Miķelis un precinieki

Rīgas Dinamo komplektācijas jautājums kā jebkurai komandai iet roku rokā ar iespējām. Proti, vai viņi var atļauties, vai viņi grib atļauties, vai viņiem vajag? Pavasarī līgumi ar komandu beigsies gandrīz visiem pamatsastāva spēlētājiem, kas nozīmē – jaunas sarunas par līgumu pagarināšanu, vai – pragmatisks atteikums. Jau tagad var paredzēt, ka tā būs spraiga darba fronte. Nu, piemēram, runājot par pirmo komandas triecienmaiņu, kas šajā sezonā velk vairāk nekā pusi no visa vezuma. Karsums, Sprukts, Miķelis, Galviņš, Krišjānis. Diviem no pieciem – Karsumam un Galviņam – ir tā sauktais ierobežotais brīvā aģenta statuss. Viņi visai nosacīti atrodas brīvajā tirgū, jo – pirmās rokas tiesības uz šiem hokejistiem pieder Rīgai. Protams, var būt tā, ka kāda cita komanda par godīgu kompensāciju piedāvā Dinamo pārdot šo spēlētāju tiesības, tomēr – pie jebkuriem notikumu pagriezieniem, galvenā noteikšana vienalga paliks grupai ar kodēto nosaukumu Savickis&Dēli. Tie ir nosacījumi, ja spēlētājus kāds vēlas KHL ietvarā. Piemēram, līgums no jebkuras citas līgas hokejistu brīvo gribu un soli neierobežo. Tad viņi mierīgi var pacelt cepuri un... aizbraukt. Tiesa, ja kāds patiešām maksā. Jo var iztēloties, ka nākamais līgums, ko Mārtiņam un Guntim spēs piedāvāt Dinamo, būs gana konkurētspējīgs ar Eiropas labāko līgu iespējām. Krievi noteiktu dotu vairāk, taču – te spēlētāji vieni paši nav noteicēji. Atšķirībā no Sprukta, Miķeļa un Krišjāņa, kas ir brīvie aģenti bez saistībām. Viņi pavasarī būs brīvajā tirgū kā putni debesīs un rēķinās – daudz, maz, gribu, negribu, der, neder... Viņiem nevajadzēs sēdēt pie galda kājas Dinamo ofisā.

Ko darīs komanda? No visa bara, lielais stāsts ir par Miķeli. Grūti iztēloties, ka Dinamo, nostājoties brīvajā tirgū uz vienas līnijas ar bagātākajiem KHL klubiem, spēs nosaukt Rēdliham jaunākajam tādu ciparu, kas viņu piezemēs arēnas Rīgas rajonā. To redzējām arī gadījumā ar Dārziņu, kura tiesības dinamieši pārdeva, pie pirmā izdevīgā piedāvājuma, lai gan teorētiski saprata, ka Lauris derētu arī pašiem. Par Miķeli ir vēl skaidrāk – viņš ar sniegumu šogad laukumā ir parādījis, ka spēj būt gan pats labs un rezultatīvs, gan par tādiem padara savus partnerus. To redz visi – arī Krievijā. Un tagad atgriezāmies pie sapņa, ko redzēju... Pirms kāda laika Dinamo saņēma konkrētu piedāvājumu no viena KHL kluba, kas esot lūdzis Rēdlihu pārdot. Laiks sakrita ar mūsu komandas jaunās spēles ģitāras stīgošanu – zaudējumu bija vairāk kā gaidīts, administrators Savickis sāka runāt par jaunā trenera piekopto spēles stilu, kas neesot simpātisks, viņš runāja arī par sezonas norakstīšanu nākotnes labā un tamlīdzīgi. Tobrīd viss virzījās uz to, ka komanda var veikt jebkuru manevru. Tieši uz tāda noskaņojuma fona krievi klauvēja pie Dinamo lodziņa ar naudas maisu. Lielāks mūspusē neesot redzēts... Prasīja pārdot Miķeli. Kādu summu nosauca kluba vadība, zvaigžņu un sapņu tulki nesaka, taču galvenais – ka nosauca. Tur varēja būt vismaz viena citrona lielums, ja runājam par dienvidu augļu kokiem. No Rīgas pozīcijām, doma tāda – nosaukt skaitli, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka ir ticis teikts par maz. Ko krievi? Viņi saka – jā. Šāds pavērsiens Rīgas puikām liek paturēt kādu brīdi vaļā muti, taču viņi nenojauš, ka tā nebūs pēdējā reize. Šaurā lokā tiek nolemts prasību dubultot – tā teikt, paņemt uz izbrīna... Ko krievi? Kā pionieru nometnē – vienmēr gatavi! Arī spēlētājam esot nolikta uz galda līguma forma, kur, ja ne pašam bija jāieraksta summa, ko viņš grib saņemt, tad apsolīts tāds kāposts, ko pēdējo gadu Latvijā neviens hokejists vēl nav saņēmis. Situācija kutelīga, divdomīga, intriģējoša un Dinamo pasaka... nē. Ja komanda tobrīd turpinātu zaudēt un turnīra tabulā atrastos zemāk par vienu noteikto līniju, nav šaubu – šobrīd Rēdlihs jau spēlētu citā pilsētā.

