Prioritāte vārdos un darbos

Labās rokas īkšķi Kaspars salauza pirms nepilna mēneša, kad junioru Eirolīgas finālmačā, neveiksmīgi bloķējot metienu, ietrieca plaukstu vairogā. Par laimi, bažas par to, ka U-19 izlase pasaules čempionātā varētu palikt bez sava pirmā saspēles vadītāja, tika gaisinātas diezgan ātri - rentgenuzņēmumi apliecināja, ka bez iespējamās operācijas varēs iztikt, kas nozīmē - jūnija vidū 17 gadus vecais aizsargs būs gatavs pilnvērtīgi pievienoties komandas biedriem. Kopš pirmdienas, kad tika noņemts ģipsis, Vecvagars jau atsācis trenēties kopā ar izlasi, un nu jau divas dienas pa grozu mēģina mest arī ar savainoto - labo roku. "Jūtams, ka saites vēl bišķiņ stīvas, taču sajūtas sāk atgriezties," pozitīvi noskaņots jaunais basketbolists.

Kaspars noteikti nav no čīkstētājiem - tādiem, kam vienmēr visā vainīgs kāds cits un kurš gaidītu, ka panākumus kāds atnesīs un noliks priekšā uz zelta paplātes, nevis par tiem būs smagi jāpacīnās pašam. Teju 50 minūšu ilgajā sarunā, gatavojot plašāku interviju "Sporta Avīzei", par to vakar pārliecinājos es un noteikti pārliecināsies arī tie, kas interviju izlasīs nākamajā žurnāla numurā. Tieši tāpēc pamatota un uzmanības vērta šķita kāda replika, ko Kaspars izteica jau pašā sarunas nobeigumā, kad pavaicāju par sajūtām pirms čempionāta - priekšnojautām, kādas ir katram sportistam pirms atbildīgākā starta.

- Sajūta ir laba, taču no otras puses - nedaudz savādi tas, ka pagaidām nejūtu to uzmanību, kas tika solīta. Komandai gatavošanās sākusies, uzskatu, ja ne par vēlu, tad pēdējā brīdī. Palicis tikai mēnesis laika, tajā pašā laikā - piemēram, pastāvīga komandas ārsta treniņos mums šobrīd nav. Nezinu, kas par to atbildīgs, taču uzskatu - tas ir diezgan neprofesionāli. Rezultātu jau pēc tam prasīs no mums... Džekiem pirms treniņa vajag noteipot kājas, bet visi rausta plecus - nezina, kam tas ir jādara. Lūk, man pašam ar fizeoteipiem noteipots lauztais pirksts, taču - to palīdzēja izdarīt fiziskās sagatavotības trenere... Es saprotu, ka dakterīte, kas mums plānota, patlaban aizņemta kādās savās darīšanās, taču - varbūt tad vajag nozīmēt vismaz kādu pagaidu dakteri? Sportā tas tomēr ir svarīgi - kādam kaut kas iesāpas, nepieciešams kaut ko izmasēt. Nav kas to izdara. Atceros, runāja taču, ka šis pasaules čempionāts būšot topa notikums - vasaras prioritāte. Pagaidām es to īsti nejūtu. Protams, var jau būt, ka divas nedēļas pirms čempionāta viss būs super, taču - varbūt tas būs jau bišķiņ par vēlu... Piemēram, man dakterītes palīdzība būtu svarīga tieši šobrīd - arī pats taču gribu, lai īkšķis veiksmīgi sadzīst un čempionātā par to nav jādomā.

Kādam tā var šķist tikai maznozīmīga nianse (kādu sportā, kā zināms, nav - tas tā, banālai atkāpei...), taču - jebkurš sportists apliecinās, ka ārsta klātbūtne ir būtiska sastāvdaļa, lai darbs varētu ritēt raiti un profesionāli. Pēc "Žalgira" sistēmā pavadītās sezonas Kaspars labi zina par ko runā, un saprotams viņa izbrīns, ka valstsvienību, kas virzīta kā prioritāra, Latvijā nodrošina daudz paviršāk, nekā vienu dublieru komandu Lietuvā, ar kuru ikdienā strādā četri treneri un ārsts. Zinot, cik ļoti mūsu basketbola funkcionāriem patīk piesaukt dienvidu kaimiņus kā pozitīvo piemēru (un zinot, cik ļoti gribēsies padižoties ar komandas panākumiem, ja tādi būs), vēlējums - lai izdodas to patiešām ņemt un operatīvi nodemonstrēt vismaz šajā situācijā! Bet izlases puišiem - veiksmi un izdošanos.