Pirmās bobsleja dzemdību sāpes

Kādam laime iekrīt klēpī. Citam tā nāk kā mantojums. Vēl kādam paveicas tāpat vien. Taču kārtīgam vīram laime ir jāizcīna. Jānis savējo izplēsa gluži kā Rīgas pašpuiku kautiņā – kad lietā tiek likti zobi, nagi, naži un španneri. Pretiniekos bija nekas mazāks, kā pats Latvijas (un PSRS) bobsleja pamatlicējs Rolands Upatnieks. Jā, pēc dižas stratēģijas vērtējot, Latvija izrādījās zaudētāja – Upatnieks pēc šīs cīņas tika nostumts no PSRS izlases trenera vietas. Toties latviešu Janka ar savu spītu 1988. gadā aizbrauca līdz olimpiskajam zeltam...
Tas bija smags laiks, kad tapa bobslejs Latvijā un PSRS. Rolands Upatnieks, vedot to pasaules panākumos, darbu darīja nevaldāmi – tad bija tikai viena iespēja: vai nu nāc ar mani kopā, jebšu paliec malā. Jānis Ķipurs gribēja braukt, bet negribēja paklausīt viņaprāt aplamiem norādījumiem un prasībām. Sava galva bija pašam uz pleciem. Cik nu kuram tās absolūtās taisnības un patiesības, to pat šodien nav iespējams izsvērt. Katrā ziņā visaugstākos panākumus pa savam sasniedza katrs no abiem sāncenšiem.
Jānis Ķipurs žurnālista Viestura Serdāna pierakstā stāstīja tā: "Jau no paša sākuma jutu: tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs. Aizbraucu uz pirmajiem bobslejistu atlases testiem. Upatnieks ieraudzīja tādu bārdaini un noburkšķēja: "Ko šis večuks te meklē?" Bet "tačku" stumt atļāva. Trešais rezultāts. Treneris pateica cieti: "Bobslejā palikt vari, bet bārda jānogriež. Tās dēļ sekundes simtdaļas ies zudumā."
Tā vienā mirklī Jānis Ķipurs kļuva par PSRS izlases bobslejistu un no viņa bārdas pāri palika tikai ūsas."

Tas bija laiks, kad no nekā latvieši taisīja zapti – radās pasaules klases bobslejs. Mazajā, impērijas nomalē saņurcītā Latvijā. Ķipurs bija tur klāt kopš sākumiem – un līdz galīgai un pilnīgai uzvarai. Taču 1980. gadā olimpiskās medaļas šķita tāls sapnis, kuram īsti ticēja tikai Upatnieks. Bet šo savu ticību viņš spēja iedvest arī citiem, gan domubiedriem, gan pat oponentiem. Vienīgi Ķipuram nekas nebija jāiedveš, Jānis dzīvoja pats ar savu elpu.

