Sports ir izrāde, sportisti – aktieri
Profesionālais sports jau sen vairs nav tikai un vienīgi cīņa par uzvarām un godalgām. Sports ir izklaides industrijas sastāvdaļa, taču ne vienmēr mēs Latvijā protam izmantot sporta komerciālo potenciālu. Jāstrādā pie mārketinga, - tā noskalda teju ikviens, kas cenšas rast risinājumus, piemēram, basketbola mundiera uzspodrināšanai sabiedrības acīs. SA+ uz sarunu uzaicināja Kristapu Bangu, Latvijā ļoti labi pazīstamu un veiksmīgu mārketinga speciālistu, ar kuru kopā mēs izskrējām cauri Latvijas sporta ķēķim. Dažas atklāsmes ir ļoti interesantas...
Labs rezultāts negarantē pilnas tribīnes
Kristaps Banga savulaik ir bijis „Carlsberg” brenda vadītājs Baltijas valstīs, pēc tam – TV3 mārketinga direktors. Šobrīd Kristaps ir „Pegasus Group” vadītājs. Šī kompānija nodarbojas arī ar sporta mārketingu, par ko tad arī mūsu stāsts.
„Pasaules prakse pierāda – labs rezultāts negarantē to, ka nāks skatītāji vai arī skatīsies internetā vai televīzijā. Mūsdienās sports ir ļoti cieši saaudzis kopā ar izklaidi, kaut kādā ziņā – ar šovbiznesu. Klubiem ir jāsaprot, ka tikai labs rezultāts neveicinās sponsoru pienesumu un arī klubu reputāciju. Tomēr ļoti lielu lomu spēlē kontakts ar skatītāju. Patiesībā, ja to visu ļoti labi nomārketē un izveido labu fanu bāzi, tas jau var pāraugt biznesā,” mārketinga nepieciešamību sportā raksturo Kristaps Banga. „Piemēram, kā ir kino industrijā. Ja filmai ir bijis labs mārketings, tad tā iziet sabiedrībā tik veiksmīgi, ka pēc tam var tirgot krūzītes un citus suvenīrus, reizēm apgrozot tikpat daudz naudas, cik pati filma ir nopelnījusi.” Skaidrs, ka līdz šādiem rezultātiem Latvijas sportā ir grūti aizsniegties, taču piemērs ir Rīgas „Dinamo”, kuru produktu līnija vismaz nes kaut kādus ieņēmumus.
Sporta mārketings Latvijā smok no kvalitatīvu speciālistu trūkuma. Precīzāk, speciālisti jau Latvijā tā kā būtu, bet sporta organizācijas parasti nolemj ietaupīt, izraugoties kādu „speciālistu” no savas vides, kurš ar mārketinga lietām nodarbojas amatu apvienošanas kārtībā. „Pārsvarā ir tā, ka ar mārketinga jautājumiem sportā strādā darba apvienošanas kārtībā. Parasti tas ir preses sekretārs, bet par mārketingu jau vienmēr ir viedoklis visiem, tāpēc gribētāju, kurus var ielikt šajā pozīcijā, netrūkst,” situāciju raksturo Banga. Viņš arī norāda, ka situāciju šajā lauciņā ir ietekmējusi finansiālā dižķibele, jo pirms tās komandām bija vairāk naudas, ko veltīt mārketingam un tā speciālistu algošanai. „Pirms krīzes sportā varēja atļauties algot nopietnākus mārketinga speciālistus. Latvijā mārketings ļoti korelē ar sponsoriem. Ne velti cenšas mainīt likumdošanu par sabiedriskā labuma organizācijām, jo saprot, ka – ja nemotivēs uzņēmējus arī ar kaut kādu racionālu ieguvumu no visām ziedošanām, tad patiesībā sports vēl vairāk nomirs. Valsts jau nespēj uzturēt sportu, un ja privātais kapitāls sportā nenāks, tad sports arī paliks tāds – nekāds. Bez skatītājiem, sasniedzot kaut kādu līmeni valsts mērogā, un viss,” uzskata „Pegasus Group” vadītājs.
