Kam neizturēs nervi?
Peka Rautakalio ir mierīgs, lai gan sakās – esam šādās situācijās savas karjeras laikā bijis, pieņēmis, pārdzīvojis un kā redzams – joprojām strādā algotu hokeja trenera darbu. Vai šī reize kopā ar Rīgas Dinamo ir viņa kompetences treknā izsaukuma zīme – sak, es zinu, ko daru - vai tomēr – šaura, šaura laipiņa...
Nevajag domāt, ka Rīgas Dinamo nometnē viss ir mierīgi. Tas nebūtu normāli, ja komandas iekšienē ļaudīm būtu vienaldzīgi pašreizējie sezonas procesi – sākot no masiera un beidzot ar resno galu. Arī menedžeris Sējējs mēģina saprast, kas būtu jādara, lai viņa paša savāktais spēlētāju kopums, uz ledus tomēr demonstrētu – 1) pieklājīgu hokeju un cīņassparu; 2) sāktu izcīnīt pa kādai uzvarai... Sarunas ar treneriem notiekot, dažubrīd – ļoti asas, taču tās visas esot darba dunas kontekstā. Nevienu pagaidām no komandas dzīt prom netaisās, lai gan to izdarīt var diezgan mierīgi. Izmaksā līgumā paredzēto kompensāciju un – lai veicas! Un tas, starp citu, attiecas ne tikai uz treneriem – hokejisti sēž uz tās pašas degmaisījuma mucas. Tūlīt sāksies NHL sezona, kas nozīmē – brīvajā tirgū parādīsies jaunas sejas. Sējējs šūpo galvu un saka, ka viņš šos procesus vēro, taču, lai šobrīd uzreiz ķertu un grābtu vai – lektu uz karstām oglēm – to gan ne. Pirms mača ar znarokiešiem menedžeris lūdzis pamainīt treneriem spēles rīta treniņa intensitāti, ar domu – var būt, ka puikas vienkārši tiek nodzīti un vakaram viņiem nepietiek spēka. Kas likts, tas darīts... Kas sanāca – redzējāt. Kad pēc nedēļas Rīgas Dinamo atgriezīsies no izbraukuma spēļu sērijas, visticamāk, mēs būsim turpat, kur šobrīd – Rietumu grupas pēdējā vietā. Tas sit pa nerviem! Kā viņi slido, kā spēlē, kā piespēlē, kā stāv kā sālsstabi vai mēģina turēt savus pretspēlētājus ar baltiem cimdiem... Jūtat? Pasākums skarbs. Vai tāda izskatās jaunā komandas nākotne? Desmitā sezonas spēle būs pret Čehovas Vitjaz...
Rautakalio nepsiho – viņš neskraida pa ģērbtuvi ar aspirīna paciņu rokās. Viņš netrīc, kad treniņa laikā pie ledus laukuma pamana kādu no komandas vadības, tāpat viņš neuzprasās vizītē pie Savicka un nestāsta, ka viņa vadītie rati tomēr ir bez gultņiem... „Es zinu, ko es daru, tāpat es pilnā mērā spēju izprast un iztēloties komandas vadības šī brīža sajūtas. Nezinu nevienu klubu, kurā par zaudējumiem teiktu – nekas, mēs zinājām, ka tā būs... To parasti saka, pirms treneris tiek ņemts darbā. Kad sāc strādāt, tad visu izšķir pacietības mērs – abās pusēs. Mēs nespēlējam līgā, kur pretinieks vienkārši garlaikojas – visās komandās tiek kalti plāni, izstrādātas treniņu programmas, veikta nopietna spēlētāju atlase. Ar katru gadu šis darbs pilnveidojas, jo KHL ir jauna organizācija – klubiem ir pieejami resursi, kas viņiem ļauj patiešām nodemonstrēt savu spēku uz ledus. Šādā konkurencē mēs nebūsim tie, kas varēs likt pretī neierobežotus finansu resursus un arī tad kā zināms – par naudu nevar nopirkt uzvaras vai titulus. Tad jābūt gudrākiem – jāizmanto savas priekšrocības, jāprot izmantot savu spēlētāju labākās īpašības, vai vismaz nolikt pretī tādu spēli, kas pretinieku apgrūtinātu. Darbs nosaka visu un tas nekur nepazudīs. Iespējams, hokejistiem var šādos brīžos kā tagad rasties neticības saviem spēkiem, taču – tāpēc ir komandā treneri. Ticiet, nekur nav bijis ar šo pārbūvi savādāk – visos gadījumos ir jāiziet cauri smagam treniņu procesam, zaudējumiem un rakstura pārbaudījumiem. Līdzjutējiem tas nav patīkams laiks un es nemeklēšu attaisnojumus, lai speciāli sargātu savu ādu... Tomēr pateikšu vienu – hokejs nav vide, kurā visu saliec uz papīra un ej laukumā pēc uzvarām. Tās vispirms ir jānopelna treniņos ar smagu darbu. Tāpat zinu, ka nav neviena komanda, kura sezonu sāk ar vienu sastāvu un beidz – ar to pašu. Viss mainās, viss atrodas nepārtrauktā kustībā un meklējumos. Ideālās formulas ir treneru pierakstos, taču tās nekad nav iespējams realizēt pilnībā, jo spēle ir fiziski prasīga un mēs visi esam tikai cilvēki. Man pacietības pietiks, par citiem – es nespriežu...”
