Viņš izgudroja futbolu

"Liverpūlē ir tikai viena adrese - tur es arī dzīvoju," skaidroja Bils Šenklijs, kad ar komandu dodoties izbraukumā, viņš, viesnīcā aizpildot dokumentus, pie savas adreses bija norādījis "Anfield" stadionu (paša stadiona adresi nemaz neminot). Šis piemērs vislabāk raksturo Bilu Šenkliju, izcilo futbola treneri. Lojalitāti viņš stādīja pirmajā vietā, pārējās viņam raksturīgās iezīmes (uzmanības pievēršana sīkumiem, psiholoģijas smalkumi, revolucionāra treniņu metodika) veidoja fonu.

Bils Šenklijs, kā jau liela daļa izcilo futbola treneru, ir nācis no Skotijas. "Liverpool" viņš pārņēma 1959. gadā, kad jau bija sevi pierādījis darbā ar vairākām mazāk pazīstamām komandām. Taču arī "Liverpool" tolaik piedzīvoja grūtus laikus, jo jau piecus gadus kā vairs nespēlēja Anglijas futbola elitē. Šenklijs pieņēma izaicinājumu, novērtēja kluba infrastruktūru, spēlētājus un...24 spēlētājus izlika pārdošanai! Tā vietā viņš ar tikai sev vien piemītošo pārliecību devās uzrunāt tos futbolistus, kurus vēlējās redzēt savā komandā. Teksts vienmēr esot bijis viens un tas pats: "Sveiki! Bils Šenklijs, "Liverpool". Tu dosies uz Liverpūli!" Un, pats trakākais, lielai daļai spēlētāju ar to pietika un viņi jau nākamajā dienā tiešām devās uz Liverpūli, jo Šenklijs iemiesoja sevī pašpārliecinātību tās labākajā nozīmē.

Tieši Šenklijs savulaik noteica, kādam ir jābūt fiziskās sagatavotības standartam, lai spēlētu visaugstākajā līmenī. Spēles beigas - tas bija "Liverpool" laiks, kad izpaudās viņu fiziskais pārspēks. Lai spētu ar "Liverpool" skrieties (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē), konkurenti bija spiesti pārplānot savus treniņus. Zinātāji spriež, ka arī mūsdienās, lai cik attīstījies arī futbols nebūtu, Šenklija fiziskās sagatavotības treniņu metodes nepazustu. Šenklijs bija ar tām pārņemts un gadu gaitā bija izkodis tādas nianses, kuras neviens cits tobrīd nenojauta un, iespējams, nenojauš arī šodien.

Šenkljis kā neviens cits pievērsa uzmanību sīkumiem, kas tagad sportā ir pašsaprotama lieta. Proti, viņam tādu nebiju, viss veidoja rezultātu. Tā, piemēram, kluba zvaigzne Kevins Kīgans nule kā bija iegādājies tolaik lepno "Ford Capri" un drīz pēc tam savainojis pēdu. "Man šķiet, sajūgs..." saviem asistentiem noteica Šenklijs un turpat stāvlaukumā pie stadiona "Liverpool" treneru korpuss jauca ārā un pa jaunu lika kopā Kevina Kīgana automašīnu, lai novērstu iespējamās traumas...Tāpat Šenklijs izdomāja, ka uz spēlēm viņa vadītajai komandai ir jābrauc ar diviem autobusiem - tukšais sekoja visu ceļu, ja nu gadās kāda tehniska ķibele. Dārgi, bet - vismaz droši.

Šenklijam bija asa mēle, ko viņš nekautrējās likt lietā, lai pirms spēlēm izsistu no līdzsvara pretiniekus. Interesanti, ka daudzas pērles nemaz nebija spontānas, bet rūpīgi izdomātas jau nedēļas gaitā, gatavojoties spēlei, lai izspēlētu tās vai nu dienu pirms spēles, vai spēles dienā. Arī tur sīkumu nebija, un Šenklija citāti ir neatņemama futbola folkloras sastāvdaļa.

