Treka riteņbraukšana ceļas no zārka

Bija un izbija

Treka riteņbraukšana ir ļoti sens un tradīcijām bagāts sporta veids, radies vēl pirms basketbola un citiem sporta veidiem, kurus mēs šodien pazīstam. Arī Latvijā tam savulaik bija itin liela piekrišana – vēl pirmās brīvvalsts laikos Latvijā bija veseli 7 velotreki. Atjaunotajā Latvijā mūs ar saviem panākumiem priecēja Ainārs Ķiksis un Viesturs Bērziņš, kuriem gan olimpisko medaļu spožumu neizdevās izbaudīt, taču panākumi Eiropas un pasaules čempionātos, kā arī Pasaules kausa izcīņā, ir vērā ņemami.

Beigu sākumu treka riteņbraukšanai Latvijā ieskandināja šo divu kungu nekvalificēšanās 2004. gada Atēnu spēlēm, kas būtībā pielika punktu viņu karjerām augstākajā līmenī. No skatuves noejot šiem sportistiem, no Latvijas sporta skatuves nogāja arī treka riteņbraukšana, taču – tas jau bija gaidāms. Treka Latvijā nebija jau kopš 1999. gada, kad Ventspilī tā vietā tika uzcelta ledus halle. Kā lai sagatavo nākamos ķikšus un bērziņus, ja viņiem nav kur trenēties?!

Lai arī daudz ir bijis dažādu sarunu par velotreka nepieciešamību Latvijā, lai uzturēto šo sporta veidu pie dzīvības, allaž kaut kas ir nogājis greizi vai vienkārši nav izdarīts. Leģenda vēsta, ka pēc neveiksmīgā mēģinājuma kvalificēties Atēnu spēlēm, tā laika Latvijas galvenais sporta funkcionārs Aināram Ķiksim tā arī tiešā tekstā ir pateicis: „Kamēr vien es šeit būšu, treka Latvijā nebūs!”. Vai tā bija, vai nebija, zina tikai šie abi vīri.

Tomēr velotreka kā nav, tā nav. Pēdējā aktivitāte šajā lauciņā ir datējama ar 2006. gadu, kad tika izstrādātas Latvijas riteņbraukšanas attīstības vadlīnijas, kas paredzēja velotreka izveidi ne vēlāk kā 2009. gadā. Daudzas lietas, kas bija aprakstītas vadlīnijās, kā, piemēram, veloceliņu izbūve vai BMX trase Rīgā, tika ar lielākām vai mazākām sekmēm, tāpat kā ar lielāku vai mazāku pretestību izpildītas, taču velotreka – nav.

Mēģinājumi toreiz, pirms 8 gadiem, kad vēl bija rosība, bija dažādi, turklāt nevarētu teikt, ka bezzobaini, taču atdūrās vai nu pret papīru kaudzi, vai pret naudas maku, vai – slinkumu un intereses trūkumu. Piemērām, savulaik par lielu naudu no Ķelnes tika transportētas velotreka pamata konstrukcijas, kuras vāciešiem bija žēl mest ārā. Ceļa izdevumos tika iztērēta paprāva summa, mērāma 5 cipariem, taču treks tā arī nekad netika uzstādīts, vēl aizvien savas dienas vadot noliktavā pretī Murjāņu Sporta ģimnāzijai. Zinātāji teic, ka vēl joprojām ir labā stāvoklī, gatavs darbam.

Rosība ir

Pirms ne sevišķi ilga laika divi riteņbraukšanas aktīvisti Jānis Popils un Jānis Grīnvalds nodibināja „Velotreka atbalsta biedrību”, kuras darbības mērķis ir cēls – atgriezt Latvijā treka riteņbraukšanu. „Sākumā bija ziņkāre un interese,” stāsta Jānis Grīnvalds. „Ir dzirdēts par treku – par viņa lomu riteņbraukšanā, gan vēsturisko lomu sportā. Tāpat arī BMX braucējiem tā ir lieliska iespēja, kā paildzināt savas sporta gaitas. Radās interese un ziņkāre par to, cik maksimāli ekonomiski būtu izveidot treku visvienkāršākajā veidā. Protams, lai viņš ir pilnvērtīgs, lai var braukt un trenēties, bet viņš nebūs no augstākās raudzes materiāliem, ar vismodernāko vēdināšanas sistēmu un modernāko apgaismojumu. Sākām rēķināt, atradām piemērotu ēku, un mums radās priekšstats, ka, ieguldot 200 tūkstošus latu, mēs varētu uzbūvēt treku un gadu viņu apsaimniekot par šo naudu. Reāli tas ir desmitiem reižu mazāk nekā uzbūvēt treku no jauna – jaunā ēkā.”