Desmit spēles kā atskaites punkts Rīgā jau ir apzelēts motīvs. Palūkojos, kā Pekam veicās viņa iepriekšējā darba vietā ar sezonas pirmajām desmit spēlēm. Raustot stūri Pori Assat komandā viņš 2009. gada rudenī šajā atskaites nogrieznī izcīnīja četras uzvaras, turklāt – trijos gadījumos tie bija mazie punkti, jo tika vinnēts pagarinājumā vai pēcspēles metienos. Pēc gada pie tās pašas komandas jau sezona tika sākta ar solīdām septiņām uzvarām pirmajās desmit spēlēs. Šis gan nav mājiens iespējamā Dinamo scenārija virzienā, taču paturēt prātā to vajag. Ja 2010. gada pavasarī Rautakalio vadītie dūži (assat) Somijas augstākajā līgā izskatījās pēc kārava kalpiņiem – 13. vieta no 14. komandām, iekrāti tabulā 72 punkti (58 spēlēs) – tad 2011. gada regulārajā sezonā viņi bija jau otrie (!) ar izcīnītajiem 119 punktiem. Kāda ir atšķirība ar Dinamo stāstu? Pirmkārt, Rautakalio pie Pori krāna tika pieslēgts brīdī, kad sliktāk vairs nevarēja būt – trīs sezonas pēc kārtas Assat burtiski mocījās pa augstākās līgas pašu apakšu. Rīga viņu uzaicināja pēc diviem optimisma pārpilniem pavasariem. Tātad – komandas vadība aicināja treneri, lai viņš kāpj vēl vienu soli augstāk, vai – vismaz sasniedz to pašu, ko priekšgājējs. Vai Dinamo menedžeri apzinājās, ka šīs pārmaiņas viņiem negarantēs tūlītēju atdevi? Ja gribēja turpināt Šuplera odiseju, tad pie Šuplera bija jāpaliek, vai – vismaz jāpavaicā, ko Jūlis pats redzētu kā sava darba pārmantotāju. Ja tas nenotika, tad acīmredzot, bija skaidrs, ka tādā garā turpinot, mēs nonāktu pie tās pašas abras, pie kuras tagad sēž Peka ar Dinamo. Tātad – Rautakalio ņēma ar domu, ka pārbūves procesā būs, maigi izsakoties, nepatīkamas sajūtas... Tagad par to vairs nav neviens jāpārliecina – viss redzams turnīra tabulā un uz ledus. Kas notiks tālāk? Tā jau būs runa par nākamajām desmit spēlēm... Esam pēdējie – tātad, zemāk nav kur krist. Krievu laikos varēja ar šo vietu izlidot no augstākās līgas, KHL gadījumā neko tādu neparedz. Nu, vismaz kaut kas...
-1 [+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
MnD vadība jau izprovējās, bet nedabūja.
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
Pret Znaroku puse spēles nebija nemaz tik slikta. Lielākā problēma ir Armanda pieminētā (LTV7 pārtraukumos) aizsargu nesēja iedot ātru, savlaicīgu un precīzu pirmo piespēli. Tāpēc tiek nočakarēti 90% uzbrukumu un pretī dabū āto pretuzbrukumu, vai ripu vispār zaudē savā zonā.
[+] [-]