Viktors Tihonovs un viņa loma Latvijas hokejā

Stāstu par to, kā Tihonovs nonāca Rīgā, ir daudz. Viens no tiem. Kad čehs Motls Rīgas meistarkomandu bija nolaidis pēc spēka līdz PSRS 3. līgai, uz Maskavu brauca latvju emisāri trenera meklējumos. Tā kā tad - 1968. gada pavasarī - Rīgā jau bija ''Dinamo'', bija tikai loģiski, ka palīdzību prasīja ''vecākajam brālim'' - Maskavas ''Dinamo'', kur galvenais bija Anatolijs Černišovs, arī PSRS izlases galvenais treneris. Rīdzinieki uz Maskavu esot braukuši pēc cita, ne Tihonova, bet Černišovs, kuram sieva, starp citu, bija latviete, ieteicis nepilnus 37 gadus veco Tihonovu.

Kā hokejists Tihonovs nebija nekāda zvaigzne, taču ļoti uzcītīgs, strādīgs, lielāko karjeras laiku aizvadot Maskavas ''Dinamo'', kur 1964. gadā sācis strādāt par Černišova palīgu. Savu nākamo komandu Tihonovs vispirms iepazinis no ''Daugavas'' stadiona hokeja laukuma tribīnēm, jo 1968. gada martā (?) ieradies Rīgā iepazīšanās tūrē. Daži spēlētāji viņam patika, citi nē, līdz ar to jaunā slota ieradās ar vairākiem PSRS augstākās līgas klubos nenovērtētiem, bet gana ambicioziem jaunekļiem. Tihonova pirmajā iesaukumā bija aizsargi Vjačelavs Nazarovs, Aleksandrs Stebļins (vēlāk Krievijas HF prezidents), uzbrucēji Mihails Deņisovs, Aleksandrs Klinšovs, Valerijs Novikovs, Aleksandrs Smahtaļins un Pjotrs Vorobjovs.

Kā stāsta to dienu aculiecinieki, Tihonovs jau uzreiz izvirzījis mērķi - iekļūt PSRS augstākajā līgā. Daudziem tas izsauca smīnu, jo ''Dinamo'' tad bija 24. komanda PSRS un tikko bija izkritusi PSRS A klases otro grupu, respektīvi 3. līgu. Bet Tihonovam bija lieli plāni un, redzot, ka viņš fanātiski strādā, arī liels Latvijas priekšnieku (CK, Ministru Padome, Rīgas Izpildkomiteja) atbalsts.

Strādādams Maskavas ''Dinamo'', viņš bija sasūcies zināšanas, kuras nu varēja brīvi izmantot savā jaunajā darbā. Tihonovs bija tipisks padomju treneris, kuram hokejists nebija cilvēks, bet gan komandas sastāvdaļa, ar kuru manipulējot, sasniegt vēlamo rezultātu. Ja kāds nevarēja izturēt treniņu slodzes, vietā nāca cits, jo Padomju Savienība bija plaša un hokeju spēlēt gribošu jaunekļu atliku likām.

Tihonovs diezgan ilgi meklēja vasaras treniņu bāzi, līdz to atrada Kandavā. Režīms tur, ja ne gluži kā koncentrācijas nometnē, bet faktiski ar četriem (!) treniņiem dienā, jo rīta rosme jau bija kā pirmais treniņš, bet pēc vakariņām vēl tika mētātas ripas vai darīts kaut kas cits. Tihonovs Rīgā kā pirmais pasaulē sāka spēlēt ar četrām maiņām, līdz automātismam noslīpēja spēli vairākumā un mazākumā. Tagad kā anekdoti stāsta atgadījumu ar Vladimiru Serņajevu, kurš gribējis stāvēt kādus 20 centimetrus tālāk no vārtiem, bet Tihons ar nūju dauzījis pa kājām, lai viņš iet tur, kur vairākuma metējam jābūt.

Skaidrs, ka tas bija titānisks darbs, un ne visi spēja to izturēt, bet vienmēr Krievijā bija vietas, kur smelt jaunus spēlētājus. Otrajā sezonā ieradās Valerijs Lomakins un Vjačeslavs Malovs, trešajā - Nikolajs Ļovočkins, Genādijs Ribins, Boriss Ponomarjovs, Aleksandrs Safronovs, bet pirms uzvaras sezonas pirmajā līgā - Igors Kobzevs, Boriss Ponomarjovs (aizsargs), Anatolijs Vlasjuks, Vladimirs Serņajevs, bet augstākās līgas debijas gadā - Mihails Beskašnovs, Valerijs Guščins, Vladimirs Sorokins, Vladimirs Markovs, Aleksandrs Sokolovskis, Nikolajs Vakurovs.

Kopā ar pašmāju vīriem, kas to bija izturējuši, - Mihails Vasiļonoks, Viktors Afoņins, Juris Liberts, Helmuts Balderis, Viktors Hatuļevs, Andris Hendelis, Edmunds un Haralds Vasiļjevi, Viktors Verižņikovs - ''Dinamo'' pēc pieciem gadiem tika augstākajā līgā. Negribu salīdzināt ar KHL, bet toreiz augstākajā līgā bija tikai 9 komandas: četras no Maskavas - ACSK, ''Dinamo'', ''Spartak'', ''Kriļja sovetov'', Gorkijas ''Torpedo'', Čeļabinskas ''Traktor'', Voskresenskas ''Himik'' un Ļeņingradas ASK. Kā likums - jaunpienācējs krita ārā, bet 1974. gada pavasari Rīga sagaidīja ar 6. vietu (tikpat punktu, cik 5. vietā esošajam ''Torpedo'' - 28), bet ārā bija jākrīt Ļeņingradai (19). Taču līgu paplašināja līdz desmit.

