Biedriņu sāk...drāzt

Pastarpināti sekoju līdzi Andra karjerai kopš viņš vēlīgi piekrita Sporta Avīzes fotosesijai Rīgas 64. vidusskolas gaiteņos – tas bija pirms astoņiem gadiem, kad Biedriņš vēl mācījās skolā. Tolaik par viņa NBA karjeru visi runāja nākotnes formā un vēlamības izteiksmē. Tagad viņš tur spēlē un atstrādā lielāko no profesionālā sporta līgumiem, ko jebkad kāds no Latvijas sportistiem ir nopelnījis. Nepilnus divdesmit četrus gadus vecais latviešu milzis (augums 2,13m) pirms pusotra gada noslēdza sešu gadu līgumu ar Goldensteitas Warriors, par kopējo summu 54 miljoni. Vidēji – 9 miljoni dolāru sezonā. Kontrakts paredz, ka kopējā summa var pieaugt līdz 62 miljoniem, ja vien basketbolists sasniedz noteiktus individuālos rādītājus. 2013. gada vasarā – tātad, līguma piektajā darbības gadā - spēlētājam ir iespēja saistību nosacījumus pārskatīt, vai – izlikt sevi brīvajā tirgū. Tiesa, ja viss turpināsies kā šobrīd, iespējams, Warriors mēģinās ar Biedriņu vienoties par citu scenāriju, kur iespējama gan basketbolista aizmainīšana, gan līguma izpirkšana. Jo pagaidām diemžēl pār Andra galvu gāžas kritika, kas saistīta ar viņa spēli, turklāt, viņš vairs nav jaunais talantīgais kluba sistēmas nākotnes produkts – par 9 miljoniem sezonā no profesionālā basketbolista prasa konkrētu pienesumu, turklāt – ja tas netiek sagaidīts, konsekvences ir kā pie konveijera rūpnīcā. Brāķis tiek izmests...

Pārsteidzoši ir mainījusies gan komandas vadības, gan sabiedrības, gan mediju attieksme pret latvieti, ko var izskaidrot tikai un vienīgi ar Biedriņa spēli un iespējām, ko viņam sniedz klubs. Šogad arvien biežāk publiskajā telpā viņš tiek minēts starp tiem, kurus vajadzētu samainīt, lai nodrošinātu Warriors konkurētspējīgu asinsriti laukumā. Vieni spriež, ka tas jāizdara pēc iespējas ātrāk, jo pēc dažiem gadiem latvieša tirgus vērtība būs dramatiski kritusies. Šogad pirms lielajām maiņām bija daudz dūmu, taču uguns palika pelnos – acīmredzot, neviens cits NBA klubs nevēlējās savā sastāvā redzēt tādu Biedriņu, kāds viņš ir šobrīd, ieskaitot miljonus, kas jāmaksā. Tostarp jau otroreizi sezonā Andris saskaras ar nopietniem savainojumiem (tagad cirksnis), kas viņam liedz pilnvērtīgi piedalīties spēlēs un treniņos. Interesanta bija kāda apskatnieka versija par šo notikumu pavērsienu – sak, acīmredzot Biedriņš pagājušajā vasarā ir saņēmis dubultu slodzi Latvijas izlasē, kas tagad tiešā veidā atsaucas uz centra veselības likstām. Maz ticams, ka kluba vadība nezina, kas patiesībā notika Latvijas valstsvienībā un, cik lielas slodzes patiesībā vasarā Andris izturēja...