Ķipurs nekad nav gājis pret Upatnieku kā pret cilvēku, personību. Jānim gluži vienkārši bijuši citi dzīves kritēriji, nekā Rolandam. Var sakost zobus un brist pretī mērķim, taču – vai mērķis ir to vērts, lai tam ziedotu pilnīgi un absolūti visu? Lai atdotu iepriekš izcīnītās sporta trofejas? Jo Upatnieks lika tās pārdot, naudu ieguldot jaunos bobos...
Tas nu tā. Jo pāri paliek nevis putas un pelni, bet gan zelta spožums. Un to Ķipurs prata un spēja sagādāt. Kopā ar Aivaru Šnepstu tika izbraukts zelts 1984. gada Eiropas meistarsacīkstēs – pirmais iesācējiem no Latvijas (no PSRS). To vadība gribēja novērtēt, Ķipurs kļuva par PSRS bobsleja izlases kapteini. Viens no dedzīgākajiem "balsotājiem" par viņa kandidatūru toreiz bija Upatnieks. Treneris novērtēja sportista darba ieguldījumu un sīkstumu. Savukārt sportists ne vienmēr bija mierā ar trenera darba stilu un metodēm, viņš redzēja citus ceļus un metodes. Taču Upatnieku izrīkot lai necer neviens! Tā brieda konflikts, līdz apstākļi veicināja tā uzsprāgšanu. Jānim šķita, ka pēc Upatnieka projektiem būvētie viņa bobi brauc auzās. Rolands tobrīd bija salēcies ar VEF sporta kluba Kisielu, gāja prom no vefiešiem uz citām darbnīcām. Ķipurs palika, un saņēma visu Vefā iespējamo prasmi un pretimnākšanu. Tolaik padomju Latvijas rūpniecības flagmanim tā nudien nebija maza! Uz 1988. gada olimpiskajām spēlēm Kanādā Ķipurs aizbrauca pašu latviešu būvētā divniekā un četriniekā. Vienīgi četrinieka ekipāžā goda pēc Maskavas funkcionāri mūsējo vidū piekārtoja stūmēju Kozlovu – lai neizskatītos, ka viss krievu bobslejs tiek taisīts tikai latviešu rokām – kā tāda Ļeņina apsargāšana...

Jānis atceras Kalgari notikumus: "Vispirms jau – Vefā strādājot, Kalgari domātie bobi tika būvēti mazāk pēc intuīcijas (kā agrāk ar Upatnieku), vairāk pēc pieredzes, pamatīgāk un pārdomātāk. Arvīds Miezis, Indulis Rukuts, Jānis Akolovs, Harijs Švanks, citi meistari strādāja ne mazāk pašaizliedzīgi kā sportisti. Jā, bija strīdi, taču tajos dzima patiesība.
Tagad labākos sacensībās liek startēt vienkopus, taču Kalgari 1988. gadā tā vēl nebija. Pirmajā braucienā mēs ar Kozlovu startējām izbrauktā trasē, trešajā dalībnieku desmitā – tomēr ceturtā vieta. Pirmais bija vācietis Hope, kurš startēja kā astotais. Bet tad nāca arī mans mirklis – otrajā braucienā devos kā otrais, un... pirmā vieta! Hope no trešā desmita sasniedza vien astoto rezultātu. Ar tādu sīvākā sāncenša neveiksmi bija gana. Lai arī Hope abos atlikušajos braucienos aizcīnījās līdz pirmajam rezultātam, man pietika ar stabilu otro vietu tajos, lai kopvērtējumā sasniegtu zelta medaļu. Tas pārdzīvojums ir milzīgs. Tu uz to esi gājis visiem spēkiem, un tu esi to sasniedzis!
Četriniekos man parasti nav izdevies iegūt tik labus rezultātus, kā diviekos. Sasniedzu labu rezultātu "pāru braucienos", un – pazūd motivācija četriniekiem. Tādēļ Kalgari ņēmu sevi stingri rokās. Bez Kozlova piedalījās arī Tone un Osis. Mūsējie, kas palīdzēja gan bobus būvēt, gan slidas slīpēt, gan tehniku uz mačiem transportēt. Nedrīkstēju pievilt viņu cerības. Tā piespiedu sevi pārvarēt atslābumu pēc divnieku braucieniem – un viss izdevās. Pēc četrinieka finiša ar bronzu bija tāda pati kolosāla sajūta, kā pēc divnieka zelta. Jo cīņa bija smagāka, nekā divniekos."

Jāņa Ķipura atdevi un sasniegumus bobslejā Latvija ir pratusi novērtēt. Slavenais bobslejists 1992. gadā ar sarkanbaltsarkano karogu rokās izveda brīvību atguvušās valsts delegāciju ziemas olimpisko spēļu arēnā. Žēl, ka savainojums toreiz iztraucēja Jānim izcīnīt medaļu arī neatkarīgai Latvijai. Taču kādreizējā savas taisnības apliecināšana ar zelta un bronzas medaļām paliek atmiņā uz visu dzīvi...