Lai gan ''Dinamo'' Sporta pilī spēlēja jau kopš 1970. gada rudens, uz 1. līgas spēlēm iekšā tikt kaut kā vēl varēja, bet 1973. gada rudenī sākās ārprāts. Lielākā daļa vietu bija izpārdotas abonementiem, droši vien izpārdotu arī stāvvietas, bet to darīt traucēja kaut kādi GOSTI (valsts standarts). Iepriekšējā svētdienā pirms spēlēm šīs stāvvietu biļetes (varbūt 500, varbūt vairāk) varēja mēģināt nopirkt, taču 15 minūšu laikā viss bija cauri. Cena - viens rublis. Ja paveicās, tad pirms spēles šādu rubļa biļeti varēja nopirkt par piecīti, bet spekulanti prasīja arī astoņus un pat desmit rubļus. Tas gan nebija pirmajā sezonā, bet uz kādu ACSK spēli nebija iespējams šādu biļeti nopirkt pat par 25 (!) reizes lielāku uzcenojumu.

1973. gada pavasarī Tihonovs bija karalis un tikšanās reizē ar līdzjutējiem (fanu tad vēl nebija!) atļāvās manipulēt ar masu. Kāds līdzjutējs uzdeva jautājumu, vai ņemsim no Maskavas ''Dinamo'' atpakaļ Juri Repsi. Tihonovs jautājumu pāradresēja zālei, kas norēcās: ''Nē, nē, nē!'' Jo tā gribēja arī Tihonovs.

Viktors Vasiļjevičs bija inteliģents cilvēks, daudz lasīja un apmeklēja teātra izrādes, bet pēc būtības viņš bija tipisks padomju treneris - ar mūžīgo dzīvošanu bāzē, ar superstingru disciplīnu, kur ir tikai hokejs, hokejs un hokejs. Tiekot vaļā no ķēdes, vīri, bet ne jau visi, dzēra kā teļi un tāpēc liela daļa Tihonova laika dinamiešu šo sauli atstāja priekšlaicīgi. Taču hokejistu vēlmi grēkot Tihonovs izmantoja, šad tad palaizdams puišus... iedzert, lai ar kādu izrīkotos, kā trenerim vajadzēja.

Zinu, ka stāsti par iedzeršanām dažiem ļoti tīk. Lūk, divi. Kādā no lidostām uz laiku atcelts reiss. Pie viena galdiņa satikušies Tihonovs un Kobzevs un abi cītīgi maisa glāzē ielieto tēju. Tikai tēja katram no sava katla, jo Kobzevs maisa konjaku.
Rīta treniņš. Pēc brīvdienām. Kāds nu kurš, bet aizdomīgi slido Sorokins (ne Oļegs). Ieskatoties vērīgāk, redzams, ka viņam zem formas ir ne tikai balts krekls, bet arī kaklasaite. Vladimirs uz treniņu ieradies pa taisno no kroga...

Negribu apgalvot, ka bez Tihonova nebūtu Baldera, brāļu Vasiļjevu, Vasiļonoka, Hatuļeva, Šostaka u.c., taču savādāk būtu noteikti. Kopš 1973. gada viņš bija PSRS otrās izlases treneris un tur tika iesaukti ļoti daudzi dinamieši. Kad 1977. gadā PSRS otro gadu pēc kārtas nedabūja pasaules čempionāta zeltu, kā glābējs tika nolūkots Tihonovs. Stāsta, ka viņš nav vēlējies pāriet uz Maskavu, bet visticamāk, ka tās tādas pieklājības atrunas. Prom braucot Tihonovs (patiesībā žurnālists Rezņiks-Martovs) vēl uzrakstīja emocionālu atvadu vēstuli, ka viņa sirds paliek Rīgā. Bet. Paņēma sev līdz Balderi, uz Maskavas ''Dinamo'' - Šostaku un bija vēl, kurus gribēja savākt.

Jau būdams PSRS izlases galvenais treneris un otrais tur - rīdzinieks Vladimirs Jurzinovs - Tihonovs rīdziniekus ar iesaukšanu PSRS izlasē nelutināja, sava darba pirmajā gadā kā vienu no pēdējiem ārpus PČ sastāva atstājot Anatoliju Jemeļjaņenko, pēc pārbraukšanas no ACSK - uz vairākiem čempionātiem nepaņemot Balderi. Pirms 1984. gada olimpiskajām spēlēm Tihonovs vēl pēdējā vakarā solīja Latvijas sporta dzīves vadītājam, ka Balderis brauks uz Sarajevas olimpiskajām spēlēm, bet... 1976. gadā, kad Balderim bija pienācis izsaukums uz PSRS izlasi un olimpiskajām spēlēm, Tihonovs šo izsaukumu... noslēpa. Jo baidījās, ka pazaudēs Balderi.

Izrādot godu Viktoram Vasiļjevičam viņa 80. dzimšanas dienā - viņam tiešām ir lieli nopelni Rīgas ''Dinamo'', neaizmirsīsim, ka viņu Latvijas (latviešu, pašmāju) hokejs neinteresēja. Tur lielākie nopelni Andrim Siliņam. Bet bez Tihonova nebūtu Siliņa, nebūtu Irbes un Ozoliņa un droši vien nebūtu arī Latvijas izlases 14 pavasaru pasaules hokeja elitē.