Taču baigās vasaras notikumi ir sīkums, salīdzinoši ar to, kas tagad gāžas pār Biedriņa galvu. Jāsaprot, ka profesionālajā sportā pastāv virkne nerakstītu likumu, kuri spodrina kluba un spēlētāja sabiedrisko attiecību modeli, neraugoties uz visdažādākajiem starpgadījumiem. Īsāk sakot – kāmēr klubs ir ieinteresēts konkrētā pakalpojumā, jums nebūs lemts dzirdēt konfrontējošus un kompromitējošus secinājumus par sportistu un viņa darbībām. Līdz brīdim, kad vadzis lūzt... Nezinu, vai tas ir lūzis tagad starp Biedriņu un Warriors, taču pārlieku vaļīgi pēdējās nedēļās treneris Dons Nelsons izsakās par vienu no saviem neseno dienu mīluļiem. Lūk, dažas spilgtas tēzes, ko aizkaitinātais Nelsons velta latvietim:
„Esmu noguris gaidīt, kad viņš (šeit un turpmāk tiek runāts tikai par Andri Biedriņu) laukumā beidzot parādīs kādas dzīvības pazīmes. Tā nav pirmā reize, kad šajā mājā neredzam gaismu...”
„Viņam pašam ir sevi jāuzkurina... Jūs nevarat nepārtraukti katru otro dienu viņu iedvesmot, ja viņš pats to nedara...”
„Atlecošās bumbas ir tikai šīs spēles viena daļa. Man no centra vajag vairāk. Labu aizsardzību, ātrumu, pozicionālu spēli, piespēles...”
Tas bija pirmais uzbrauciens februāra sākumā, ko pats basketbolists publiskajā telpā uztvēra ar profesionālajam sportam raksturīgajām standartfrāzēm, piekrītot trenera izteiktajai kritikai. „Es nevaru teikt, ka spēlēju tāpat kā pirms gada. Bija grūti atgriezties ierindā pēc savainojuma izārstēšanas. Manuprāt, esmu pazaudējis mazliet pārliecības...” Nelsons basketbola fabrikā daudz neprāto, jo no zemākas līgas zibenīgi tika izsaukts cits centrs Kriss Hanters, kas tagad aizlāpa Biedriņa radītos caurumus. Turklāt, treneris vairs neauklējas ar talantīgo un slaido basketbolistu, kā tas bija latvieša pirmajos NBA gados. Statistika nepielūdzami rāda, ka vienīgā sadaļa, kurā Andris ir palicis pagājušā gada līmenī ir realizēto metienu procents no spēles – visos citos rādītājos viņš ir ievērojami sliktāks. Tostarp, kā pretargumentu latvieša esošajam sniegumam, citi atzīmē komandas taktiskos spēles risinājumus, kur centram arvien retāk tiekot iedalīta nozīmīga loma. Par to gan pats Biedriņš neko nesaka, paškritiski turpinot sev kaisīt pelnus uz galvas: „Viss ir manī... Komanda man cenšas palīdzēt, taču beigu beigās man pašam ir jācenšas atgriezties pie pamatiem, kas ļautu atgūt pazaudēto pārliecību. Neviens cits to manā vietā neizdarīs”. Tiktāl viss ir uzspēlētā korektuma robežās, ja vien šīs robežas jau nav nojauktas...

Pirmais ir brīdinājuma šāviens, otro varam saukt par sarkanu lupatu deguna galā. Nelsons iet vēl tālāk un februāra beigās atgriezās pie tā sauktajām Biedriņa tēzēm ar divkāršu zemtekstu, kur aplinkiem vairs nebija vietas. Publiski tas izskatījās ļoti nepievielcīgi: „Viņam pietrūkst agresivitātes. Viņš spēlē ļoti pasīvi no vietām, kas agrā bija viņa priekšrocības. Par katastrofālajiem soda metieniem viņam pateicu tieši – es viņa vietā negribētu cīnīties par sliktākā soda metiena izpildītāja vietu visā NBA vēsturē. Mēs esam mēģi nājuši viņu mainīt, taču metiena tehnika ir katastrofāla. Tur vairs neko nevar izdarīt un mainīt. Mēs savulaik uzaicinājām speciālistu, kas viņam varēja palīdzēt, taču pēc pirmajiem mēģinājumiem Džordžs Džonsons (bijušais Warriors centrs) nolēma tomēr neturpināt... Tas nav izlabojams! Mēģināju viņam ierādīt metienus ar vienu roku, taču arī tas nestrādāja – bumba vienkārši neieguļ plaukstā un metiena brīdī tā noslīd. Ja viņš spētu no desmit soda metieniem realizēt vismaz sešus, tad viņa rezultativitāte dramatiski uzlabotos, bet – pagaidām tas ir neglābjami. To pašu varu teikt par sniegumu laukumā. Viņš nav pat tuvumā tam spēlētajam, kas bija mūsu rīcībā pirms gada vai diviem. Kad viņš parakstīja lielo līgumu, viņš bija savādāks – labāks. Es viņam šosezon esmu palīdzējis meklēt pazudušo pārliecību, variējot ar dažādām spēles situācijām, kurās Andris tiek iesaistīts, dodot viņam iespēju. Taču pagaidām atdevi neesmu no šīm darbībām jutis...”

