Stihija un skrāpētāji

Tā vismaz gribētos domāt, jo Dzelzceļa kausa turnīra reklāmas bija bravurīgas – labākajā versijā viens no vārtsargiem gribēja būt saule un atstāt savus vārtus sausus... Bet krusa, kas kapās pretinieku, uguns, kas kausēs ledu zem pretinieku kājām, lietus, kas līs tik ilgi, līdz no sāncenšiem būs slapja vieta un tā tālāk – lika par konkrētajiem reklāmas varoņiem (tie bija konkrēti „Dinamo spēlētāji) un šīs idejas radītājiem mazliet pasmaidīt... Sak – ka tik nesanāk otrādi... Ha, bet turnīru šie ņem un uzvar! Desmit minūtes pirms sezonas sākuma, redzam – kluba pašreklāmas saturiskā stilistika tomēr ir izvēlēta kā izteiktas provokācijas sastāvdaļa, kas tomēr rada mazliet neomulīgu sajūtu. Skatos uz Ivanāna plakātu pie „Statoil” un domāju – vecīt, tev jau pirms sezonas darba devējs liek pie apmales no pretiniekiem veidot novelkamās bildītes, kas būšot vēlāk jākasa nost... Atkāpties nevarēsi. Būs jālīmē... Tautai prasību frekvence nosaukta. Turklāt, kad laukumā nonāksi aci pret aci ar savu izaicinātāju, atceries, Raiti – tur nevarēs kā akcijā, kad mazliet pakasīsi papīriņu un, ja neveiksies, saņemsi mierinošo – sak, „Šoreiz nepaveicās”. Hokejā - vai nu tu viņus, vai viņi tevi... Vispār jau hokeja cilvēki Latvijā allaž ir bijuši mazliet piezemētāki – viņi vispirms ir darījuši un tikai pēc tam bļaustījušies. Tomēr – Rīgas „Dinamo” administrācija šoreiz savu piecu gadu jubilejas sezonu, kopš valkā šo vēsturisko kluba nosaukumu, nolēmusi akcentēt savādāk. Var jau arī viņus saprast – abonenti netirgojas, sadarbības partneri arī vairs nestāv rindā... Kaut kā tie ļaudis ir jākustina. Vien, atļaušos atgādināt, ka „Dinamo” vilkme tomēr ir uz ledus, nevis čipsu pakās, uz šķiltavām, auzu pārslās, pelmeņos un tamlīdzīgos niekos. Pie ārējiem vēstījumiem jāpieskaita arī nu jau tradicionāli kroplīgo sabiedrisko attiecību kultūru, ko klubs turpina piekopt normāla padomju kolhoza kantora līmenī. Jautrības bija uzbrucēja Luseniusa sakarā, kad visa Rīgas jau zināja, ka somu puikam būs tomēr jāatvadās no šīs pilsētas, vienīgi „Dinamo” preses dienests mēģināja žonglēt ar preses relīzēm, kas atsauca atmiņā jau iepriekš redzētas ainas – proti, atbildīgajam par šo darbu lēmumi par komandā notiekošo tiek pateikti pēdējam...

Tās gan ir kantora lietas, par kurām pašiem hokejistiem nebūtu jāuztraucas. Viņi to arī nedara, jo pēc trīs brīvdienām, atkal ir atgriezušies uz ledus, lai šonedēļ sāktu sezonu. Vispirms par diviem uzvārdiem, kas it kā krāsoti neskaidri – Podziņš un Daugaviņš. Jā, abi šobrīd ir kopā ar komandu, abi trenējas. Pirmā sakarā gan pirms laba brīža virmoja kaislības, ka viņš „Dinamo” nespēlēšot, tomēr – nekā, nebija. Trenējas un, ja vajadzēs – arī spēlēs. Kā deviņdesmit otrajā gadā dzimušais, Ainārs ir gana labi apviļāts KHL līmenī. Jaunā līgas kārtība jauno spēlētāju obligātajā piesaistē spēles pieteikumā, Podziņu padara par normālu materiālu. Jā, viņam blakus ir sīvi konkurenti – mazliet vecāki, iespējams, mazliet meistarīgāki, taču starp Latvijā spēlējošajiem deviņdesmit otrajiem, Ainārs ir vairāk kā pieklājīgs. Nu, vismaz, lai vecuma limita robežas piepildītu, kas „Dinamo” komandai šobrīd ir nepieciešams. Cita lieta, ka kluba vadība nav pratusi nedz Podziņam, nedz HK „Rīga” trenerim Tambijevam iestāstīt, ka mute kā laidara vārti ne visos gadījumos izskatās smuki, taču – tās jau atkal ir kolhoznieku lietas... Kaspars Daugaviņš svētdienas treniņā skrēja pa taisno no golfa laukuma un jāatzīst – šādā kombinācijā pavadot vasaru, viņš šobrīd izskatās ar hokeja nūju rokās solīdi un arī uz slidām spēj labi kapāt. Ja NHL lokauts sāktos šodien, Daugaviņš būtu labs papildinājums „Dinamo” sastāvam, tomēr – pagaidām, kamēr oficiāli Ziemeļamerikā lielā sēdēšana nav izsludināta, viņš paliek iekavās. Uz ledus Suns (angliski runājošie komandas biedri viņa uzvārdu ir saīsinājuši – Dog) svētdien vairāk berzējās kopā ar Karsumu, tomēr – tā bija tikai taustīšanās. Kad sāksies KHL čempionāts, būs cita aina, citas vajadzības un – citas sastāva lāpāmadatas. Tajā pašā laikā, Daugaviņa klātbūtne šobrīd laicīgajā treniņu procesā, noteikti atvieglos viņa integrēšanu, ja tāda vajadzība radīsies. Tiesa, ātrāk par 15. septembri, kad visticamāk, NHL izsludinās īpašnieku streiku, Kasparu „Dinamo” kaujas kreklā neredzēt.