Sponsori: partneri, nevis donori
Svarīgs priekšnoteikums sporta organizācijām ir sadarbība ar sponsoriem. Banga sarunas laikā vairākkārt uzsver to, cik būtisks faktors ir tieši sadarbība, nevis naudas apgūšana un atstrādāšana. „Kā es vienmēr uzsveru, ar sponsoriem ir jāveido partnerība, nevis vienkārši – jūs iedodiet man naudu, es nolikšu baneri un uzlīmēšu plakātu. Rezultāts ir tāds, ka arī sponsors jūt, ka ar to runā kā reālo partneri, nevis piegādātāju,” vēlamo sadarbības modeli ieskicē Banga. „Sponsori neinvestē klubā un tā sportiskajos rezultātos, bet gan visā komplektā.” Veidi, kā likt sponsoriem justies iesaistītiem un piederīgiem, ir daudz un dažādi. Galvenais – jādomā ārpus rāmjiem, lai to panāktu. Domāt rāmju ietvaros būtu – iedod man piecus latus, es uzlīmēšu tavu logo pie sienas. Diemžēl tā vēl joprojām sportā ir ierasta prakse.
Sponsoriem svarīgāks par rezultātiem faktiski būs spēļu apmeklējums un fanu daudzums visā Latvijā. Jo lielākā apritē ir zīmols, jo labāk. Protams, pēdējos nabagus un kāsējus neviens tāpat nekad nesponsorē. Sarunas gaitā nonākam pie secinājuma, ka, lai arī būtu jātiecas pēc modeļa, kad valsts kapitālsabiedrības pēc iespējas mazāk dotē privātos sporta klubus, Latvijā to būtu ļoti grūti izdarīt. Lielākotie ir tā, ka - ja tās nav valsts kapitālsabiedrības, tad tie ir uzņēmumi, kas tā „nejauši” vienmēr tiek pie valsts pasūtījumiem...
Hokejs populārāks nekā basketbols. Kāpēc?
Latvijas sporta karalis tomēr ir hokejs, lai kā tas arī nepatiktu basketbola sabiedrībai. Bieži vien nav pat skaidrs, kāpēc. Kāpēc tieši hokejs jau vēsturiski ir tas sporta veids, kas aizrauj pat tos cilvēkus, kam principā sports nepatīk un kuri par to tikpat kā neinteresējas. Kad vasarā runājām ar Olafu Saulrieti, kādreizējo „Dinamo” mārketinga speciālistu, viņš izteicās, ka hokejs nebūt nav tas, kas aizrauj latviešus – mums vienkārši vajagot kādu, par ko slimot. Banga tam piekrīt: „Tas, ka Latvijā cilvēkiem vajag kaut ko, par ko slimot, - tā ir taisnība. Tagad, kopš „Dinamo” spēles rāda „Viasat”, var just, ka hokeja popularitāte krītas. Mārketings ir vajadzīgs tāpēc, lai cilvēki gribētu sekot līdzi, bet viņiem tam, protams, ir vajadzīga pieeja,” pārliecināts ir Banga. „Vai hokeju varētu aizstāt kāds cits sporta veids? Pirms dažiem gadiem tāds piemērs jau bija – basketbols. Tas bija brīdis, kad privātais kapitāls bija spējīgs atbalstīt sportu. Basketbols no mārketinga viedokļa vispār ir pateicīgāks, jo šis sporta veids aptver visu Latviju. Cita lieta, ka mēs Latvijā nevaram panākt to, kas regulāri ir KHL – kad ierodas lielas zvaigznes.”
Banga min arī iemeslus, kāpēc, viņaprāt, hokejs Latvijā ir tik populārs – KHL līmenis, latviešu hokejistu kvalitāte, Latvijas hokeja vēsture un tradīcijas, kā arī nacionālās izlases fons, kurš hokejā tomēr, par spīti aizvadītajam pasaules čempionātam, vienalga ir pateicīgāks. „Lai gūtu popularitāti, ir jāsakrīt visam – jābūt labiem panākumiem, labam mārketingam un labai reputācijai. Basketbols „nogāja lejā”, jo reputācija bija slikta – sākot ar izlases uzvedību, beidzot ar „ASK/Rīga” maksātnespēju,” iemeslus nosauc Kristaps Banga. Akmeni Banga iemet arī LBS dārziņā, kas basketbola publiskā tēla izsmērēšanu esot veicinājuši. „Mani savulaik uzrunāja cilvēki, kas centās glābt naudas problēmās iegrimušo „ASK/Rīga”. Runājām ar „Parex”, izveidojām plānu, kā mēs finansiālo stabilitāti atgūsim. „Arēna Rīga” pat piekrita dzēst parādsaistības, tāpat vairāki uzņēmēji pauda savu atbalstu, bet patiesībā viss toreiz nogrima Latvijas Basketbola savienības gaiteņos,” atceras Banga. Toreiz pie vainas esot bijušas spēlītes aizkulisēs, uzskata Banga. „LBS mums neiedeva zaļo gaismu, lai būtu jēga vispār iet un cīnīties tālāk. Kā tas būtu izdevies, es nezinu, taču tobrīd bija ļoti daudz cilvēku, kas bija gatavi cīnītes un bija pat veiktas pirmās iestrādnes,” „ASK/Rīga” kraha aizkulises iezīmē Banga.
