Atlido Nolans... un visu sajauc

Labāk, protams, būtu bijis ar tiem pašiem norvēģiem uzspēlēt 5. vai 6. maijā, bet tad droši vien viņi būtu jāuzņem Rīgā... Skaidrs, ka 10. un 11. aprīļa spēles ar Somiju mums galīgi nebija vajadzīgas - stipri par ātru, bet IIHF nu jau kādu trešo vai ceturto pavasari taisa Eiropas Izaicinājuma kausu 12 izlasēm, un pirmās spēles tāpēc ir tik agri. Būtībā pēc diviem izlases treniņiem.

Mūsu konkurenti PČ savas pēdējās pārbaudes aizvada šādos datumos: Baltkrievija - 3. maijā ar Dāniju, Krievija un Somija - 4. maijā attiecīgi ar Zviedriju un Čehiju; Kazahstāna 4. un 5. maijā spēlē ar Franciju; Vācija - 6. maijā ar ASV, kas ir pēdējā pārbaude arī amerikāņiem; Šveice - 6. maijā ar Kanādu.

Ko parādīja spēles Bratislavā? Pirmkārt jau to, ka nedēļu pirms PČ Tedam Nolanam patīk eksperimentēt un pārbaudīt, vai ir tiešām tā, kā viņam stāstījuši palīgi. Ko Teds izdara spēlē ar Slovākiju? Izjauc visus uzbrucēju trijniekus, izņemot Vasiļjeva maiņu. Bija maiņa Meija - Džeriņš - Saulietis (2 spēles ar Franciju), bija - M. Rēdlihs - Daugaviņš - Indrašis (tāda būšot arī Minskā, bet Rēdliham šoreiz bija iedota iespēja Latvijā atvilkt elpu). Nolans Džeriņa vietā iemet Girgensonu, pie Daugaviņa un Indraša ļauj pastažēties treneru slavētajam R. Lipsbergam. Ceturtais uzbrukuma trijnieks bez komentāriem - tipiski Teda stilā: pirms PČ centrā iespēlēt tos, kas sezonā tādi nav bijuši, bet te vienā trijniekā visi trīs nominālie centra uzbrucēji - Bērziņš, Džeriņš un Bičevskis...

Varbūt nebūsiet ievērojuši, bet Nolanam liekas, ka centrā jāspēlē labākajiem un tiem, kam bijusi laba sezona... Savā pirmajā PČ Teds pārāk neeksperimentēja - bija pieci centri un visi arī Stokholmā spēlēja kā centri: Sprukts un A. Širokovs visas septiņas spēles, Štāls un Bērziņš - pa sešām, Džeriņš - divas. Soču olimpisko spēļu kvalifikācijā, kas bija pa vidu starp Stokholmu 2012. un Helsinkiem 2013., mums visās trijās spēlēs bija četri centra uzbrucēji - Sprukts, Bērziņš, Štāls, bet otrajā trijniekā starp M. Rēdlihu un Jekimovu -... Ķēniņš.
Pērn Helsinkos visas septiņas spēles centrā aizvadīja tikai Sprukts pirmajā maiņā, Štālam - sešas, Girgensonam - piecas, Bērziņam - četras, Džeriņam - trīs, bet Pavlovam un necentram Indrašim - pa vienam eksperimentam. Olimpisko Soču bilance: Sprukts - 5, Girgensons - 4, Vasiļjevs un Štāls - 3, Pavlovs - 2, Indrašis, Bērziņš un Daugaviņš - pa spēlei kā centra uzbrucējam.

