Jānis Glušaks: "Kļūt par profesionāli palīdzēja...krīze"
Viens labākajiem Latvijas handbola leģionāriem aizvadītajā sezonā bija Jānis Glušaks un daudziem tas kļuva par pārsteigumu - spēlētājs, kurš jau pat grasījās beigt karjeru, kļuva par vienu no Austrijas kluba "Alpla HC Hard" līderiem un par vienu no labākajiem līnijas spēlētājiem Austrijas handbola līgā (HLA).
Neilgi pirms Latvijas izlases došanās uz Eiropas 2012. gada čempionāta kvalifikācijas turnīru Tbilisi dobelnieks bija mājās, taču izlasei viņš savainojuma dēļ diemžēl jau otrajā pēc kārtas kvalifikācijas turnīrā nevarēja palīdzēt. Jācer, ka varēs nākamajā, kur mūsējiem stāsies pretī pasaules handbola grandi Vācija un Īslande, kā arī - Austrija, kur arī nākamsezon savu karjeru turpinās Jānis Glušaks.
"Man bija labs darbs, gāja labi, darba bija daudz, ka arvien grūtāk to bija apvienot ar kaut vai pusprofesionālu trenēšanos un spēlēšanu. Pavisam handbolu mest pie malas nedomāju, taču domāju vēl pabeigt to sezonu un tad spēlēt tikai savam priekam. Runāju jau ar Jūrmalas komandu, jo tas būtu tuvāk mājām, varētu pāris reizes nedēļā patrenēties un spēlēt savam priekam. Bet tad atnāca "slavenā" Latvijas krīze... Mēneša laikā viss krasi mainījās. Darbs palika, bet... Knapi varēju dzēst kredītu maksājumus. Tad es tikai arī sāku pirmo reizi nopietni interesēties par iespēju aizbraukt spēlēt uz ārzemēm. Krīze piespieda," par savu nokļūšanu un spēlēšanu Austrijā stāsta Jānis Glušaks. "Vispirms bija piedāvājums no Šverinas kluba Vācijā, kur pagājušajā sezonā spēlēja Valdis Gūtmanis, abi kopā ar vārtsargu Aleksandru Babru bijām aizbraukuši atrādīties, viss esot kārtībā, ņemsim, taču paiet viens mēnesis, paiet divi - klusums. Uzaicināja aizbraukt uz Hardu. Tur viss notika ātri - tu mums deri un slēdzam līgumu. Harda arī kā vieta man labāk patika - skaista daba, gleznains Bodenzē ezers. Nebūtu krīzes - nekur es nebūtu aizbraucis un pa īstam profesionālā līmenī ārzemēs nespēlētu. Tagad esmu priecīgs, ka ar mani tā notika."
- Tam, ka aizbrauci uz Hadru bija kaut kāds sakars ar Margota Valkovska spēlēšanu šajā klubā?
- Tieša sakara nebija, taču man noteikti palīdzēja tas, ka Margots šajā komandā iepriekš bija labi spēlējis. Viņiem vispār par latviešu spēlētājiem ir ļoti labas atsauksmes gan kā par spēlētājiem, gan par cilvēkiem, tā ka atliek tikai tās nesabojāt, nākamajiem būs vieglāk. Uzzinājuši, ka Uldis Lībergs brauks spēlēt uz Insbruku, viņi pat jokoja - vai tad Latvijā tagad ir tikai labi līnijas spēlētāji? Hardas klubs jau arī mūsu talantīgi ārējās līnijas spēlētāju no Jūrmalas Edvīnu Latkovski bija noskatījis, taču - cik esmu dzirdējis - veselības problēmu dēļ viņš uz Hardas komandu tomēr nebrauks.
- Vai var teikt, ka tikai tad beidzot sāki spēlēt pa īstam profesionālā komandā?