Kad būtu sperts pirmais solis, varētu nopietni sākt domāt par lielo treku, kurā varētu rīkot augstākās raudzes sacensības. Grīnvalds uzskata, ka treks iederētos multifunkcionālajā arēnā, kādas Rīgā nav, jo Arēna Rīga īsti tam neatbilstot, saņemot sūdzības gan no basketbolistiem, gan hokejistiem. Piemēram, BMX riteņbraukšanu Arēnā Rīga rīkot nav iespējams, jo pietrūkstot 5 metru platumā. Tad, kad tiktu uzcelts šāds multifunkcionāls centrs, tad treka izvietošana, tas būtu tikai tehnikas jautājums, izlemjot, kurš risinājums - stacionārs vai izjaucams – būtu piemērotāks. Precedentu pasaulē ir pietiekami daudz abos gadījumos, kad koncerti tiek rīkoti arī hallēs, kur treks ir stacionārs.

Grīnvaldam jau ir pieredze lielu projektu virzīšanā, jo viņš bija viens no BMX trases Mežaparkā krusttēviem. Riteņbraukšanas sabiedrībā gan mēļo, ka ar velotreka projektu Grīnvalds cenšas reabilitēties par to, ka pretēji daudziem, viņam neizdevās pasmelties no nepiesegtās siles, kāda neglābjami rodas, kad tiek būvēti šāda mēroga projekti. Tiesa, riteņbraukšanas vidē šādas runas – tā ir normāla prakse. Jautājums – cik patiesas tās ir.

Tomēr jebkāda veida iniciatīva, neskatoties uz diegiem, ar kādiem tā ir šūta, ir apsveicama. Pagaidām – virzība ir lēna un ar neapbruņotu aci grūti saskatāma. Ir bijis viens iesniegums Rīgas domei par velotreka izveides ieceri, kur tā politkorekti iedeva kurvīti, norādot, ka nevēlas sasaistīties ar lietām, kurās iesaistīts ir privātīpašums. Tomēr kopumā dome iniciatīvu atbalsta. Starp citu, interesanti, bet fakts – atbalstu ir pauduši visi, kuru atbalsts ir vitāli nepieciešams. Piemēram, Izglītības ministrs Roberts Ķīlis laipni čivinot twitter vidē, tāpat vārdos par treka riteņbraukšanu stāvot un krītot IZM Sporta departamenta vadītāja Agra Brūne, tāpat arī riteņbraukšanas federācija. Tomēr velotreka neesamības problēmas jau vēsturiski ir piespēlētas kā futbola bumba – no viena pie otra, taču bez taustāma labuma.

Paradoksāli, bet viena no pasaulē pieprasītākajām velotreku arhitektēm ir...latviete. Valstij, kurai jau 13 gadus nav neviena treka, ir pasaules klases arhitekte, kas projektē visus lielākos velotrekus pasaulē. Starp citu, arī viņa ir lietas kursā par atdzimšanas mēģinājumu šeit pat Latvijā, tāpat kā Ainārs Ķiksis un Viesturs Bērziņš, kuri arī ir gatavi iesaistīties.

Tomēr ar gatavību mēdz būt par maz. Jau vēsturiski treka riteņbraukšanu Latvijā pavada banālas neizdarības piegarša, kuru papildina varenais birokrātijas aparāts. Prieks, ka ir rosība, taču gan mums, gan ieceres virzītājiem ir jāpatur prātā tas, ka tas būs ļoti ilgs un pacietīgs process, jo treka riteņbraukšana kā specialitāte, nevis papildus nodarbe šosejniekiem, mums Latvijā vienkārši nav, turklāt – jau ilgu laiku! Starp citu, šajās dienās pa Rīgas domes gaiteņiem savu ceļu uzsāks jauns dokuments, tā ka sekosim līdzi notikumu gaitai.