Centra uzbrucēji Nolana 22 spēlēs (2 PČ. Soči, kvalifikācija)

Vai ir pareizi likt centrā necentru? Nezinu. Pērn Helsinkos Nolans ar šo eksperimentu mazliet apdedzinājās, spēlē pret Krieviju (0:6) starp Ķēniņu un Jekimovu mēģinot Indraši, Džeriņu nelaimīgajā mačā pret Austriju (3:6), noliekot malā pie Indraša un Girgensona, bet tikai pēdējās trijās spēlēs tika izveidota maiņa Meija - Džeriņš - Jekimovs, kas guva abus vārtus pret Somiju (2:3, OT). Neko nepadarīsi, ja galvenais treneris Džeriņu neredz kā centra uzbrucēju... Arī šogad trīs centri jau skaidri: Girgensons, Vasiļjevs un Daugaviņš. Ceturtais un piektais - acīmredzot Štāls un Bērziņš.
Aizsardzībā eksperimentiem nav laika. Un nav jau arī ar ko eksperimentēt... Ja uz Bratislavu ar sasitumu nebūtu devies Kulda, droši vien būtu pāris Kulda - Pujacs, nu bija Pujacs - Galviņš. Sotnieks un Laviņš pēdējos piecus mačus ir kopā un droši vien tā būs arī Minskā. Pret slovākiem savu mikromaču ar 3:1 uzvarēja nomināli trešais aizsargu pāris: J. Rēdlihs - M. Jass, bet ceturtie - Jaks un Saviels nezaudēja nevienus vārtus... Saprotams, ka no Pujaca pirmajā spēlē pēc mēneša pauzes nekādus varoņdarbus nevajadzēja gaidīt, tāpat bija lieki cerēt, ka no Amerikas atlidojušais Girgensons trešajā Eiropas dienā nu gan gāzīs kalnus. Lai tā notiktu, komandai ir jāsaspēlējas. Kā Vasiļjeva trijniekam, kur viens otru laikam jūt pat ar aizsietām acīm.

Ja man būtu jānosauc divi spēlētāji, kuri Bratislavā nopelnīja plusus Teda piezīmju grāmatiņā, tad tie ir aizsargs Jānis Jaks (1995.) un uzbrucējs Roberts Lipsbergs (1994.). Atļaušos apgalvot, ka abi jau ir PČ aptverē. Ja vien nenotiek kaut kas neparedzēts. Nolanam patīk jaunie, kas prot spēlēt un kuriem deg acis. Spēlēt abi māk un acis (rokas!) arī deg.

Zinot, ka plānots uzbrucēju trijnieks M. Rēdlihs - Daugaviņš - Indrašis, ka ārā nejauks Vasiļjeva maiņu, aktuāli ir, kas spēlēs kopā ar Girgensonu. Visas pazīmes rāda, ka viens būs Meija. Kurš otrs? Ķēniņš? Varbūt. Šveices čempions gan vēl nav aizvadījis nevienu treniņu kopā ar izlasi un kopš 19. aprīļa nav spēlējis, vispirms svinot uzvaru Šveicē, bet pirms Bratislavas spēlēm saslimstot.

Ceturtajā maiņā Štāls un Bērziņš, bet trīs džokeri, kuri varētu arī mainīties - bet R. Lipsbergs, Saulietis un droši vien - K. Jass, kura azarts vienmēr paticis trenerim Nolanam. Ārpus sastāva - Džeriņš, Bukarts, Jekimovs un Bičevskis, kuru es personīgi laikam tomēr ņemtu.

Aizsardzībā praktiski ir tikai viens nezināmais: pieredzējušais Saviels vai jauniņais Jaks. Porejs jau tika atstāts Rīgā.

Viss skaidrs vārtos. Trīs palikuši - Masaļskis, Gudļevskis un Punnenovs, jo Merzļikins, kuram pēc sezonas bija cirkšņa savainojums, jau devies atpakaļ uz mājām Lugāno.

Tā kā līdz PČ atlikusi nedēļa, izmaiņas var notikt savainojumu vai slimības dēļ. Nezinu, kādēļ joprojām tiek musināta tauta, ka Minskā varētu spēlēt Dārziņš. Ja cilvēks gandrīz mēnesi slimojis un nav trenējies, tas būtu noziegums pret veselību. Lauris mēģinājis kopā ar visiem skriet, taču pēc 600 metriem spēki bijuši galā... Tribīnēs šad tad redzēts arī Karsums, skaidrs, ka treneri viņu gribētu redzēt laukumā, bet laikam atkal nekā. Savainojums.

P. S. Pēc neoficiālas informācijas LHF Nolanam neesot vēl samaksājusi nieka 30 000 dolāru.