Ja treneris netic, tad labāk – nevajag...

Līdzjutējiem vajadzētu vienreiz saprast, kas Oļegs Znaroks un Harijs Vītoliņš uz pasaules čempionātu grib aizvest komandu, kas var izpildīt treneru dotos uzdevumus. Viņi noteikti nevedīs uz Vāciju līdzjutēju iebalsotus skaistumkonkursa dalībniekus. No malas, starp citu, ir ārkārtīgi viegli spriest, taču visos šādos gadījumos mēs runājam kā cilvēki, kas saprot un redz tikai hokeja aisberga mazāko daļu. Tas ir normāli, jo gluži praktisku iemeslu dēļ, mēs nevaram izprast visu. Arī žurnālisti taču prāto līdzīgi... Mēs gribam redzēt komandā elkus, vai vēl trakāk – savus iedomātos varoņus, kas bieži vien labākajā gadījumā ir pamanīti uz ledus vai avīžu intervijās. Komandas neveidojas pēc spēlētāju statistikas – ja tā būtu, tad nevajadzētu ne treniņspēles pirms pasaules čempionāta, ne virknējumu saspēles slīpēšanu. Vienkārši – paskatāmies, kas labāk izskatās uz papīra un lieta darīta. Bet – ja spēlētājs labi izskatās arī uz ledus? Ko tad? Vai ignorēt to, ko redz acis?

Komandas būvēšana ir liela māksla. Tur pat šķietami mazas nianses spēlē milzīgu lomu. Mēs neredzam spēlētājus ģērbtuvē, nedzirdam viņus sadzīvē vai saskarsmē ar komandas biedriem. Ja Znaroks saka – ej un nospēlē šajā maiņā tā, lai pretinieku komandas aizsargs ir spiests izmest ripu pa labo apmali – man tas ir jādara. Ja aizsargs izmet ripu pa kreiso pusi, tad vajag saprast – ko es izdarīju nepareizi. Jo tā nebija vienkārša spēles situācija, tā bija kārtība, ko gribēja uz ledus redzēt treneris. No šīs kārtības izriet virkne konsekvenču un turpinājumu, kas veido taktiskās veiksmes, stratēģiskās izspēles un tamlīdzīgi. Nekas nav svarīgāks par trenera ticību spēlētājam – ja viņš netic, nav vērts šajā komandā spēlēt, lai cik tu labs būtu. No trenera prasa rezultātu – ja viņš to sasniegt nespēj, tas parāda viņa vājumu. Ja rezultāts ir panākts, tad faktiski ir vienalga, kas palika mājās, vai – kurš spēlētājs ir apvainojies.

Katram no Latvijas izlases treneriem savā laikā ir bijušas dīvainības sastāva izvēlē, taču – tās ir jāciena, jo tikai treneris redz un jūt komandu pilnībā. Tā vismaz vajadzētu būt... Atceros, savulaik Beresņevs neņēma izlasē Ābolu, jo uzbrucējs vienā no reizēm bija atteicis trenerim kādā no pārbaudes turnīriem. Šo epizodi vēl nesen pārrunājām ar Arti un viņš atzina – ja būtu toreiz trenerim visu izstāstījis, kāpēc notika šis dīvainais pārpratums, tad droši vien viņa karjeras izlasē būtu izvērtusies savādāk, spožāk. Bet – toreiz Ābols iekoda mēlē, jo jautājums bija sadzīviski delikāts, bet Beresņevs to uztvēra kā nodevību. Kāpēc, lai viņš sastāvā ņemtu cilvēku, kas viņam neuzticas, vai – nepasaka visu līdz galam? Pēc 1999. gada pasaules čempionāta, kad paspēlējām vietu A grupā ar vienu no labākajiem sastāviem, kāds tobrīd mums bija pieejams (Žoltoks, Irbe&Co), padzīts tika treneris, bet – patiesībā vajadzēja triekt ratā arī kapteini Znaroku, kurš noteica dienas kārtību komandā... Kad pie valstsvienības stūres nokļuva Haralds Vasiļjevs, viņš pirmais, ko izdarīja – izmeta no komandas Znaroku. Treneris gribēja vadīt procesus izlasē, nevis iet Oļega pavadā, kas tobrīd bija zem savas tupeles dabūjis Beresņevu ar visām no tā izrietošajām sekām. Vasiļjevs uz Sanktpēterburgu paņēma Spruktu, par ko vēderus turēdami, treniņos ņirgājās pat vecie, taču tagad mēs redzam, ka bija vērts tam jaunajam pīlēnam uzticēties... Lindstrēma laikā jau pirmajā pavasarī visiem bija lielas acis par Krišjāņa Rēdliha paņemšanu izlasē, taču treneris ar šo rīcību novērtēja aizsargā ne tikai potenciālu, bet pagarināja viņa karjeru vēl par desmit gadiem... Abpusējā uzticība parasti dod labu rezultātu. Kas vieno gan labus, gan sliktus trenerus? Viņi savējos nenodod.

Kas notiek Znaroka komandās? Viņam savējo būšana ir divtik principiāla, taču te vajadzētu mazliet saprast, ko Oļegs ar to domā. Tā nav blatņiku komanda, ko viņš veido. Spēlētājiem laukumā ir dzelžaini jāizpilda konkrēti uzdevumi. Improvizācija ir otrajā plānā vai – notiek tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Znaroka sistēmas, par ko viņš tik ļoti klaigāja pirms play off spēlēm un bāza to acīs Šupleram, nav nekādi izdomājumi. Tas ir trenera rokraksts un principi. Ja viņam netic vai neklausa, vai – nepakļaujas, viņš arī Greckim iedotu paturēt kurvīti... Znaroks pamēģināja vienu turnīru ar Ivanānu sastāvā, taču – tagad ir atteicies no šī nodoma. Viņš neredz savā ledus kārtībā Raitim pielietojumu un labi, ka tā – ja treneris netic hokejistam, bet viņu iekļauj sastāvā tikai tāpēc, ka viņš spēlē NHL, tad no tādas sadarbības labi nebūs nevienam. Vismazāk – komandai. Raugoties uz šādiem principiem, tie drīzāk ir jāuzskata par godīgiem. Jo gļēvie flirtētu ar konjunktūru... Znaroks ar Vītoliņu teātri nespēlē, tieši tāpēc viņi pieņem lēmumus, kas atbilst viņu izpratnei un pieredzei par šo spēli. Jo rezultātu mēs prasīsim no komandas, kuru trenē Znaroks, nevis no komandas, kurā netika paņemts Bukarts... Tieši tāpēc, jautājumi no sērijas – nu kā var nepaņemt, kā var neredzēt, kā var nesaprast – ir domāti gaisa maisīšanai, nevis konkrēta rezultāta sasniegšanai. Ja Bukartu vai Širokovu neņem, tad Znarokam tam ir pamatots iemesls. Ja ņem Jekimovu vai Štālu – tad arī tur treneris saredz racionālu graudu. Viņš ved uz pasaules čempionātu uzvarētājus, bet to noteikti nevajadzētu tulkot, ka mājās palicēji ir ierakstāmi lūzeru vai brāķu kārtā...