- Laikam var, kaut gan ASK pie Andra Gulbja savulaik - kad bija iespējas - darbs bija ne mazāk profesionāls. Cita lieta, ka viss pārējais... Hardā trenējamies divreiz dienā, pilnīgs medicīniskās aprūpes nodrošinājums, ja gribi papildus, piemēram, masāžu, tad nav nekādu problēmu. Uz katru treniņu ej ar prieku un gribas maksimāli labi arī visu paveikt gan katrā treniņā, gan spēlē. Ar tādu labpatiku iepriekš laikam vēl nekad nebiju trenējies un spēlējis. Nav jādomā, kā paspēšu visu darbā izdarīt. Sākumā mani biedēja tas, ka ātri apniks tikai trenēties un spēlēt jeb būt par īstu profesionāli, taču tāds brīdis nepienāca un pat kļūst arvien interesantāk un labāk. Tā nu sanāk, ka 26 gadu vecumā pērn pirmo reizi izbaudīju, ko nozīmē pa īstam profesionāla komanda un kas ir spēlēšana tādā komandā.
- Ko no savas pieredzes vari ieteikt citiem mūsu handbolistiem?
- Vispirms jau es tagad nožēloju, ka ātrāk nesāku meklēt iespēju doties spēlēt uz labu ārzemju klubu. Tās tomēr ir pavisam citas emocijas, parastā darbā strādājot vai Latvijā handbolu spēlējot, tās nav iespējams gūt. Visvairāk mani priecē un gandarī tas, ka mana spēlēšana kādam ir vajadzīga un tā patīk citiem - tu spēlē, nāk trīs tūkstoši skatītāju, spēles rāda televīzija, gandrīz katra spēle pilsētā ir notikums nevis viss notiek šaurā draugu un paziņu lokā. Ja mūsu spēlētājiem ir iespēja doties uz ārzemju klubu - nelaidiet garām. Pat uz pirmo piedāvājumu vajag aizbraukt. Kaut vai apskatīties. Protams, ja vēl gribi kaut ko iemācīties un augt kā spēlētājs, tad nav jābraucām uz zemākajām līgām, lai tā ir kaut Vācija vai Spānija. Ceturtā un piektā līga visur ir tikai ceturtā un piektā. Labākais variants - ja ir iespēja profesionāli trenēties un spēlēt, ja nav nepieciešamības papildus strādāt. Kamēr biju ASK, tad tikai vienu un pašu pirmo sezonu sezonu neko citu paralēli nedarīju, bet visā pārējā laikā - strādāju. Tādā veidā arī var uztrenēties, var daudz iemācīties, bet tad ir jāiet uz nākamo pakāpienu, jo citādi sanāks stāvēšana uz vietas.
- Ieteiktu braukt arī uz Austrijas klubiem?
- Noteikti. Uģis Vikštrēms un Valdis Labanovskis šeit ir ļoti sekmīgi spēlējuši, tad Margots Valkovskis, Dima Bražņikovs vēl turpina spēlēt. Austrijā handbols strauji iet uz augšu, ko, protams, ļoti sekmēja arī Eiropas čempionāta finālturnīrs, kas šeit risinājās un kurā Austrijas izlase iekļuva pirmajā desmitniekā. Austrijas līgas klubos drīkst būt trīs ārzemnieki, bet par katru nākamo klubam jāmaksā 10 000 eiro, tā ka kuru katru te neņem, spēlē tikai patiešām meistarīgi un daudzi jau pieredzējuši ārzemnieki, kas palīdz augt arī vietējiem spēlētājiem.
- Pirms atnāci uz Hardas komandu, tā bija vicečempione, bet aizvadītajā sezonā jums neizdevās tikt pirmajā četriniekā. Ar to izskaidrojama trenera, savulaik pazīstamā poļu spēlētāja Zbigņeva Tlučiņska maiņa?
- Ne tikai ar to. Sezonas laikā jau bija pretenzijas, vienmēr nebija pilnvērtīgs treniņdarbs un tā mums varbūt arī pietrūka, lai būtu trijniekā. Kamēr risinājās Eiropas čempionāts, tikmēr treniņi vispār bija gandrīz pašplūsmā. Spēlētāji arī nebija apmierināti. Tāpēc jau labu laiku pirms sezonas beigām bija skaidrs, ka Tlučiņskis nepaliks. Tagad galvenais treneris ir Austrijas izlases treneris Markuss Burgers, viņš ir galvenā trenera islandieša Daugura Sigurdsona pirmais palīgs. Ir jau klāt pāris Austrijas izlases spēlētāji, daži talantīgi jauni spēlētāji, divmetrīgais serbu kreilis Tanaskovičs... "Sarkanie velni no Bodenzē", kā mūs sauc, nākamsezon atkal spēkosies par medaļām un arī par titulu, kaut gan spēku līmenis pēdējās sezonās izlīdzinās un būs vēl vismaz 2-3 komandas ar tādiem pašiem mērķiem. Mums aug arī labi jaunie spēlētāji, Hardas komanda pārliecinoši uzvarēja junioru čempionātā un viņu treneri tikai tāpēc nelika par galveno treneri lielajā komandā, ka viņš ir labākais jauno spēlētāju treneris Austrijā.
