Bīča sezona beigusies. Ruslana Sorokina vērtējums

- Pēc rezultāta un rangu tabulas kopumā ir labi, bet apmierināta mūsu komanda (Saša, Genādijs un es) nav. Pa vidu sezonai izdevās nostabilizēties, bet beigās atkal kaut kas sabruka. Domāju, ka tas bija noguruma dēļ, un psiholoģiski arī bija grūti.

Eiropas čempionātā, piemēram, gribējās labāku rezultātu, bija arī iespēja tikt pie medaļas, bet zaudējām spēli par iekļūšanu pusfinālā. Turklāt bijām favorīti tajā spēlē. Iepriekšējā bijām labi nospēlējuši – uzvarējuši pasaules čempionus vāciešus Brinku un Rekermanu, iznīcinājām viņu izredzes viņu mājās. Grupu turnīra spēles spēlējām slikti, un treneris bija ļoti neapmierināts, teica, ka jābeidz spēlēt šosezon. Tomēr vāciešiem pārgājām pāri kā ceļa rullis, un uzreiz jutāmies labāk, bet nākamo spēli, kas bija jāuzvar, neuzvarējām. Pirmo setu uzvarējām galotnē, otrajā bijām vadībā, bija patumšs, krēsla, apmācies. Austrietis Doplers visu spēli ļoti stabili servēja (~95km/h), visu laiku pa mani. Un lūzums droši vien notika, kad es vienu bumbu, kas nāca metru autā, aizskāru. Rokas liku, tad redzēju, ka iet autā, pēdējā brīdī centos izvairīties, rāvu rokas nost, bet tomēr pieskārās. Atdevu jau iegūtu mūsu punktu, ar ko rezultāts būtu kļuvis, man liekas, 17:14 mūsu labā. Tad bez problēmām būtu vinnējuši.

Tad viņš labi ieservēja pa līniju, es ar vienu roku paņēmu. Saša centās izglābt, uzsita augšā, bet es nedabūju pāri tīklam. Paņēmām minūti, bet pēc tās rezultāts auga līdzīgi līdz pat seta beigām. Austrieši labi nospēlēja aizsardzībā. Var teikt, ka es setu "nočakarēju". Trešajā setā arī pat bijām vadībā, bet beigās galotnē viņi atkal kaut ko uzcēla aizsardzībā un vinnēja.

Arī paši aizsardzībā ļoti slikti nospēlējām. Ar servi varbūt vajadzēja riskēt tāpat kā iepriekšējā spēlē pret vāciešiem. Taktiski it kā nospēlējām nepareizi. Pēc tam treneris teica, ka man bija visu laiku jāiet blokā, jo es ļoti labi jutu Meliceru un no trijām bumbām divas viņējās varēju bloķēt, bet, tā kā mēs mainījāmies, Saša līdz viņam nevarēja aizlekt, un Melicers viņam pa rokām sita. Mēs mainījāmies visu laiku un domājām, ka tā būs labāk. Genādijs beigās teica, ka vajadzēja man servēt virsū Meliceram un uzreiz iet pret viņu blokā. Viss. Doplers jau savu partneri nīcināja nost, ka tas nevar uzņemt servi un blokā neko pret mani izdarīt. Treneris teica vēlāk, ka viena serve sanāca uz Dopleru, mēs punktu dabūjām, bet tajā brīdī, kad Doplers kļūdījās, arī Melicers sāka justies labāk, jo ne viņš vienīgais "muļķis" laukumā. Vajadzēja turpināt bombardēt Meliceru (kaut arī punktu pret Dopleru dabūjām). Cik redzēju, tā viņiem bija labākā spēle turnīrā.

Pagājušajā gadā man labi padevās serve, šogad nebija stabilitātes, varēju labi uzservēt vienā, pusotrā spēlē. Bumba šogad bija cita. Tā ir vieglāka, un es to tik labi nekontrolēju. Pret vāciešiem jau pieminētajā spēlē riskēju. Tur bija liels kļūdu procents, bet arī labi rezultāti, var teikt – piecdesmit pret piecdesmit. Parasti, ja mačos reizes divas – trīs kļūdos, pāreju uz vienkāršākām servēm.

Vaicāts par pierašanu, pārejot no viena volejbola veida uz otru, Ruslans saka, ka pāriet uz zāles volejbolu ir daudz vieglāk, bet uz pludmales tas prasa kādus pāris mēnešus. Tāpēc arī labākie rezultāti ir – sezonas vidū. "No pasaules pirmā divdesmitnieka tikai Latvijas pāri nav profesionāļi. Pārējie, arī tie paši Doplers ar Meliceru (jau otro vai trešo gadu) spēlē tikai bīču. Viņi pēc sezonas mēnesi atpūšas un tad brauc uz nometnēm, trenējas nākamajai sezonai. Mēs to nevaram atļauties finansējuma dēļ.”

Tā kā iepriekš abi volejbolisti vairāk ir dzīvojušies gar tīklu, arī šogad abiem vairāk gribējies to darīt, kaut gan plāns pamatos esot bijis tāds, ka Sorokins vairāk iet pie tīkla, bet Saša spēlē aizsardzībā. "Pašreiz vēl mainījāmies, bet, ja es vēl uzlabošu bloku, tad vieglāk būs spēlēt katram savu lomu un "neraustīties"," stāsta Sorokins. "Saša arī saka, ka bloks ir kļuvis labāks un viņam vieglāk spēlēt aizsardzībā."