Runājot par basketbola publiskā tēla problēmām, viņš norāda arī uz „Dinamo” atdzimšanu. „Ļoti neveiksmīgi basketbolam bija „Dinamo” panākumi, kas atņēma auditoriju tribīnēs, kā arī pie ekrāniem, jo laiks, ko vīrieši var mājās pavadīt, skatoties sporta pārraides, mēdz būt ierobežots, un izvēle krita uz hokeju,” smejoties norāda Kristaps Banga. „Ir jau arī man pazīstami cilvēki, kas ik pa reizei aiziet klātienē uz basketbolu, aiziet arī uz volejbolu, bet t.s. „meinstrīms” tomēr ir hokeja atbalstītāji. Visu cieņu tam, ko tagad dara VEF – viņi faktiski uz saviem pleciem ir uzkrāvuši Latvijas basketbola popularitātes veicināšanu.”
Protams, arī finanses spēlē savu lomu. „Skatītāja maciņa biezums tomēr arī ierobežots. Ja viņš visas sezonas garumā ir tērējis naudu, ejot uz „Dinamo” spēlēm, tad viņš nevar vēl aiziet arī uz basketbolu,” uz finansiālo situāciju norāda mārketinga speciālists. Kā pacelties atpakaļ? Jārada intriga! „Basketbolā trūkst intrigas, trūkst vēl divu spēcīgu klubu. Ja tas būtu, varētu vēl piesaistīt kādu skaļu un atraktīvu viesspēlētāju, ko nomārketēt, tad jau viss pamazām notiktu,” pārliecināts ir Kristaps Banga. Tātad – cerēsim, ka VEF un „Ventspilij” uzradīsies vēl divi nopietni konkurenti. Tiesa, cik reāli tas vispār ir?
Individuālo zvaigžņu kampaņas – risks
Komandu sporta veidi vienmē nosmeļ lielāko daļu krējuma, taču Latvijā netrūkst arī spilgtu individuālu zvaigžņu. Galu galā – mums taču ir gan savs olimpiskais čempions, gan medaļnieki. „Veidot kampaņu ap vienu cilvēku vienmēr ir liels risks, jo nekad nevar zināt, kā viņam ies. Komandu sporta veidos to apmēram tomēr var prognozēt. Individuālajos sporta veidos var sanākt visādi. No otras puses, kaut vai „Dinamo” piemērs – tēls, kas runā ar patērētāju, nav komandas logotips, bet gan konkrēts spēlētājs,” norāda Banga.
Individuālie sportisti mēdz būt neērti, jo viņiem, gluži kā mūziķiem, ir vēlme piedalīties visos procesos, kas ir saistīti ar viņu vārdu. Protams, ka sporta spēļu komandās kaut kas tāds būtu neiedomājams, ja, piemēram, Guntis Galviņš kā Rīgas „Dinamo” kapteinis tagad sāktu mācīt PR speciālistus, bet – ja to darītu, piemēram, Martins Dukurs savas kampaņas ietvaros, tas uzreiz šķiet loģiskāk. Un neērtāk tiem, kam šajā lauciņā ir jāstrādā.
Grūtāk ir arī federācijām, kas cenšas noslēgt ilgtermiņa līgumus ar atbalstītājiem. Piemēram, sportists X ir no Valmieras, tāpēc visu federāciju atbalsta, teiksim, „Valmieras Piens”, bet, kad šis valmierietis beidz karjeru, savus ieguldījumus pārtrauc arī sponsors, pat nenovērtējot to, ka, iespējams, pēctecis Y būs labs tradīciju turpinātājs. Šeit jau ir stāsts par politiku... „Lielajā sportā daudz ko nosaka politika. Man kā mārketinga darbonim tā reizēm ļoti traucē.”