- Harda tev gadījumā nav tik mīļa arī tāpēc, ka atgādina Dobeli - proti, visa pilsēta dzīvo līdzi savai handbola komandai?
- Handbols šeit arī ir numur viens. Sponsori mums laikam ir visi, kas vien pilsētā var kaut kā palīdzēt. Populāri ir futbola un hokejs, lai cik tas liktos neticami - arī beisbols, bet gan Hardā, gan visā reģionā pirmais ir handbols. Spēles ar Bregencu vienmēr ir īpašas ne tik daudz tāpēc, ka Bregenca ir čempione - tas ir īsts reģiona dērbijs. Avīzes par to raksta, TV rāda, tribīnes pilnas. Aizvadītajā bija jau 50. dērbijs un ažiotāža bija vēl lielāka. Hardai tikai jau vairākus gadus neizdodas uzvarēt Bregencu... Nākamsezon. Mēs vispār aizvadītajā sezonā lielākajā daļā spēļu zaudējām pēdējās minūtēs. "Plus seši" 15 minūtes pirms beigām, bet mēs tik un tā zaudējam ar vienu vārtu starpību.
- Handbols Hardā ir numur viens, bet visā Austrijā?
- Grūti pateikt, tas laikam atkarigs no reģiona. Kalnu slēpošana - tā ir pāri visam. Vienkārši ir kalnu slēpošana un pārējie sporta veidi. Pēc Eiropas čempionāta arvien vairāk bērnu nāk pieteikties handbolā, to var redzēt kaut vai Hardas komandā pēc Jaunā gada - katrā vecumā grupā apmēram desmit ir klāt. Par to arvien vairāk raksta, to vairāk rāda TV. Pēc kalnu slēpošanas nākamais noteikti ir futbols. Arī bez jautājumiem. Bet tad... Varbūt tagad jau arī handbols. Katrā ziņā viens no populārākajiem sporta veidiem tas šeit ir. Arī tāpēc ir vērts uz Austriju braukt spēlēt handbolu. Biju iedomājies, ka šeit būs zemāks līmenis un biju patīkami kļūdījies.
- Nav domas tagad doties "dziļākos ūdeņos" - Vācijas 1. bundeslīga, Spānijas ASOBAL?...
- Man šogad paliks 28 gadi un varbūt labāk ir jau laiks nobāzēties vienā vietā, kaut arī esmu aizvadījis tikai pirmo sezonu ārzemēs. Mani šeit pilnīgi viss apmierina. Turklāt līgums man ir vēl uz trim sezonām, šopavasar pagarināju to vēl uz vienu gadu. Protams, ja būs labs piedāvājums no Vācijas vai Spānijas, tad nelaidīšu tādu iespēju garām. Mums ar kluba vadību arī ir vienošanās, ka tādā gadījumā būs atsevišķa saruna par promiešanu, lai klubam arī no tā ir labums.
- Jau divus kvalifikācijas turnīrus pēc kārtas tev nesanāk palīdzēt Latvijas izlasei...
- Tas man pašam arī kremt. Beidzot esmu sācis spēlēt profesionālā līmenī, esmu labākajā sportiskajā formā, kādā jebkad esmu bijis, varu palīdzēt vairāk nekā jebkad, bet... Gribas arī saviem līdzjutējiem parādīt, kā tagad spēlēju, kāpēc man Austrijā labi iet. Jāgaida rudens. Stimuls tagad ir liels kā nekad - Vācija, Īslande, Austrija...
+2 [+] [-]