Klusums šautuvē

Pēc Nagano spēlēm, kuras joprojām tiek uzskatītas par Latvijas biatlona zelta laikmetu, lietas šajā sporta veidā attīstījušās visai savdabīgi – jo vairāk naudas šim sporta veidam tika piesaistīts, jo sliktāki bija rezultāti. To, ka finansējums bija gana brangs, liecina veču komandas kaunīgie skatieni – sen jau vairs neviens nerunā par slēpju smērētājiem, par slēpju skaitu, par šauteņu stobriem, masieriem vai vitamīniem. Uz šī fona mazliet izlec dāmu izlases līderes Madaras Līdumas pirmsolimpiskais izmisuma sauciens pēc palīdzības, taču arī tas faktiski bija stāsts nevis par biatlona izlases apdalīšanu, bet gan par atsevišķu sporta funkcionāru nespēju plānot savu darbu atbilstoši saprātam un nevis iegribām. Pēc tam, kad sezonai atvēlētā nauda – starp citu, pašu biatlona funkcionāru nosauktais apjoms – bija iztērēta vēl līdz pirmajām salnām, daži šī sporta veida federācijas cilvēki atļāvās sameloties sieviešu izlasei par naudas trūkumu no sērijas „ko ta’ mēs, mums vienkārši naudu neviens nedod, resnie sēž virsū naudas maisiem, tāpēc, skuķi, saprotiet – katrai vajag sameklēt 1400 eiro, lai mēs varētu vispār uz pasaules kausu posmiem aizbraukt”. Madara gāja un meklēja, un tā radās nu jau plašu publicitāti ieguvušais stāsts par olimpietes bezcerīgo stāvokli, dažus mēnešus pirms Vankūveras... Vai jums tajās dienās izdevās uzzināt kādas atbildīgas amatpersonas skaidrojumus? Viens runāja – tas bija LOK prezidents. Tikai neatstāja sajūta, ka viņš patiešām zina, ko dara viņa padotie. Uz papīra Latvijas biatlons atļaujas daudz vairāk, nekā par mums daudz pārtikušākas un nodrošinātākas komandas, kas Vankūverā ne tikai slēpoja, bet arī šāva... Tad kāpēc tas viss paliek tikai uz papīra, vai – tiek dalīts kā tumšā istabā? Sak, ja uzkriesi virsū – dabūsi. Turklāt, kas dīvaini – tumšajā istabā ielaiž tikai večus.

Vankūverā mūsu slēpojošajiem šāvējiem oficiāli bija četri slēpju smērētāji – divi dāmām, divi citi – kungiem. Viens no viņiem bija īpaši pieprasīts kāds Krievijas speciālists, kas nebija lēts, bet – ja mūsu treneri to lūdz, tad olimpisko solījumu vārdā nedrīkst viņiem to liegt. Esot bijis vēl viens labs kadrs, kurš cieši individuāli par papildus samaksu aprūpējis slēpes dažiem mūsu līderiem, bet – tā kā šī vienošanās bijusi diskrēta, lai minētajam speciālistam nerastos problēmas savā tiešajā darba vietā, kādā citā izlasē, tad šoreiz saglabāsim anonimitāti. Starp citu, viena slēpju komplekta apstrāde pirms sacensībām maksā 1000 eiro uz rokas – tādas, lūk, cenas! Tāpat kā neatklāsim tā cilvēka vārdu, kas savu pamatalgu saņem Latvijas izlasē, bet pie reizes pamanās palīdzēt konkurentiem... Viņš pats zina, bet tas tikai vēlreiz pasvītro biatlona saimniecības dīvainos akordus. Ar biatlonistiem olimpiādē strādāja divi mūsu labākie sporta ārsti – Līga un Aldis Cīruļi, tiesa, viņi savu maiņu dalīja vēl ar bobslejistiem. Jāatzīst, fiziski uz kājām latvieši patiešām ir bijuši stabili visas sezonas garumā, par ko gādāja minētie speciālisti, tiesa, līdz brīdim, kad lietas nonāca līdz šaušanai... Acīmredzot pašreizējiem izlases treneriem (gan Urbanovičam, gan Čakaram) jau gadiem pietrūkst metodiskas izpratnes par šaušanas meistarības pilnveidošanu, jo visu norakstīt tikai uz sportistu galvām vai zemapziņu nevar. Pēc olimpiādes intervijā televīzijas kolēģiem, sieviešu komandas treneris atzina, ka Latvijā jau neesot speciālisti, kas varot un gribot strādāt šādā līmenī ar valsts labākajiem sportistiem. Tikai divi vien un - tie arī laikam palikšot... Te gan rodas pretjautājums – vai tas ir vienīgais risinājums? Samierināties ar to, kas ir, vai – ko nevaram. Ja slēpju smērētāju var atrast ārpus Latvijas robežām, varbūt ir vērts apdomāt arī treneru jautājumu no šādas perspektīvas. Savādāk muļķīgi sanāk – bez vecā labā Briča, neko citu mūsu treneru radošais kolektīvs pa šiem gadiem uz galda nespēj piedāvāt. Rodas sajūta, ka īstais izlases treneris patiesībā ir Bricis. Junioru vecumā mēs papriecājāmies par talantiem, bet pieaugušo konkurencē viņi paliek... šautuvē. Kāpēc sportisti paši paslepus meklē autodidaktiskus risinājumus, vaicā psihologiem un...baidās to atklāt treneriem. Tas nav normāli, piekritīsiet. Šobrīd mūsu biatlona komandā sevi ļoti cerīgi pieteicis jaunais Rastorgujevs, bet – pie pašreizējās kārtības un lietu izpratnes, negribētu viņu padarīt par sistēmas upuri, lai mēs ierakstītu savos blociņos vēl vienu neizdevušos eksperimentu. Vai var notikt savādāk? Kopš Nagano olimpiādes nenotiek, ja neskaita jau pieminētās Līdumas atsevišķus gadījumu uzplaiksnījumus. Bet, ar katru gadu arvien biežāk dzirdam ziņas par izlases dalībnieku (sportistu un treneru) savstarpējiem kašķiem, kādi, protams, bija arī pirms Vankūveras.