Latvijas sporta fenomeni
Šovasar masu psihoze Latvijā bija pludmales volejbols. Iekšējie notikumi kaislības nav remdinājuši vēl aizvien, kaut arī sezona faktiski jau ir beigusies. Pludmales volejbolam ir visas iespējas, lai atspertos un kārtīgi pierakstītos Latvijas sporta tirgū kā spēlētājs ar lielo burtu. Banga uzskata, ka pludmales volejbolam ir jākļūst pieejamākam, tā pašmāju sacensības no pludmales ir jāpārceļ uz kaut vai tirdzniecības centru stāvlaukumiem, kas jau iepriekš ir darīts. Efektam vajadzētu būt.
Vēl viens brīnumdaris ir bobslejs, kas pavisam noteikti ir tāda pati latviešu īpatnībā, kā hokejs. „Ja mēs salīdzinātu investīcijas bobsleja mārketingā ar sasniegtajiem reitingiem, vērtējot korelāciju, un salīdzinātu šos pašus rādītājus basketbolā, tad bobslejam efektivitāte ir daudz lielāka. Mums vienmēr ir sajūta, ka mēs varam iekļūt trijniekā,” stāsta Banga. „No mārketinga viedokļa bobslejs ir krietni nepateicīgāks nekā basketbols, bet reitingi televīzijā ir augstāki. Visu cieņu viņiem, zinot, ka budžeta situācija nemaz nav tik spīdoša, lai investētu lielus līdzekļus mārketingā,” bobsleja saimi paslavē mārketinga speciālists, kurš norāda, ka bobslejs ir tieši televīzijas sporta veids, jo klātienē to vērot nav sevišķi interesanti.
Lieli panākumi Latvijas sportā ir arī tehniskajiem sporta veidiem. Par spīdveja popularitāti Daugavpilī viss ir skaidrs. Savulaik, Serģa un Rasmaņa ziedu laikos, milzīgas masas Ķegumā un Cēsīs pulcēja motokross blakusvāģiem. Vēl aizvien izcili populārs Latvijā ir rallijs. Kāpēc? „Runājot par rallija veiksmes formulu, tad tur jau sen vairs nav tikai pliks rallijs. Pilsētas ralliju laikā ir apaugušas ar dažādiem notikumiem, vakarā ir balle. Tas ir tas, kas cilvēkiem ir vajadzīgs. Mēs jau neesam skandināvi, kas apsēžas krēslā ar lielo pudeli, un pēc tam var knapi no tā piecelties.” Kristaps turpina: „Rallijs ir mazliet zaļumballes virzienā velkošs pasākums ar sporta pieskaņu, kuru apmeklē cilvēki, kam patīk aktīva vasaras atpūta. Sak, „izšaušu” ārā no Rīgas – tur būs tusiņš, sports, laba atmosfēra! Tas viss sporta veidu padara tautai tuvāku. Jo tuvāks tautai, jo vairāk tautas.”
Šogad labu auditoriju izdevās pulcēt arī vieglatlētikas sacensībās. „Labs piemērs – mēs šogad palīdzējām Latvijas Vieglatlētikas savienībai organizēt „Rīgas kausus” – pieslēdzāmies tieši no mārketinga viedokļa. Uztaisījām skaistāku iepakojumu, un uzreiz, kā pati savienība teica, bija vismaz divreiz vairāk cilvēku, nekā gadu iepriekš. Tikai tāpēc, ka mēs šo notikumu pasniedzām elegantāk, modernāk, mazliet citādāk paspiedām uz sociālajiem kanāliem. Integrējām arī sponsorus,” paņēmienus auditorijas piesaistei min Banga. Tātad – vienmēr var labāk un vairāk, ja grib.
Revolūcijas Latvijas futbolā?
Mūsu sporta sāpju bērns ir futbols. Nacionālais čempionāts ir vāji apmeklēts, un iemesli ir daudz un dažādi. Arī spēles līmenis, kaut tik zems jau arī tas nemaz nav. Viss, kas ir ap futbolu Latvijā, bieži vien liedz objektīvi paskatīties un novērtēt laukumā redzēto. Banga uzskata, ka viss sākas ar klubiem, un tagad beidzot esot rosība. „Mēs sākām ciešāku sadarbību ar „FS Metta/LU”. Latvijas futbolā, protams, ir daudz slikto lietu, bet ir cilvēki, kas neskatās uz Latviju, bet skatās un Eiropu, tāpēc cer kaut ko mainīt,” aizvadītās sezonas virslīgas debitantus uzteic Banga. „Visam apakšā ir jābūt milzīgam entuziasmam – ja tas ir, tad par spīti visām grūtībām izdosies ieraudzīt cerību stariņu. Cepuri nost tiem čaļiem (Mihelsonam ar Rihertu – R.R.), par to, ko viņi šo gadu laikā ir izdarījuši,” entuziastus uzteic Banga.
