Atkal nospēlējām un atkal aizmirsām?

1964. gadā Rīgas"Daugavas" spēlētājs Ēriks Veldre tika iekļauts žurnālistu sastādītajā pasaules čempionāta simboliskajā izlasē, pēc trim gadiem - 1967. gadā - Rīgas "Daugava" ieņēma trešo vietu PSRS čempionātā un tās mūsu handbolam ir vienīgās medaļas PSRS čempionātos pieaugušajiem. Handbols tad spēra pirmos soļus, daudziem bija vienkārši interesanti redzēt, kas tā ir par spēli un turklāt vēl komanda bija augstākajā līgā. Interese bija diezgan liela. 1972. gadā vārtsargs Jānis Vilsons (viņš toreiz pārstāvēja Maskavas MAI, taču tas nemaina lietas būtību) kļuva par pirmo Latvijas handbolisti, kas piedalījās olimpiskajās spēlēs. Pēc desmit gadiem Rīgas "Celtnieks" PSRS čempionātā pēc pirmā riņķa bija vicelīderis, Rīgas Sporta manēža bija līdzjutēju pilna un handbola popularitātes vilnis pacēlās augstu. "Celtnieks" starp Latvijas labākajām meistarkomandām - hokeja "Dinamo", volejbola "Radiotehniķis" un "Aurora", futbola "Daugava", basketbola TTT, VEF un ASK, motobola "Ādaži" - nebija pirmajās vietās, taču nonāca tuvu tām. Tajā sezonā starp PSRS izlases kandidātiem bija pieci (!) "Celtnieka" spēlētāji (Uldis Kluburs, Juris Jonāns, Sergejs Demidovs, Haralds Zeidmanis un Valts Bērziņš). PSRS laikā pastāvēja oficiāli- neoficiāla sporta veidu gradācija, bija noteiktas spēlētāju algas (kaut gan PSRS, protams, oficiāli profesionālu sportistu nebija...) atkarībā no līgas, kurā spēlē, toreiz vēl nepazina tādus jēdzienus kā mārketings jeb tirgvedība (tomēr daudz kas tika darīts vairāk un labāk nekā tagad - federācijā, piemēram, bija cilvēks kurš nodarbojās ar sakariem ar presi, TV un radio jeb masu medijiem, kā mēs teiktu tagad) un no tavas vēlēšanās vien spodrināt savu sporta veidu vairāk par citiem tik daudz nemaz nebija atkarīgs - pastāvēja oficiāli-neoficiālā subordinācija, bija tā sauktie valdības sporta veidi un pārējie...

Jau apmēram 20 gadus viss ir citādāk. 90. gadu sākumā "Celtnieka" pēctecis Bauskas "A & T", aizspēlējās līdz 1/4 finālam Eiropas kausa izcīņā, izlase sāka piedalīties kvalifikācijas turnīros, labākie sāka braukt un sekmīgi spēlēt labākajos ārzemju klubos, bet pašmāju vīriešu virslīgas čempionātā - tiviet vai neticiet, bet tā bija! - toreizējā ASK sporta zālē uz centrālajām spēlēm vietu gandrīz nebija. Latvijas virslīgas čempionāta spēles diezgan regulāri rādīja LTV (nereti pat biežāk nekā basketbolu!), bija pat handbola apskats televīzijā. Bija ļoti pateicīgs laiks iegūt sev stabilu vietu topošajā jaunās Latvijas sporta hierarhijā un sagadāt savam sporta veidam kaut vai puslīdz drošu pamatu attīstībai. bet... Nekas tā arī netika izdarīts.

