Skaitļi, kam nav pa ceļam ar šķietamību

Vai somu treneris Rīgā uztaisījis revolūciju? Daļēji, jā. Komandas spēle aizsardzībā kļuvusi pārliecinošāka, arī piespēles ir ātrākas un sakarīgākas, ir vairāk spēka spēles, taču pirms sezonas izsludinātais forčekings gan kaut kur pazuda, tāpat kā aktīva un agresīva spēle uzbrukumā. Uzbrukumā šī sezona ir tikpat mazrezultatīva kā pirmajā sezonā (129 ripas pret 132), toties aizsardzība ir pati labākā četros gados (136 ripas pret pērngada 149). Tas arī loģiski. Rautakalio taču savulaik bija viens no pasaules labākajiem aizsargiem.

Visas sezonas laikā hokeja tauta dažādos interneta portālos pērās, ka "Dinamo" vājākā pozīcija ir vārtsargi. Skaidrs, ka Kriss Holts, bet vēl jo vairāk Māris Jučers nav ne Tretjaks, ne Ruā vai Irbe, taču Holta meistarība atbilst "Dinamo" vidējam līmenim. Bet visu skaitļu demagoģijas māte statistika saka, ka šajos četros gados vārtos veiksmīgāks par Holtu bijis Martins Pruseks pirmajā sezonā, ik spēlē norijot tikai 1,70 ripas. Holts ar savām 2,27 ir stabili otrais, pārspējot arī pērn pie mums spēlējošo 2006. gada olimpisko čempionu Mikaelu Telkvistu (2,63).

Otrs aplamais pieņēmums: visas komandas pastiprinājušās, bet "Dinamo" kļuvis pat vārgāks. Arī tā nav tiesa. "Dinamo" kodols kopā spēlē jau ceturto (trešo) sezonu, un, salīdzinot ar pirmo gadu, kad lielākai daļai nebija tik augsta turnīra pieredzes kā KHL, puiši ir progresējuši. Spēlējot kopā "Dinamo" un Latvijas izlasē, liela daļa no viņiem partneri jūt ar aizsietām acīm. Krišjānim Rēdliham, Galviņam, Sotniekam, Laviņam, Miķelim Rēdliham, Ņiživijam, Ankipānam, Meijam šī ir ceturtā sezona "Dinamo", Jēkabam Rēdliham, Ozoliņam, Cibuļskim, Spruktam, Karsumam, Cipulim, Štālam, Džeriņam un Hosam - trešā, Holtam, Reķim, Andersonam, Bukartam un Podziņam - otrā. Grēks šādu komandu nosaukt par vāju un nepieredzējušu. Jā, pietrūkst Dārziņa un pirmās sezonas leģionāru, taču tas ir koks ar diviem galiem: jo stiprāki kļūst pašmāju ripas meistari...

... jo nevaram atļauties iepirkt dārgus leģionārus. Ja visu četru gadu griezumā salīdzinām leģionāru pienesumu tikai vienā rādītājā - gūtajos vārtos, tas ar katru nākamo sezonu kļuvis mazāks. Pirmajā gadā Hosa, Hartigans, Elisons, Vestkots, Novāks un Ronalds Petrovickis iemeta 65 ripas no 132 jeb 49% visu ripu; otrajā gadā Hosa, Iguldens, Karija, Roberts Petrovickis, Arnasons, Svets un Fosters - 68 ripas no 174 (39%); pērn Hartigans, Surovijs, Troters, Mikušs, Roberts Petrovickis un Karamnovs - 43 no 160 (27%); šogad Varjs, Landmarks, Hosa, Luceniuss, Melins, Šindels un Nieminens - 27 no 129 (20%). Aizpērn smējāmies par Arnasona slinkumu, pērn par Mikušu kā Šuplera krustdēlu, šogad viņi būtu uzbrukuma grandi.

Vēl viens šķitums, ka šogad baigi dragāja Sprukta trijnieks. Ja visi pārējie klusē, tad Miķeļa, Jāņa un Mārtiņa mešana liekas spožāka nekā tas ir patiesībā. Nekur tālu prom no pērnā gada statistikas neviens no viņiem nav aizskrējis: Miķelim pērn bija 16+25, šogad 13+31, Jānim: 10+16 pret 11+24, Mārtiņam: 17+15 pret 20+13. Ja kādam no dinamiešiem ir acīmredzami labāki cipari nekā pērn, tad tie ir pirmā pāra aizsargi - Galviņš: 0+13 pret 8+19 un Krišjānis Rēdlihs: 3+7 pret 6+15. Un abiem ļoti labi lietderības koeficienti: +11 un +17, kas sevišķi iekrīt acīs, ieraugot Varja - mīnus 18, Ozoliņa -17 un Landmarka - 11. Neesmu ciparu vagars, taču skaitļi visas sezonas garumā tomēr kaut kādas tendences tomēr parāda.