Nesen lasīju, ka „FS Metta/LU” vēlas kļūt par komandu, kam līdzi jutīs visa Rīga. Mērķis cēls un tāls, taču šis ir tas gadījums, kad apņēmība tiek pausta ne tikai vārdos, bet arī darbos. Jānovēl veiksme un izturība. Ko teikt par pārējiem? Pozitīvas atsauksmes ir dzirdētas par Jelgavu, bet – tas arī viss... „Ja tagad Latvijas futbolā kāds klubs nesāks domāt par mārketinga aktivitātēm, tad futbols tā arī turpinās būt tur, kur tas ir,” uzskata Banga. Un šeit ir grūti runāt par kādu vienotu sistēmu, speciālistu vai ideologu. Klubiem pašiem ir jāsaprot, jāapdomā un – jādara. Neviens cits viņu vietā to nedarīs. Iespējams, ka jau pieminētie izlēcēji liks citiem klubiem vismaz aizgūt idejas – arī derēs.
Skaidrs, ka kaut kas pavisam cits ir Latvijas izlase – tā pat visdrūmākajos brīžos pulcēs noteiktu skaitu cilvēku tribīnēs. Izlasei pat īpašas kampaņas nav vajadzīgas – pietiks ar labu rezultātu, tad tribīnēs ļaužu netrūks.
Par sportu IR jāmaksā!
Bieži vien nav vienprātības par to, kas ir labāk – pilnas tribīnas, kas sanāk ar brīvbiļetēm, vai arī tukšākas tribīnes, taču sastāv no cilvēkiem, kas par notikumu ir samaksājuši? Ir mums dažādi gadījumi bijuši Latvijas sporta vēsturē, paši uz savas ādas esam izjutuši dažādas pieejas. Tie cilvēki, kas netika iekšā „Barona” un „Žalgiris” spēlē, noteikti sliecas par labu otrajam variantam. „Manuprāt, par sportu ir jāmaksā. Jautājums dažās situācijās – kurš par to maksā?” retoriski vaicā Banga. „Piemēram, par to pašu pludmales volejbolu mums līdz šim nav bijis baigi jāmaksā – sēdi pludmalē un skaties. Tas tāpēc, ka sporta veida pārstāvji saprot – vispirms ir jāgūst popularitāte. Taču, ja tu aicini uz savu sporta veidu nākt par brīvu, tu nonivelē tā vērtību. Sak, ja jau man dod par brīvu, tas, iespējams, nav nekas vērtīgs. Tad ir divas lietas: pirmā – cilvēki paši sev netic, ja neliek par to maksāt. Otrā – skatītājs tā pierod pie tā, ka brīdī, kad viņam paprasa simbolisku samaksu, viņš nesaprot, kāpēc. Re, „Barons” deva ekstra kartes, kāpēc man uz šo spēli ir jāpērk biļete par diviem latiem?! Protams, nevajag ar biļešu cenām arī pārspīlēt.”
Banga min arī psiholoģiskos aspektus: „Ir jāsaprot: sportists arī ir cilvēks. Ja mēs nemaksājam par biļetēm, tad viņš arī savā ziņā netiek atalgots. Protams, viņam ir līgums ar klubu, klubs viņam maksā. Bet, ja mēs runājam pārnestā nozīmē, - viņš skrien, viņš dara, viņš cenšas...Kāpēc lai viņš par to nesaņemtu atalgojumu? Kāpēc mēs par teātri maksājam, bet par sportu negribam? Sports ir izrāde, sportisti ir tādi paši aktieri,” pārliecinoši saka Kristaps Banga. Atalgosim savus aktierus tā, kā nākas – viņi taču cenšas ne tikai sev, bet arī mums.
+5 [+] [-]
+1 [+] [-]
-4 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
Par futbolu ir tā, ka skatos Barcelonu. No Latvijas virslīgas šogad Rīgas Daugavu pret Gulbeni. Salīdzinot ar Barcelonu tas nepatika.
[+] [-]
[+] [-]