Viss stāsts tomēr grupējas ap soda metieniem, kas Biedriņa gadījumā varētu tikt pārfrāzēti par sodības metieniem. „Es savā spēlētāja un trenera karjerā vēl neesmu redzējis tik sliktu soda metienu izpildītāju”, par Biedriņu turpina Nelsons. Šobrīd viņa statistika no šīs iespēju līnijas ir katastrofāla (13 procenti!) un Amerikā jau tiek ironizēts par Biedriņa soda metienu, kas neesot neko daudz labāks par cita basketbolista Čārlza Bārklija golfa nūjas vēzienu (svingu) – youtube.com jau var atrast pat video ar abu personāžu darbību. Tomēr, tas neatvieglina Biedriņa laicīgās vajadzības. NBA speciālisti, analizējot Andra spēli, norāda, ka acīmredzot bailēs no soda metienu līnijas, kas viņam pārsvarā atnes vilšanos, basketbolists izvēlas laukumā tādas darbības, kas viņu attālina no varbūtības mest sodus. Tad var atcerēties Nelsona izteikumus par agresivitāti, jo – kāda jēga grūstīties zem groza, ja zini, ka izpelnoties iepēju realizēt soda metienu, tas visticamāk tribīnēs radīs drūmu murdoņu un attiecīgas būs sekas – garām! Tiktāl jau aizgājis, ka pat Kalifornijas interneta forumos var atrast burvjus, iedvesmotājus un speciālos trenerus, kas sakāks – varot atrisināt Biedriņa problēmu. Viens tāds Eds Palubinskas (leišu saknes, laikam) dievojas, ka viņš visas komandas rezultativitāti no soda metiena līnijas varot pacelt līdz deviņdesmit procentu realizācijas, bet Biedriņam viņš divās dienās šo rādītāju uzlabošot līdz 70 procentiem. Maz ticams, ka Warriors nevēlas, visticamāk – viņiem un Andrim vienkārši nesanāk. Jo maksāt deviņus miljonus un noskatīties, ka basketbolista tirgus vērtība brūk ik vakaru – tas nav ceļš, ko vēlas iet komanda.

Spēlētājs, kas NBA jau aizvada sesto sezonu, šobrīd apdraud arī vienu no senākajiem līgas rekordiem. Tas ir 38 gadus vecais Garfīlda Smita realizēto soda metienu procents, kurš 1971/72. gada sezonā, spēlējot Bostonas Celtic, šajā rādītajā bija pārliecinoši sliktākais līgā – viņš iemeta sešus no 31 mēģinājuma, kas procentuāli bija 19,4%. Biedriņš diemžēl šobrīd ir ceļā uz zemāku rādītāju... Starp citu, Smitam pieder vēl viens neoficiālais rekords, jo 1971. gada 17. novembrī viņš no soda metienu līnijas raidīja trīs metienus pēc kārtas, kas pat nepieskārās groza stīpai... Trīs bezskaņas mēģinājumi NBA basketbolista izpildījumā! Ar mūsu Andri tik traki nav, taču veids, kā viņš šobrīd ir iestidzis šajā spēles elementā tracina gan trenerus, gan līdzjutējus. Pašam no tā arī nepaliek vieglāk, jo Biedriņam tomēr strādā visi maņu orgāni, kas veicina domāšanu. Saprotams, Andris nav pirmais NBA centrs, kam soda metiens sagādā problēmas – tam pašam Šakilam O’Nīlam karjeras procents ir 52,8% realizācija (Biedriņam šis rādītājs ir 52,3%). Taču ar to vien, ka viņš nav unikāls vēstures kontekstā, diez vai vajadzētu samierināties un pieņemt. Publiski viņš ir apņēmies pie šī elementa piestrādāt starpsezonā, vienīgi – šoreiz runa ir nevis par līgas debitantu, bet – nu jau var teikt, par veterānu, kam nemaksā par to, ka viņš atsevišķus basketbola pamatelementus ir nolēmis tomēr kaut kad iemācīties. Trenera nesaudzīgie izteikumi vedina domāt, ka Warriors pacietība pie Biedriņa šūpuļa izsīkst.