Tad handbolā ienāca a/s "Dambis", mums izveidojās ļoti laba komanda, kas kļuva par spēcīgāko Baltijā un godam pastāvēja Latviju Eiropas kausu izcīņā, kur spēlēja nereti pat trīs Latvijas vīriešu handbola klubi (šosezon nespēlē neviens!). ASK/"Dambis" bija kvalitātes zīme, centās neatpalikt arī pārējie un vietējais čempionāts bija joprojām saistošs, taču tad "Dambim" radās problēmas un tas vairs nevarēja komandu atbalstīt. Palika ASK, kas vairākus gadus turpināja iesākto, palikdams tik pat augstā līmenī, taču arvien vairāk bija gaušanās par pabērna lomu gan starp citu sporta veidu klubiem, gan sporta veidiem. Skatītāju piesaistīšana, tirgvedība u.tt. - tie laikam joprojām palika sveši jēdzieni. Piekritīsiet - grūti sameklēt atbalstītājus pat labai komandai, ja par to zina tikai šaurs loks un galvenokārt attiecīgas sports spēles aprindās. Pat handbola 50. gadu pasākums notika svinīgi (Handbola federācija pat izdeva grāmatu "Rokasbumba Latvijā 1958-2008", kurā var uzzināt ļoti daudz kā interesanta par šo sporta spēli un labākajiem mūsu spēlētājiem) , bet tajā pašā laikā - it kā tikai sev sarīkots, bez pienācīgas un pelnītas rezonanses sporta sabiedrībā. Tika taču nosaukti piedesmitgadies treneris un spēlētājs, bija balva par mūža ieguldījumu, rokasbumbā mums patiešām netrūkst slavenu cilvēku un caur tiem arī šim sporta veidam varētu tikt liels labums, bet... Kur un cik skaļi tas viss izskanēja? Paši rīkojam, paši sveicam un paši svinam. Paši par sevi priecājamies.

Varētu tamlīdzīgi vēl turpināt, taču laikam jau tāpat sanāca pagari. Kāpēc ir šaubas, vai Vācijas un Īslandes (arī Austrijas!) izlašu spēlēšana mūsu apakšgrupā tiks izmantota handbola tēla veidošanai un attīstīšanai? Nu, vēl jau nevar teikt, ka tā notiks, turnīrs vēl tikai sācies un vēl ļoti daudz var paveikt, bet... Spēlē ar Vācijas izlasi Dobelē viss bija paveikts lieliski un tādas ažiotāžas handbolā sen jau nebija. Handbola federācijā ir laba komanda, kas visaugstākajā līmenī sarīkos jebkura ranga spēles un ar to varam tikai lepoties, taču vajadzīga vēl arī stratēgiskas sporta veida attīstības līnija. Kādam to vajadzētu laikam tomēr beidzot veidot. Skaidrs, ka pēc viena šāda mača vai turnīra visi uzreiz nesāks skriet uz handbolu vai kaut daudz interesēties par to, taču ja piliens pa pilienam katrā reizē, kad handbolam tiek liela uzmanība, tiktu kaut kas šajā virzienā paveikts - ļoti daudz kas būtu citādāk. Atklāti sakot, biju nepatīkami pārsteigts, ka Dobelē uz spēli ar Vāciju nebija ieradies Handbola federācijas prezidents - viņš esot kopā ar savu meitu tenisa turnīrā Maskavā. Tas ir ļoti labi un pat apsveicami, ka ir iespēja pavadīt meitu tenisa turnīros, sekmēt tās izaugsmi, par to tikai jāpriecājas un varbūt tāpēc mūms būs vēl viena ļoti laba tenisiste, toties tagad LHF vadībai gan vairs nav nekādu morālu tiesību kaut vai mutiski un šaurā lokā pārmest kādam no spēlētājiem, ka tas pārāk respektē sava ārzemju kluba prasības, ka baidās tām pretoties un tāpēc spiests izlaist spēles izlasē. Iespējams, ka tas ir tikai sīkums un mača iznākumu pret Vāciju federācijas prezidenta vai viceprezidenta (esot atradies tajā laikā ASV...) klātbūtne nemainītu, mēs tik un tā Vācijai būtu zaudējuši, taču tieši no tamlīdzīgiem un tajā skaitā no tamlīdzīgiem "sīkumiem" arī veidojas sporta veida tēls. Pašiem vien - sākot ar federācijas prezidentu un beidzot ar mazākās bērnu grupiņas treneri - no pabērna lomas jācenšas tikt vaļā. Vēl viena un kārtējā iespēja tam tiek dota.