Ne pirms un ne pēc Šenklija Liverpūles derbiji nav bijuši tik spilgti. Tas tāpēc, ka Šenklijs zināja ne tikai to, kā duelim noskaņot gan savu, gan pretinieku komandu, bet arī visus apkārtējos - medijus, līdzjutējus. Tas viņam bija svarīgi, un futbols kā izrāde no tā tikai ieguva. "Daudzi cilvēki uzskata, ka futbols ir dzīvības un nāves jautājums. Man šāda attieksme sagādā vilšanos. Manuprāt, tas ir kas daudz, daudz svarīgāks," tā reiz ir teicis Bils Šenklijs. Un visvairāk savu spārnoto citātu viņš ir veltījis tieši "Everton". Nu, piemēram, gadu pirms savas nāves izcilā futbolista Diksija Dīna bērēs: "Zinu, ka šis ir skumjš notikums, bet, es domāju, ka Diksijs būtu priecīgs, apzinoties, ka pat miris viņš spēj sapulcināt vairāk cilvēku nekā "Everton" uz savu spēli svētdienā."

Pats Šenklijs karjeru beidza salīdzinoši agri - 60 gados. Jau pēdējos karjeras gados viņš cīnījās ar veselības likstām, tāpēc pienāca brīdis, kad komandas vadības grožus nācās atdod saviem asistentiem, kas arī bija izcili speciālisti, Šenklija skolu izgājuši. Došanos pie kluba prezidenta ar atlūgumu Šenklijs vēlāk nosauca par iešanu uz elektrisko krēslu, taču - tādi bija apstākļi. Par spīti visam, viņš laukuma malā stāvēja ilgāk un biežāk nekā viņam varbūt karjeras nogalē būtu vajadzējis to darīt. Pēc uzvaras 1971. gada FA kausa pusfinālā pār "Everton" viņš teica šādus vārdus: "Slimība mani nekad nespētu atturēt no šī. Pat ja es būtu miris, es būtu iepriekš licis manu zārku atnest un nolikt laukuma malā, nolikt stāvus un galvas vietā izgriezt caurumu zārkā."

Trīskārtējs Anglijas čempions, divkārtējs FA kausa ieguvējs, kā arī UEFA Kausa ieguvējs. Tā ir Šenklija aisberga redzamā daļa. Inovatīvas treniņu metodes, psiholoģijas smalkumi, iepriekš nepieredzēta taktika, lielas laika un resursu investīcijas kluba infrastruktūras sakārtošanā, detalizēti trenera pieraksti, iepriekš nepieredzēti liela uzmanība sīkumiem, lojalitātes jēdziena izvirzīšana pāri visam un panākumi, kurus guva jau pēc Šenklija, taču ar viņa iestrādnēm - tas viss palika zem ūdens. Šenklijs futbolam piegāja radoši un darīja visu pa savam. Nebija ilgi jāgaida, līdz šo to špikot sāka arī konkurenti. Lai arī cik straujiem soļiem gadu gaitā nebūtu attīstījies futbols, pat šodien ir daudz tādu lietu, par kurām var teikt: "To vecais Šenklijs ieviesa!"

Tieši tāpēc arī vairāk nekā 30 gadus pēc viņa nāves un teju 40 gadus pēc viņa trenera karjeras beigām Bils Šenklijs vēl aizvien ir lielajā futbolā, jo viņa zārku nes un laukuma malā novieto mūsdienu treneri. Sers Alekss Fērgusons savulaik pat pirms spēlēm klausījies audioierakstus ar Šenklija tēzēm. "Vairāk par visu es vēlētos, lai mani atceras kā nesavtīgu cilvēku, kurš tiecās pēc panākumiem, kurus izbaudīja citi, un kurš izveidoja ģimeni no cilvēkiem, kuri var augstu pacelt galvas un teikt: "Mēs esam "Liverpool"!" savā autobiogrāfijā vēstījumu nākamajām paaudzēm ir nodevis pats Bils Šenklijs. Cilvēks, kurš mainīja futbolu.