solīdi, bet viņi spēlēs par trešo vietu, krievi – atbilstoši izgāzās, somi – runā par pārejošām grūtībām, čehi savējos dēvē par vājāko no visām līdz šim iespēlētajām junioru izlasēm. Pat kanādieši, kam allaž ir spilgtu uzvārdu kā biezs, savējos dēvēja par „pieklājīgām viduvējībām ar dažiem cerību asniem”.

Prasās saturiskais audits Latvijas jaunatnes treneru darbā, kur vajadzētu tikt skaidrībā par šo skolotāju akadēmisko izglītību un jaunradi, attiecīgi novērtējot treniņu programmu kvalitāti. Ja ir ierobežoti cilvēku resursi un tie vairāk nepaliks, tad jāizveido mācību treniņu procesa vienota sistēma, kas ir kā obligāts priekšnoteikums katram, kas sevi sauc par hokeja skolu, klubu vai internātu. Ja ir labi piemēri, tad tie ir jākopē, nevis jāapkaro. Ko līdz mūsu piramīdas augšgals – Latvijas izlase un Dinamo – ja apakšas sērfo pēc sajūtām un uz aklo, nevis noteiktas kārtības, kas dotu stabilu, nevis fragmentāru rezultātu. Ja zviedri un somi to tepat aiz jūras ir pratuši iekopt, nav neviena argumenta, kas liegtu mums to atkārtot. Jo, bērnu un jaunatnes hokejs tiek pārsvarā atbalstīts ar vecāku, nevis kaut kādu mistisku sponsoru vai federācijas naudu. Tā tas ir visā pasaulē! Tātad – gribētāji spēlēt un trenēties hokejā būs vienmēr, jautājums – kā to paveikt pēc iespējas kvalitatīvāk? Kā sakārtot saimniecību, kas nesākas un nebeidzas ar jaunatnes čempionātu rīkošanu.

P.S. Jā, un vēl būtu diezgan lietderīgi publiskot trenera Maticina atskaiti federācijai, par aizvadīto turnīru, lai mēs saprastu – kā domā un strādā mūsu seno dienu aktīvie varoņi un autoritātes. Profilaksei, metodiskajiem centriem un citu treneru zināšanai. Īpaši to treneru, kuru audzēkņi spēlēja Kanādā. Šī Maticina atskaite nebūtu jāpadara par šovu, bet gan par treneru semināru, jo paredzu – tur droši vien runās par mūsu hokejistu nespēju šī vārda sportiskajā nozīmē.