Euro 2012 asorti

Labākais spēlētājs: Andrea Pirlo

Pirlo aizvadīja lielisku čempionātu, uzspodrinot savu mundieri izlases rindās pēc diviem visnotaļ viduvējiem lielajiem turnīriem (Euro 2008 un Pasaules kauss 2010). Trijās spēlēs tika atzīts par labāko spēles spēlētāju, ar savu pēcspēles sitienu demoralizēja Angliju, pret Horvātiju guva vienīgos vārtus čempionātā ar tiešo brīvsitienu. Tomēr vēl spilgtāks viņš bija kā spēles organizators. Lieliskas piespēles visa čempionāta garumā, no kurām liela daļa palika pienācīgi neizmantotas. Finālā centās organizēt atspēlēšanos, bumbu nereti saņemot no Bufona pie soda laukuma, taču bez taustāma labuma. 33 gadu vecumā aizvadīja pēdējo Eiropas čempionātu, turklāt – savu labāko.

Spēlētājs, kas lika vilties: Zlatans Ibrahimovičs

Grūti, ja uz saviem pleciem ir jātur teju visa valsts. No Ibrahimoviča šogad gaidīja varoņdarbus, taču viņš nebija tiem gatavs. Kopš izlasē vairs nespēlē Henriks Larsons, vājāka ir kļuvusi arī Ibrahimoviča spēle. „Milan” klubā viņam ir liela radošā brīvība, taču viens no viņa Zlatana bīstamākajiem ieročiem – rezultatīvas pēdējās piespēles – var būt efektīvs tikai pie attiecīga partneru meistarības līmeņa. Zviedri pārlieku uz Ibrahimoviču paļāvās, negaidot, ka viņš varētu pievilt. Neko darīt – būs par ko padomāt abām pusēm.

Otrā plāna aktieris: Andress Injesta

Šoreiz neguva uzvaras vārtus finālā, taču aizvadīja teicamu turnīru, būdams galvenais stūrakmens Spānijas izslavētajā bumbas kontrolē. Ja ievērojāt, tad Injesta, atdodot piespēli, skrēja uzreiz to arī saņemt atpakaļ, tādā manierē nēsājoties brīžiem no vienas sānu līnijas līdz otrai. Izdarīja daudz melnā darbiņa, bez kura pavisam noteikti Spānija nebūtu uzvarējuši šajā čempionātā. Vidējā līnijā pasaulē faktiski nav otra tāda spēlētāja kā viņš.

Treneris: Čezāre Prandelli

Pēc labākajiem Lippi paraugiem žonglēja ar spēlētāju maiņām un taktiskajiem risinājumiem, lielā mērā pateicoties tam aizvedot savu komandu līdz finālam. Pierādīja sevi kā treneri, kurš ir elastīgs savos lēmumos, prot laikus novērst nepilnības. Tāpat „slikto zēnu” uzbrucēju duets sevi parādīja no labākās puses, kas arī ir trenera nopelns, jo daudzi nebūtu tādu risku uzņēmušies. Pārāk skaļi būtu Prandelli saukt par Itālijas futbola revolucionāru, taču viņam itin veiksmīgi izdevās salikt kopā vairākus itāļu futbolam raksturīgos elementus, izveidojot komandu, kas spēlēja fināla. Jāturpina strādāt, turklāt jāpatur prātā tas, ka komandai ir nepieciešamas svaigas asinis, jo līderi bija spēlētāji, kuriem aiz muguras jau solīda gadu nasta.

Prieks: Īrijas fani

Lai arī komandai spēle pagalam nevedās, fani saglabāja možu garu neatkarīgi no rezultāta. Arī pie 0:4 pret Spāniju turpināja dziedāt un atbalstīt savu komandu. Kas to lai zina, kad vēl Īrija iekļūs finālturnīrā(lai gan jaunais formāts varētu būt parocīgs), tāpēc jāizbauda ir katrs mirklis, nodomāja fani. Visu spēli aplaudējot savai komandai, viņi ir nopelnījuši aplausus paši.

Vilšanās: Vācijas izlase

Nīderlandes fiasko bija paredzams un likumsakarīgs, bet Vācijas apstāšanās pusfinālā gan ir vilšanās visiem tiem, kas gaidīja 2008. gada fināla atkārtojumu. Itāljai tika zaudēts bez variantiem, taču izteikšu populistisku frāzi – Vācija finālā būtu nospēlējusi daudz sīvāk. Par spīti visam, komanda ir ļoti jauna un talantīga, tāpēc pēdējais, kas ir vajadzīgs, ir pārmaiņas. Lietām jāturpina ritēt savu gaitu, spēlētājiem progresēt – gan pienāks arī triumfa brīdis. Tomēr šķita, ka tam bija jānotiek jau šogad.

Atklājums: Hordi Alba

Jau „Valencia” rindās sevi pieteica kā topošo zvaigzni, bet izlasē savas pozīcijas nostiprināja. Kreisajā malā plosīja savus pretspēlētājus, ar lieliska izrāviena palīdzību gūstot vārtus finālā. Modernā futbola malējā aizsarga etalons – ātrs, tehnisks, ar labām spēles veidotāja iemaņām. Dosies uz „Barcelona”, kas nozīmē vienu – vieta Spānijas izlases pamatsastāvā būs garantēta ilgi jo ilgi.

