29. februāra mācība...

Iekavās ir lasāmas retoriskās piezīmes pēc pirmās spēles, zem tām – sajūtas, kas uzšķīlās pēc otrā mača.

( Treneris Rautakalio nezaudēja savam kolēģim taktikas izvēlē – viņš ar saviem palīgiem tāpat kā sezonas divās spēlēs pret Torpedo, netika ar komandu galā spēles laikā.)
Pēc pirmās spēles Rautakalio komandas ģērbtuvē neiegāja. „Viņi ir profesionāli hokejisti. Man pašam vajadzēja nomierināties, jo karstumā būtu daudz ko sarunājis, bet puiši – starp viņiem ir līderi un personības, kas var uzrunāt komandas biedrus. Zināju, ka tā ir jādara – tā noteikti bija lietderīgāk. Rīta treniņā salikām dažus vispārzināmus akcentus, lai neatkārtotu kļūdas...” Rautakalio, Ābols, Ignatjevs un Naumovs otrajā spēlē laukumā izveda komandu, kādu mēs pazinām sezonas laikā. Sīkstu, nepiekāpīgu, pacietīgu. Tāds izskatās hokejs, ko treneri prasa no spēlētājiem, tāds izskatās hokejs, ja spēlētāji vienkārši izpilda uzdevumu.

(Varbūt nav vērts vairāk runāt par leģionāru nespēju uzbrukumā, vienkārši mēģināsim saprast, ka paši viņi neizdomāja līdz Rīgai atbraukt. Bija, kas viņus noskatīja un izvēlējās.)
Rēķinoties, ka pusnaktī labākajā gadījumā viņi no paplukušām žurkām var pārvērsties sulaiņos (nevis prinčos), treneri veica sastāvā noteiktas izmaiņas. Varjs palika rezervē, jo bija atsvaidzinājis veco savainojumu. Visi pārējie, kas nāca laukumā, pilnībā atdevās komandas interesēm, nevis savai individuālajai statistikai. Dinamo administrators Savickis pirms pāris dienās teica, ka jāpaskatās, kā leģionāri nospēlēs play off, tad varēs ar viņiem runāt par jaunajiem līgumiem. Ieteikums – esošie nav slikti puikas, taču diemžēl neviens no viņiem neattaisno savu klātbūtni sastāvā, liekot pretī saņemto algu. Nav jau runa par zvaigznēm, kas jānes no debesīm – atnesiet saules zaķīti. Vezumu un noskaņu velk latvieši.

(Ja Krisam Holtam pirms izslēgšanas spēlēm pasaka, ka komandas vadība ar viņu vēlas pagarināt līgumu, bet nepasaka, ka viņam ir liekais svars - pirmā mača rezultāts ir normāls...)
Krisam daudz tika pēc pirmās spēles – pamatoti. Tas, ka viņš nākamajā vakarā atkal tika likts vārtos, lielā mērā skaidro atbildi uz elementāro jautājumu – vai komandai ir tikai viens pirmais vārtsargs? Ja visu sezonu Holtam tas tika stāstīts un rādīts, tad pēc 3:7 viņam pašam vajadzēja izrāpties no bedres, ko amerikānis mēģināja. Viņa paša sniegumā nekas daudz nebija mainījies – nedrošība noteiktās situācijās līda ārā. Tiesa, tagad bija mainījusies komanda, kas izdarīja visu, lai Holts otrajā spēlē izskatītos pēc normāla vārtsarga. Protams, arī pretinieku uzbrukuma līderiem bija cita diena, taču – ne jau viņi negribēja. Mēs neļāvām.

(Piedodiet, bet - ja Hosa var uzspēlēt uzbrukumā rezultatīvi tikai kopā ar Ģirtu Ankipānu, tad, kurš no viņiem abiem ir pelnījis vairāk cieņas, uzmanības un jaunu līgumu)
Šoreiz blakus Hosam bija Ņiživijs ar Lusenisu. Saikne – Marsels un Saška – strādā, ko redzējām no izcilām izdevībām, kas tika izveidotas. Jāatzīst, ir bijuši vārtos arī mazāki caurumi, kad Hosa ir trāpījis, taču šoreiz – neiznāca. Bet tendence bija, kas pretiniekam lika drebēt. Tomēr Hosas galvenā vērtība šajā komandas spēles modelī ir viņa spēle aizsardzībā. Iespējams, veltot tam vairāk uzmanības, pazūd asums pie pretinieku vārtiem. Taču – labi, ka Marsels nav ieņēmis galvā, ka viņš vienatnē te var kaut ko izdarīt.

(Visu sezonu Ozoliņš netika likts uz laukuma skaitliskajā mazākumā, kas bija pareizi. Atnāca pavasaris un treneru kolektīvs iemīlējās kapteinī kā vidusskolniecē... Akli.)
Tagad mēs zinām, ka pirmā spēle šajā sērijā bija, iespējams, sliktākā, ko Sandis šīs komandas sastāvā ir jebkad nospēlējis. Kas bija noticis? Nav jau robots, tāpēc arī izgāzās uz ledus. Otrajā mačā kapteinis bija savākts. Tieši viņa pieslēgšanās – savlaicīga un pārdomāta – uzbrukumam aktualizēja jautājumu par Torpedo patieso (ne-)spēku aizsardzībā un tieši Sandis bija tas, kas trešajā trešdaļā ar nūju mērķtiecīgi iebrauca vārtsarga Kovaļa cimdā, dodot signālu komandas biedriem – sak, ja mēs gribam uzvarēt, tad tas ir jādara šī vīra tuvumā, nevis pa gabalu. Piesakot spēlei septiņus aizsargus, treneri vairs nelika Ozoliņu laukumā, kad nonācām mazākumā.