Kur ir biatlona nauda? Kad mēs sakām – viņi ir nodrošināti, tad jāsaprot, ka te nav runa tikai par algu vai stipendiju, kā ierasts to saukt uz papīra. Tas ir viss sagatavošanās posms un dalība sacensībās, kur tiek garantēta pilna pansija – sākot ar inventāru un beidzot ar lidmašīnas biļetēm, lai nokļūtu sacensībās. Vismaz tā ar putām uz lūpām apgalvo funkcionāri. Zīmīgi, ka viens no Latvijas ietekmīgiem sporta cilvēkiem pēc Vankūveras spēlēm šo rindu autoram tā līdzjūtīgi novilka – sak, Latvijas biatlonisti, atšķirībā no kamaniņniekiem vai bobslejistiem jau sen kā ir aizmirsuši – ko nozīmē braukt uz sacensībām Eiropā ar autobusu... Tajā pašā laikā aprunājoties ar sportistiem, nākas atklāt, ka daudzos gadījumos avio biļetes viņi pirkuši par savu naudu, lai nav jākratās ar autobusu 36 stundas... Viens nesaka taisnību, bet – kaut kā pagaidām vēlos nostāties sportistu pusē. Vēl ir dienas naudas, ko sportisti saņem par dienām, kad atrodas ārpus valsts robežām, kas faktiski ir papildus ienākums, jo ārzemju tūrēs tāpat viss ir apmaksāts. Sezonas laikā tie ir mēneši... Vankūverā dienas naudas apjoms tika samazināts līdz 30 procentiem, taču olimpiādē visa ēdināšana un cita sadzīve ir bez maksas. Vēl ir tā sauktā pārtikas nauda – apmēram 12-14 latu dienā katram atlētam, lai uzturs būtu pienācīgs un veselīgs. Tiesa, nepaliek skaidrs, vai tas tiek iedalīts olimpiskās vienības A vai B sastāva atlētiem un, kādā veidā tiek kontrolēta šī finansējuma izlietošana? Tiekot garantēti sporta medicīnas pakalpojumi, ieskaitot fizioterapeitu un masieri, taču vairākos gadījumos atlēti vēl papildus paši apmaksā individuālo atjaunošanos. Sportisti daudz nerunā par tiem ienākumiem, kas viņiem tiek par tā saukto dienestu – daļa ir ugunsdzēsēji, citi ieskaitīti armijā, vēl kāds ir policists. To var saprast, jo stāsts ir par kādiem 200 latiem uz papīra. Daudz klaigās, noņems arī to. Jā, protams, sportojot nekādus uzkrājumus un banku ilgtermiņu noguldījumus neveikt, bet – viss, kas attiecas uz sagatavošanos un startiem, tas gan ir nodrošināts. Bet ar piebildi – uz papīra. Diemžēl neviena no Latvijas atbildīgajām sporta organizācijām pagaidām nevar atklāti nolikt uz galda atlētiem paredzētās naudas kopējo apjomu un tās izmantošanu, kas, protams, rada baumas un neveselīgu gaisotni. Tāpat neviena no federācijas atbildīgajām amatpersonām nevar paskaidrot, kāpēc vīriešu komandai tiek piesaistītā sponsoru nauda, bet dāmas saņem diezgan apaļu nulli?

Ja Latvijas biatlons grib beidzot izrāpties no bedres, tad pārmaiņas ir jāizdara ar skalpeli – griežot un uzreiz. Jo sliktāk jau tāpat nebūs. Pretējā gadījumā mēs varam turpināt dzīvot ar Nagano uzlēcošo sauli, kas biatlonistu gadījumā patiešām arī savulaik leca, taču dažu labu pie reizes apžilbināja. Laiks izberzēt acis!