Ko citu (Rīgai) viņiem tajā brīdī bija darīt? Pārdot savu labāko spēlētāju un iegūt naudu, kas noderētu citu hokejistu noturēšanai? To varēja, vienīgi, Miķeļa loma komandas kopējā spēlē ir milzīga. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši pēdējā mēneša laikā Dinamo aizvadīja vienu no saviem labākajiem cēlieniem, nonākot nevis eksperimentālās sezonas vidū, bet gan mērķējot jau uz kaut ko pavisam konkrētu un taustāmu – nu, piemēram, kāroto play off zonu. Pie uzbrucēju vispārīgās pieticības, atteikties no Miķeļa pakalpojumiem – tas bija riskanti. Līdzjutēji nesaprastu, jo nav jau paredzams – kas pēc tādām izmaiņām notiks ne tikai ar pirmo maiņu, bet – visu komandu. Var mēģināt viņu aizstāt, bet atkal jautājums – ar ko? Atvainojiet, pietiek ar vienu Šindelu... Krievu šī brīža piedāvājumu par Miķela galvu, rokām un kājām skaidri parāda, ka pavasarī Rīgai turpināt sarunas ar viņu būs vēl grūtāk. Pirmkārt, nevienam no preciniekiem vairs nevajadzēs apliecināt savu naudas maka lielumu Dinamo kabinetos – jo komandai par Rēdlihu nebūs teikšana. Būs tikai saruna ar pašu spēlētāju vai viņa aģentu. Otrkārt, Miķelis tagad jau zina, kāda ir sākumcena šajā vairāksolīšanā un – tā var palikt tikai lielāka. Rīga var mēģināt iedot 1,5 miljonu sezonā, kas būtu rekorda summa un – pat salasāms lielums, ņemot vērā komandas budžeta iespējas. Viņi varētu piesolīt 3 vai 4 līguma gadus – kas būtu jau ilgtermiņa plāns. Tomēr – arī tad lielie KHL bonzas noliktu uz galda treknāku gaļas gabalu. Turklāt, iztēlojoties piedāvājumu segumu – skaidrs, ka jebkurš no lielajiem krievu klubiem spēj ne tikai solīt un iedot, bet arī garantēt šo naudu. Rīga arī var solīt un iedot, bet zinot, ka mūsu budžetiņš tomēr ir politekonomisks projekts, kam pamatā ir viena sponsora labvēlība, vienu dienu var būt tā, ka... naudas nav. Rēdlihs šajā izvēlē ņems nevis sentimentu, bet – gan naudu ar garantijām. Un pareizi darīs, jo tas būs viņa hokejista karjeras augstākais punkts – augstāka nebūs, ja runājam par viņa tirgus cenu.

Tiktāl no Miķeļa puses. Klubam savukārt jāsaprot stratēģija – kas būs tie skriemeļi, ap kuriem viņi būvēs jaunās sezonas mugurkaulu. Cīņa par Karsumu var būt ar solījumu vai konkrētu atrunu līgumā, ka līdzīgā situācijā kā šosezon bija Miķelim, Dinamo uzbrucēju pārdos, ja vien būs pircēju. Arī sezonas vidū. Ar Galviņu tas pats... Prognoze – mēģinās paturēt abus. Tiesa, Mārtiņa gadījumā var lielu lomu nospēlēt viņa aģents, jo, ja Miķelis aiziet, skaidrs, ka Karsums nomināli kļūst par uzbrukuma vilcēju. Tādam ir jāmaksā, to arī hokejista puse prasīs. Sprukts būs uz lielas jautājuma zīmes Sējēja blociņā, tomēr – atkal jau visu noteikts tirgus. Jānim tomēr nav tas kalibrs, kad viņu jebkurš cits KHL klubs ņems, tādejādi aizpildot leģionāru kvotu. Tomēr, no brīvā tirgus viņš vienalga varētu izcelt divreiz vairāk kā Dinamo atvēlētais kumoss. Pusotru noteikti... Nu, jā – bet vēl jau paliks Krišjānis, kas šogad ir Rīgas labākais aizsargs. Viņš līdz šim ir bijis salīdzinoši pieticīgs savās ambīcijās – sak, ņemšu par labu visu, ko dosiet. Tas arī tāpēc, ka iepriekšējais treneris vecāko Rēdlihu bija nolicis malā kā nederīgu lietu. Tad, protams, arī Sējējam ir cits pamats izcelties ar piedāvājumu. Tagad tā var arī nebūt – Krišjānis noteikti ir pelnījis vairāk un prasīs. Aizsargu saikne – Galviņš un Rēdlihs – ir viens no tiem pamata kauliem, kam vajadzētu palikt komandā. Turklāt, visticamāk, jaunais modelis būs bez Ozoliņa, kura naudu varēs izmantot uzbrukuma kvalitātes uzlabošanai.
Lūk, tādas lietas ap vienu maiņu. Bet – ir jau vēl arī citi...