No viena grāvja otrā

Pirmais iespaids bija tāds - esam trāpījuši ļoti sarežģītā grupā, un mūsu izredzes šajā kompānijā izcīnīt vietu labāko trijniekā līdzinās praktiski nullei. Pat no vājākā 6. groza mums ielozēja komandu - raugi, Kazahstānas izlasi, par kuru neceļas mēle teikt, ka, lai nu ko, bet no šīs vienības gan mēs sešus punktus paņemsim noteikti! Jo tā tomēr nav no policistiem, skolotājiem, bēru izvadītājiem vai tamlīdzīgu profesiju pārstāvjiem veidota komanda, kā tas gadās ar vienu otru Eiropas pundurvalsts izlasi. Lai arī Kazahstānas izlasē nav skanīgu uzvārdu un praktiski visi spēlē pašmāju čempionātā, tur futbols tomēr nav nekāds brīvā laika pavadīšanas klubiņš, bet gan profesionāļu nodarbe, kas ar šo spēli pelna iztiku. Nenāks par skādi paturēt prātā, ka šosezon Kazahstānas čempione Karagandas "Shakhter" prata aizkļūt līdz UEFA Eiropas līgas grupu turnīram. Valstsvienībā ir vairāki šās komandas spēlētāji.

No 5. groza dabūjām Islandi, kas šajā kompānijā pēc ranga kotējās visaugstāk. Turklāt šī komanda nupat palika soli no Pasaules kausa izcīņas finālturnīra... Islande, kas mums savā laikā ir bijusi pa zobam, tagad ir uz viļņa, un tas nepārsteidz, ja skatāmies uz klubiem, kurus pārstāv izlases kodols. Pieklājīgi!

Uz Islandes uzrāvienu gan var raudzīties dažādi. Piemēram, mums pašiem labi padevās "Euro 2004" cikls, un šķita, nu tikai būs, bet jau nākamajā līkne aizgāja lejup. Īsi sakot, atgriezāmies tuvāk realitātei. Līdzīgi bija ar igauņiem "Euro 2012" ciklā, kad viņi iekļuva izslēgšanas sacensību fāzē, nonākot soli no finālturnīra, bet jau nākamajā ciklā viss notika krietni piezemētākos toņos - tikai septiņi punkti desmit spēlēs... Tātad arī ne futbola lielvalstīm var būt ļoti solīds sniegums un rezultāti kādā no cikliem, bet tas nekādi negarantē panākumus ilgākā laika posmā.

Ar Islandi gan var būt citādi, jo spēlētāju pieraksti labos klubos nekur nav pazuduši - mums un igauņiem toreiz tik lielā skaitā šādu pierakstu tomēr nebija. Tāpēc nevar izslēgt, ka "geizeristi" arī šajā ciklā būs vērā ņemams spēks. Skaidrs, ka no šī groza labāk būtu pretī dabūjuši kaut vai tos pašus brāļus lietuviešus.

No 3. groza mums ielozēja turkus, kam allaž bijis skanīgs vārds futbolā. Taču nevarētu teikt, ka turki tagad ir uz viļņa, un to apliecina arī tikai 42. vieta FIFA rangā. Jā, spēlēs ar mums Turcijas izlase allaž ir un būs favorīte, taču, no otras puses, nelielā savstarpējo cīņu pieredze rāda, ka turki mums ir diezgan ērts pretinieks par spīti viņu pārākumam individuālajā meistarībā. Taču arī šā groza sakarā var teikt, ka Izraēla, Norvēģija vai tā pati nesen sastaptā Slovākija mums tomēr būtu bijis labāks variants.

No 2. groza mums ielozēja čehus, kas, protams, arī ir vārds Eiropas futbolā, bet ar viņiem ir līdzīgi kā ar turkiem - šķiet, komanda nepiedzīvo savus labākos laikus. Čehi nupat netika uz Pasaules kausa izcīņas finālturnīru un FIFA rangā ir ceturtajā desmitā. No otras puses, no 2. groza neko vieglu dabūt tik un tā nevarējām. Uz šā fona švakāka izskatījās vienīgi Ungārija, bet vai tie ir čehi, zviedri, dāņi vai šveicieši - tā laikam tomēr vairs nav tik milzīga atšķirība, jo mūsu atšķirība meistarībā ar jebkuru no šīm komandām ir visai būtiska.

Uz 1. grozu pat nav vērts skatīties, jo, izņemot krievus un grieķus, tur komandas ir no viena plaukta - smagsvari un grandi! Tur aizķert punktus ir ellīgi grūti jebkurā gadījumā.

Ja atceras emocijas izlozes dienā 23. februārī, pirmajā brīdī gribējās skatīties tikai uz to, ko esam dabūjuši pretī, un te nav daudz ko komentēt - ārkārtīgi smaga grupa, kurā, lai kā negribētos to pieļaut, sliktākajā gadījumā varam palikt pat pēdējie. Taču, ja paskatās uz citām grupām, nevarētu teikt, ka, ieliekot sevi tajās, mūsu izredzes pēkšņi kļūtu divtik labākas. Lai arī, protams, nevar noliegt, ka vienā otrā grupā tikt būtu gribējies drīzāk. Piemēram, B grupā, kur no 3. groza tika ielozēta Izraēla. Vai E grupā, kurā ielozēja slovēņus. Šajā kompānijā vēl ir igauņi un lietuvieši, un, šķiet, ka kaimiņi ar izlozi var būt pat ļoti apmierināti. Vai F grupa, kurā "resno galu" veido grieķi, ungāri un rumāņi... Jā, šajās grupās, šķiet, cerību būtu vairāk aizķerties labāko trijniekā nekā mūsu, bet beigu beigās nedrīkst aizmirst par pašu būtiskāko. Raugi, par to, kādi esam paši. Ceļš uz finālturnīru nesākas tikai ar pretinieku izlozi, bet to, cik spēcīgi un gatavi cīņai par ceļazīmi esam paši. Ja paši būsim švaki, tad nebūs nekādu argumentu kvalificēties arī no šķietami vājākas grupas.