(Vārtsargu treneris Sergejs Naumovs šoreiz nepaklausīja savai intuīcijai, kas kliedza priekšā – Jučers, Jučers, Jučers... No otras puses, uz paklāja viņu nesauks, jo formāli viņš uzticējās pirmajam numuram.)
No vārtsargu psiholoģijas viedokļa, palikt ar Holtu pie ruļļiem – pareiza izvēle, kas tikai vēlreiz pasvītro Naumova kompetenci. Laikam jau Sergejs saprata, ka divus vakarus ne Holts, ne pati komanda tik slikti un bezrūpīgi pie saviem vārtiem nenospēlēs. Tajā pašā laikā, vārtsargu trenerim tagad jāmēģina saprast – vai tas bija pareizi, ka viņš ļāva Holtam sezonas pēdējās divas spēles palikt uz soliņa? Varbūt tur arī tika iedēstīta 3:7 sēkla... Kas interesanti – ja otrajā mačā vārtos tiktu likts Jučers, arī tas nebūtu nekāds pārsteigums. Tiesa, tādā gadījumā ar Holta emocijām un spēli sērijas turpinājumā mēs nevarētu rēķināties. Vai tā būtu liela bēda? Nezinu, bet tas, ka Krisam nākamais singls ir jāvelta Dinamo aizsardzībai – nav šaubu. Dziesmas nosaukums – Eh, kas es būtu bez jums...

(Ja kluba vadība nespēj noturēt komandā Miķeli, Mārtiņu, Jāni, Gunti un Krišjāni, bet domā, cik piedāvāt Marselam ar Krisu, tad – Rīgai noteikti nevajag arī treneri Rautakalio.)
Ja kluba vadībai ir kaut kādas prioritātes, attiecībā uz komandas komplektāciju, tad tā ir pirmā maiņa, kas jānotur. Atzīstam – latvieši šo komandu velk, attiecīgi – viņi pelna arī algu. Nevajag koncentrēties uz Hosu, kas tāpat nekur citur neliksies – dodam vispirms savējiem un tad skatāmies, kas paliek pāri. Kā redzam no šīs sezonas, Rautakalio ar kolēģiem arī ar brāķētu mālu prot tikt pie daudzmaz lietojamiem traukiem. Ja tā padomā – kādi sūdi tik pie komandas nav bijuši, bet play off mēs spēlējam.

(Lai gan Luseniuss ir jauns un arī līgums viņam ir vēl uz vienu sezonu, ir acīmredzams, ka šī nav viņa komanda. Puika laikam iet dažu komandas biedru pavadā, kam patīk pilsēta...)
Talants, talants... Manuprāt, trenerim Rautakalio ir jāpavaicā – vai šis somu puika ir to vērts, lai ar viņu dauzītos vēl vienu sezonu? No otras puses – vai tiešām Luseniuss nespētu gūt vārtus divus gadus pēc kārtas?

(Zaudējums sērijas pirmajā mačā mums tomēr bija labs atgādinājums – kas varēja būt, ja šogad ar šo sastāvu mēs spēlētu paviršu hokeju, ko balsta tikai emocijas un atmiņas.)
Otrā spēle tika uzvarēta ar maksimālu pašatdevi un stingru disciplīnu. Tiesa, nav pārliecības, ka mēs varam vairāk, tajā pašā laikā atzīsim – pretiniekam arī šīs mūsu kvalitātes izrādās nopietni šķēršļi. Sastāva variācija, kad ir izteiktas divas maiņas, kas veido un divas – kas grauj – otrajā mačā bija uzskatāmas. Ja atgriežas Bičevskis un Ankipāns, tad malā jāpaliek Lundmarkam un Podziņam. Starp citu, kanādietis šobrīd ir ļoti žēlīgā fiziskā formā.

(Torpedo noteikti izklausās sliktāk vai nenopietnāk par SKA vai Znaroka komandu, tikai nevajag aizmirst, ka gan Baldera, gan vēlāk arī Irbes laikos, viņi mūs ir cepuši un vārījuši. Un dara to joprojām...)
Sērijas favorīts joprojām ir Torpedo, tomēr psiholoģiskais komforts šobrīd ir jau Rīgas pusē. Nav jēgas locīt mājas laukuma svaru – būtiski, ka brīdī, kad viens bullītis varēja izšķirt ne tikai maču, bet arī visu sēriju – pretinieku kapteinis pārmeta ripu pāri vārtiem. Šo zīmīgo epizodi Varnakovs nevarēs aizmirst, bet mēs neaizmirsīsim, ka Torpedo noslēpums glabājams viņu vārtu priekšā – Kovaļam nepatīk, ja tur kāds grozās... Jā, tur nav kūrorts vai spa, bet - kurš teica, ka uzvarēt var bez sāpēm?