Kad „Dinamo” atgriezās no augusta turnīra Ņižņijnovgorodā, treneris Oļegs Znaroks trenerim Pekam Rautakalio atzinis – sak, komanda tev laba, tikai nav vārtsargu... Ar to bijušais Latvijas izlases treneris bija domājis, ka Rīgai nav labu vārtsargu. Sezonas priekšvakarā nav iespējams izmērīt, cik viņi (Jučers un Telkvists) labi vai slikti, taču faktu, ka tieši treniņprocesa laikā Māris ir izkonkurējis Mikaelu par pirmā numura vietu – apstrīd vairs tikai retais. Tagad redzēsim, kā šīs lomas tiks izspēlētas kaujas apstākļos. Iespējams, ka Telkvistam šeit pietrūkst trenera Naumova gara spēka redzējums, kurš pavasarī aizlika vārdu par zviedra atgriešanos Rīgā. Kad Mikaels atbrauca, izrādījās, ka viņa „krustēvs” no komandas ir padzīts... Zinot, ka emocionālā pasaule šajā postenī spēlē lielu lomu, būs interesanti pavērot, kā Telkvists sezonas laikā sev solīto pirmo numuru atkaros. Katrā ziņā, Jučera rāmis augustā pārliecināja vairāk. Tostarp, Znaroka atziņas no dienas kārtības vēl nav noņemtas...
Aizsardzībā viss ir skaidrs: Galviņš – Krišjānis, Karls – Jēkabs, Sotnieks – Cibuļskis. Treneri nolēmuši, ka spēlēs ar trīs pāriem. Kā septītais šajā rindā stāv Reķis, taču Arvīda pieredze un profesionālā varēšana var likt no malas uz kaujas procesiem raudzīties tikpat labi Sočam vai Oskaram... Porejs ir astotais, Laviņš – aiz viņa. Protams, var uzdot jautājumu, kāpēc veco kaujinieku Rodžeru vispār vajadzēja mocīt vai ņemt, taču šis neattiecas uz treneru izvēli. Viņu rīcībā tika nodots sastāvs, kas jāgatavo sezonai. Treniņu procesa ietvaros Laviņš nav kaujama avs, turklāt, gudri būtu, ja tiktu izmantota viņa biezā āda – par spēlēšanu šobrīd nerunāsim, te vairāk iezīmējas veterāna klātbūtne kā padomdevējam.

Uzbrukuma pirmais virknējums pārbaudes spēlēs nolasījās kā rentgena staros – Karsums – Džonsons – Indrašis. Mazliet pārsteidz labā nozīmē centra uzbrucēja sniegums, jo pastāv versija, ka no tā krasta nākušie, iešūpojas lēnāk... Vismaz ar šādu argumentu mēģinām tagad attaisnot divu citu – Šrempa un Žirū – pakalpojumu klāstu. Ja būs trāpīts ar abiem, sitīsim plaukstas, taču pagaidām ir aizdomas, ka viens izrādīsies šindels... Tam tuvāk ir Žirū, kas acīmredzot uz lielā laukuma pagaidām labāk izliek peļu slazdus, nevis pats ķer... Pieteikts kā snaiperis – tiek gaidīts kā snaiperis. Esot rožu dārzā ar tādiem diviem tehniķiem kā Ņiživijs un Šremps, ir grūti noticēt, ka viņam nav, kas pamet uz nūjas. Tostarp komandas spēku noteiks otrās divas maiņas, kur centra pozīcijās visai stabili jūtas Džeriņš un Bičevskis. Visticamāk, ka Andrim sezonas pirmajā spēlē blakus noliks Bukartu un Meiju, savukārt Māris mēģinās vienkop savilkt Biezo, Skvorcovu, Podziņu, Upīti vai Lipsbergu. Kā treneri nolems... Visus tāpat nevadās līdzi. Starp citu, pēdējais, kas arī tika pārbaudīts kā centrs, visai labi jūtas arī malējā uzbrucēja pozīcijā. Ceturtajai maiņai Rautakalio spēles plānā ir liela nozīme, tāpēc cerēsim, ka paši hokejisti apzinās savas lomas nopietnību. Ak, piemirsu skrāpētāju – Lielo Raiti... Jā, arī viņš svētdien bija uz ledus. Var redzēt, ka savainoto roku vēl taupa, tāpēc izbraukuma pirmajos trīs mačos viņš paliks malā – lai dzīst... Tostarp, Rīgas spēlēs jau Ivanāns varētu iet arī laukumā. Kurā virknējumā? Tas atkarīgs no komandas biedru pirmo spēļu snieguma, tomēr pagaidām trešā maiņa varētu būt Raita labākā vieta. Tas, ka viņš savu meistarību atstrādās – par to nevajadzētu šaubīties, viņš ir labs paraugs un pārliecinošs profesionālis, cita lieta – ko katrs no mums saprot ar vārdkopu - „Ivanāna meistarība”... Komandā ir arī Ģirts Ankipāns, kuram aizvadītājs brīvdienas sanāca garākas – viņam treneri atļāva pārstāvēt Rīgas „Dinamo” vizītē pie Anglijas latviešiem. Tādā kā hokeja sūtņa misijā. Šādas lietas Ģirtam labi padodas, viņš māk runāt. Kāda būs šī uzbrucēja vieta uz ledus? Sk. rindas par Laviņu...