Lai mums būtu asi zobi, ierindā viennozīmīgi jābūt labākajiem. Negribas pārspīlēt viena vai otra Latvijas valstsvienības spēlētāja lomu, bet, piemēram, bez pussarga Aleksandra Cauņas tomēr grūti šobrīd iedomāties mūsu komandu. Paliekot bez viņa, mēs zaudējam ārkārtīgi daudz vidējā līnijā un savā uzbrukuma potenciālā. Tātad - jābūt veseliem un, protams, labā formā, jo nav jau jēgas uzvārdiem, ja tie laukumā nevar pavilkt kājas.

Bez šaubām ārkārtīgi svarīgi ir arī tas, lai mūsējie savos klubos tiešām strādātu - proti, būtu laukumā, nevis sildītu rezervistu soliņu. Kāda jēga būs kaut vai uzbrucēja Artjoma Rudņeva pierakstam Vācijas bundeslīgā, ja viņš tur nespēlēs? Tikai tad, ja mūsējie spēlēs savos klubos regulāri, mums veidosies argumenti, kāpēc atsevišķās spēlēs vienai vai otrai arī "uz papīra" krietni spēcīgākai komandai varēsim priekšā aizlikt kāju. Neviens jau neliek pret čehiem vai turkiem laukumā dominēt bumbas kontrolē vai sitienu skaita ziņā. Vien to, lai tad, kad mums paveras izdevības, paši esam pietiekami gatavi, prasmīgi un spēcīgi tās izmantot.

Tajā, ka esam ielozēti tik spēcīgā grupā, var atrast arī pozitīvo. Runa nav tikai par labu praksi pret spēcīgiem pretiniekiem. Šī būs tā reize, kad nebūs jāšaubās par maksimālu koncentrēšanos ikvienā spēlē. Dažreiz, braucot uz Sanmarīno, šķiet, tā kaut kur mēdza pazust, bet šoreiz mums nav neviena paša pretinieka, par kura pieveikšanu mēs varētu būt puslīdz droši. Pret kazahiem visai nesen spēlējām un rezultāts bija 0:0...

Pirms Latvijas valstsvienības galvenais treneris Marians Pahars vēl kāpa lidmašīnā ceļā uz izlozi, viņš mūsu sarunā izteica interesantu atziņu. Respektīvi, ka mums nav jābaidās no Spānijas vai Vācijas, bet gan no Lihtenšteinas un Luksemburgas... Tātad jāsāk no pamatiem - jāizdara viss, lai uzvarētu komandas, kas rangā un spēku samēros ir pa zobam, un tikai tad var raudzīties tālāk. Jo, skatoties no tabulas viedokļa, kāda gan jēga smagsvaram atņemtam punktam, ja pēc tam nevarēsim uzveikt rangā par mums zemāk esošu komandu!

Saliekot visu pa plauktiņiem, nedēļu pēc izlozes tās rezultāti vairs nešķiet tik baismīgi - ja būsim labākajā sastāvā un gatavībā, varam pacīnīties. Taču kopējais noskaņojums gan nemainās - cikls būs ārkārtīgi grūts! Tagad šķiet, cik labi, ka jau iepriekšējā ciklā mazliet iesildījās Pahars, jo debitēt uzreiz šādā grupā - tas būtu lieks papildu eksāmens. To tāpat būs gana!

Un vēl. Lasīt lasītāju komentārus pie rakstiem, tā nudien nav mana aizraušanās, bet šoreiz viena iemesla dēļ dažas minūtes ziedoju gan. Gribēju zināt, kāds pēc šādas izlozes būs noskaņojums. Iepriekš parasti daudzi īdēja un vaidēja, ka atkal jāspēlē ar grieķiem, ka atkal mūsu grupā nav zvaigžņu un grandu. Lūdzu! Atbrauks Robins van Persijs, Arjens Robens, Petrs Čehs, Tomāšs Rosickis, Arda Turans, Nuri Šahins... Bet nu jau ir cita bēda. Lasu - grupa esot par smagu, mums neesot izredžu... Iznāk, ka tad, kad futbola Dievs vienreiz par visām reizēm gribējis mūs iepriecināt, atkal nav labi. Iznāk, ka esam trāpījuši no viena grāvja otrā... Zvaigznes - tas, protams, ir feini, bet, ja pieiet lietām ar vēsu prātu, droši vien svarīgāk ir tas, lai mums ir grupa, kurā varam pakņudināt garšas kārpiņas cīņā par vietu trijniekā! Nevis skatīties uz zvaigznēm, kuras mūs apspēlē... Tādas, lūk, pārdomas.