Pārsteigums: Stīvens Džerards

Visu sezonu šķita, ka Džerards uz izlasi nav vairs jāaicina, ka viņa vieta labākajā gadījumā ir uz rezervistu soliņa. Tā, iespējams, arī būtu noticis, ja vien Bariju un Lampardu nebūtu piemeklējuši savainojumi. Taču Džerards tieši izlases rindās aizvadīja savas labākās spēles sezonā, būdams neapstrīdams līderis laukumā, spīdot ar rezultatīvām piespēlēm. Jāatzīst, ka labākais turnīrs izlasē kopš Euro 2004.

Taktiskais zīmējums: 4 – 6 – 0

Spānijas izlases spēlēšana bez uzbrucējiem bija čempionāta firmas zīme. Lai cik dīvaini arī tas grupu turnīrā neizskatītos, rezultāts tika sasniegts. Spēlētāji adaptējās shēmā, bet oponenti būtību tā īsti arī neuztvēra. Pirmie divi vārti finālā bija tīrs taktiskās shēmas nopelns, jo – gan Silvas ierāviens soda laukumā pēc labākajiem Ševčenko paraugiem, gan Hordi Albas izgājiens viens pret vienu ar vārtsargu ir tieši tie pārsteiguma efekti, kurus bija iecerēts panākt. Atgriežoties Davidam Viljam, visticamāk, neko tādu vairs neredzēsim.

Spēle: Itālija – Anglija

Emocijas, visi iespējamie spēles elementi, taktiskas viltības, pieredze un tās trūkums – to visu un vēl daudz ko mēs redzējām šajā ¼ fināla spēlē. Lai arī 120 minūšu laikā vārti gūti netika, neatradīsies neviens, kas pateiks – spēle bija garlaicīga. Daudz vārtu gūšanas iespējas, daudz cīņas, kaislību un punkts uz i – Pirlo un Bufons pēcspēles sitienu sērijā. Tikai pasakiet, ka tā ir loterija...

Epizode: neieskaitītie vārti

Jau otrajā lielajā turnīrā pēc kārtas kādai komandai tika nozagts vārtu guvums. Šoreiz cietēju lomā ukraiņi. Diskusiju maisam par tehnoloģijām atkal gals ir vaļā. Pavisam skaidrs ir viens – tiesnešu nolikšana aiz vārtiem neko nedod, jo ir epizodes, kurās sekundes laikā, stāvot dažu metru attālumā, nevar pieņemt lēmumus. Piemēram, situācijā Ukrainas un Anglijas spēlē ir tikai viens vainīgais – Džons Terijs. Kāds velns viņu dzina tur vicināties ar kāju? Tagad problēmas tiesnešiem, funkcionāriem un visiem pārējiem. Var likt tik daudz cilvēkus aiz vārtiem, cik vien ienāk prātā, bet identiskās epizodēs precīzu lēmumu nepieņems pat Ainars Šlesers. Bet ja ne viņš, tad kurš gan cits? Tehnoloģijas droši vien palīdzētu, bet subjektīvisms un šāda vārīšanās ir futbola klasika, gribam to vai nē.

Nekārtības: Polijas un Krievijas fani

Politika un sports vienmēr ir bijuši nešķirami jēdzieni. Arī šis Eiropas čempionāts to parādīja, sev ne līdz galam izprotamu iemeslu dēļ viļņus ceļot poļu un krievu faniem. To varēja paredzēt, tam varēja gatavoties, bet tāpat – tas būtu noticis. Arī neatņemama šāda kalibra sporta pasākumu sastāvdaļa, no kuras būtu iespējams izvairīties, ja vien izloze nebūtu savedusi kopā. Neko darīt – tādas brīžiem mēdz būt blakusparādības sportā.

Konflikts: Nīderlandes izlase

Konflikti iekšienē, netīrās veļas mazgāšana ar mediju starpniecību, pilnīga bezspēcība laukumā un trenera atskaite pēc čempionāta. Šajā čempionātā Nīderlandes izlase apgāza lielo lietus trauku, ja lietojam Imanta Kalniņa dziesmas terminoloģiju. Neizkļūšana no grupas bija likumsakarīga un savā ziņā arī noderīga. Dīvaini visa čempionāta laikā rīkojās treneris, izvēloties katru spēli taktiku, kuru puslaika pārtraukumā jau izmainīja pa 180 grādiem, veicot arī maiņas. Tikpat dīvaina bija arī viņa atskaite, pie grēkāžiem minot spēlētājus, kuriem tā līdz galam netika dota iespēja, bet saudzējot tos (Robens, van Pērsijs, Sneiders, van Bommels), kuri patiešām izskatījās čābīgi. 2010. gadā varējām pasmaidīt par Francijas izlases nekārtībām, šogad laiks Nīderlandei.